Grobiņas dārzos kā kūrortā

2015. gada 19. jūnijs 07:00

4780

Ir vietas, kur mazdārziņi neslēpjas aiz augstiem žogiem un dzeloņdrāšu nocietinājumiem, kā Liepājā tas novērots. Teju pašā Grobiņas centrā, tikai dažus simtus metru no pilskalna, savai pupu dobei klūgas nes pilsētā populārais fizikas skolotājs Egils Jucevičs. Dārziņā nogatavojas viss, ko sirds kāro, un visu izdodas novākt pašiem.
“Te dārziņā naudu neskaita. Šeit darboties nav ekonomiski izdevīgi. Te skaita veselību. Kustība cilvēkam ir nozīmīga. Es nekad neesmu bijis dārzkopis, par to vairāk atbild mana sieva, bet labprāt iznāku viņai palīdzēt. Pavasarī līdz ar kustēšanos dārzā visas kaites pazūd un dzīvība kaulos atgriežas,” tā E. Jucevičs.
Ne mazāk svarīgs fakts, pēc mazdārziņu īpašnieku domām, ir tas, ka pašu izaudzētais ir ekoloģisks un veselīgs. “Par to, ko pārdod veikalā vai uz tirgus, nekad jau nevar būt pilnīgi pārliecināts, kas tur liets virsū. Pati zinu, kas manā dārziņā aug un ko tas augs saņem,” stāsta kādas privātmājas īpašniece.
Arī E. Jucevičs pārliecināts, ka pašu dārzā izaudzētā produkcija nav naudā novērtējama, jo neko tādu nepārdod. Lielsaimnieku salātus mazdārziņu īpašnieki savējiem tuvumā neliek.

Audzē visu, lai pietiktu
“Mūsu mazdārziņā viss tiek audzēts. Te, redziet, ir pupas, te pētersīļi, te ir sīpoli, bet tur puravi. Egilam