"Laukos jūtos kā baltais cilvēks"

2015. gada 17. jūnijs 07:00

2273

“Nekreņķējos par nepaspēto, bet par paveikto ir prieks. Laukos beidzot jūtos kā baltais cilvēks,” teic “Jaundzintarnieku” saimnieks Valentīns Balobins. Viņa dzīvesbiedre Vineta līdz šim sevi uzskatījusi par visīstāko pilsētnieci un tikai nesen samierinājusies ar jaukā dzīvokļa atstāšanu netālu no jūrmalas Liepājā.
Ko iesākt gandrīz divos hektāros mantotā īpašuma, idejas pirms septiņiem gadiem bijušas dažādas, ieskaitot baznīciņas būvēšanu un kempinga ierīkošanu. Pēdējais atstāts nākamās paaudzes ziņā, bet pagaidām gandrīz divi hektāri Nīcas pagastā tiek apgūti pašu spēkiem. Bijušais Pašvaldības policijas darbinieks un bērnudārza audzinātāja ar 42 gadu stāžu pamazām sakārto vidi, rūpējas par augļu kokiem un siltumnīcu. Ar draugu palīdzību uzbūvētā dzīvojamā māja tiek uzlabota, paplašinās saknēm un ogām izmantojamā platība. Šogad griezdamies augot dzīvesbiedres Vinetas vārdā nosauktie un viņas rokām stādītie kartupeļi.

No policista par lauksaimnieku
Valentīns desmit gadus nobraucis par taksistu, desmit gadus nostrādājis Labiekārtošanas kombinātā un gandrīz divtik – Pašvaldības policijā. Pensijā aizgājis pirms diviem gadiem. “Līdz divdesmit gadiem policijā pietrūka mazliet. Braukājot ar operatīvo grupu, redzēts un piedzīvots gana. Pēdējos piecus gadus strādāju par dežurantu atskurbtuvē, tur vispār… Skaidrā vēl cilvēkam kaut ko var ieskaidrot, kunga prātā – neko. Nervus bendēt – priekš kam?” Jābūt norūdītam, aizsargātam, lai to spētu. “Ja viņš nebūtu kopā ar Dievu, diez vai šīs negācijas vispār izturētu,” piebilst sieva. Tikai laiks var sakrāto spriedzi kliedēt. Vēl tagad Valentīns naktīs raujoties augšā, lai dotos uz diennakts dežūru. Kā kļuvis par likuma sargu, Valentīns atceras ar humoru: “Tas bija laiks, kad jāiet vai nu bandīšos, vai policistos.”
Pārceļoties uz laukiem, pirmo sakopuši dīķi. Ap atpūtas vietu pakava veidā sastādītas pujenes. Reiz vīramātei pazudis pamats zem kājām un bedrē, kas izrādījusies bebra izrakta eja, iegāzies arī viss smukums. “Kad pārņēmām mantojumu blakus rūpnīcai “Tonus Elast”, te bija robežsargu atstāta pamatīga svalka. Grābjot gružus, čūskas kamoliem krita ārā. Labi, ka zalkši. Vēl tagad no zemes nāk ārā automašīnu detaļas,” stāsta nīcenieks.
Sākotnēji dzīvesbiedri gribējuši mājiņu tikai ar vienu istabiņu, kur pārgulēt. Vēlāk piebūvēta virtuvīte, pirtiņa, katlumāja. “Atbrauca vecākais dēls Igors un teica, ka uz tādiem fundamentiem prasās otrais stāvs. Viņš jau tagad Drošības policijas šefs, apakšpulkvedis. Liela čina. Viņam te patīk, ņemas pa siltumnīcu, atveda un iestādīja bumbierītes un zemos ķiršus. Šogad liksim virsū sietu – lai strazdi nenoēd. Jaunākais dēls Ivars arī Pašvaldības policijā, manā vietā praktiski. Mūsu meita Inga bija pa Rīgu, apprecējās un nopirka nameli Ādažos. Mums ir trīs mazdēli un mazmeita,” palepojas V. Balobins.

Sarkanas zemenes un akmeņi
Valentīna mīļākā kultūra zemenes gatavības pakāpi sasniedz atšķirīgā tempā. To nodrošina gan šķirņu dažādība, gan audzēšanas metode. Tunelī ogas nonākas vismaz pāris nedēļu agrāk nekā uz klaja lauka, ir lielākas un pirmās kārumnieku mutēs nonākušas jau 25. maijā. Dobes noklāšana ar melno plēvi saglabā zemes siltumu un mitrumu, turklāt neļauj nezālēm izplesties. Vietumis starp sārtajām ogām vīd spilgti sarkani nokrāsoti akmentiņi. “Izlasīju, ka tā var apmānīt putnus,” eksperimentu skaidro saimnieks. “Viņi atlido, paknābā, saprot, ka sarkanie objekti nav ēdami, un liekas mierā.”
Ne jau katra zemene grib augt smilšainajā piejūras zemītē. “Jaundzintarniekos” tīri labi iejutusies, piemēram, agrā ‘Rumba’ un saldā ‘Sonāte’. Labas atsauksmes par jauno, Polijā izveidoto ‘Elkat’ – vidēji agrā šķirne labi pārziemojusi, ogas lielas, koniskas, spilgti sarkanas. Pirms audzēšanas zemē iestrādāta kūdra, kūtsmēsli un pelni. Vienīgais papildu mēslojums – zemenēm paredzētais “Biopon”. Kad uz lapām parādījušies savādi veidojumi, Valentīns apsmidzinājis ar ūdenī izšķīdinātu raugu. Līdzējis.
“Zemenes audzēt varētu būt izdevīgi. Gribu paplašināt ogu platību līdz 0,3 hektāriem. Kaut ko pērn pārdevu, peļņas vēl nav, pagaidām tikai ieguldu. Nopirku šļūtenes, gribu likt virs plēves pilienveida mitrināmo sistēmu. Citādi – kā sāku laistīt vakarā septiņos, tā tikai divos naktī beidzu. Bet šīs ogas man pašam garšo ļoti. No sākuma ēdu tāpat, tad ar cukuriņu. Vēlāk jau ar putukrējumu un noslēgums ir franču gaumē – ar šokolādes mērci.” Ziemai svaigas saglabā sablendētas kopā ar cukuru. Tāds aromāts! Zemeņu valstību no svešas mantas tīkotājiem droši sargā Ričmonds, par to suns tiek uzcienāts ar zemenēm. Kā signalizācija pieslēdzas vecākā suņu meitene Nika.

Plāni uz vairākiem gadiem
Saimniekošanas iemaņas Balobini guvuši, rosoties vasarnīcā Vaiņodē. Kamēr regulāri kursējis vilciens, nokļūt “rančo” nebija grūti un biļete maksājusi divdesmit kapeikas. Izaudzēto, ko nav varējuši pieveikt, arī ābolu sulu, pa lēto pārdevuši kafejnīcās un karavīru pilsētiņā.
“Bet tad sāka uzdarboties reketieri, mums aizliedza. Nebija arī patīkami pa brīvdienām kārtīgi izravēt dobes un nākamajā nedēļas nogalē atkal tajās ieraudzīt nezāles, atceras Vineta. Izdevīgums rosīties Vaiņodē zudis, kad uz turieni bija jāsāk doties ar privāto transportu vai satiksmes autobusu.
Valentīns “Jaundzintarniekos” ieplānojis uzbūvēt lapeni, pabeigt verandu, sakārtot baseinu. Tikko rūpnīca uztaisīs apsolīto žogu, glītu izskatu iegūs teritorijas nomalīte. Vineta vairāk sapņo par smukumu, jau tapis akmens dārziņš. “Diemžēl rakšanas darbi prasa vīrieša roku, vīrs aizņemts ar zemeņu biznesa sākuma procesu, uz divām pusēm nevar izrauties. Gribu arī sporta laukumu un vietu bērnu priekam.” Plānu un apņemšanos jaunizceptajiem lauciniekiem daudz.
“Vīram sapnis par savu māju bija, kopš viņu pazīstu, turpretī es sākumā nepavisam laukos negribēju. Sirdī esmu pilsētniece no matu galiņiem līdz papēžiem. Pēc kāzām būtu labprāt dzīvojusi Rīgā, kur beidzu studijas. Patīk, ka daudz cilvēku apkārt un kāds uzmin uz kājas. Kad pārvācāmies uz šejieni, vīrs ieteica uz vairākām stundām aizbraukt uz Liepāju kārtīgi izstaigāties, tā arī darīju. Lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz sajust mīlestību uz zemi. Beidzot man te patīk. Vēroju putnus, stirnas. Negribu laukos vergot, bet darīt mazumiņu ar prieku – aprušināt augus, kopt puķes, uztaisīt salātiņus un sautējumus no pašu audzētiem burkāniem, pupiņām un pārējiem dārzeņiem.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Laukos jūtos kā baltais cilvēks"

Kategorijas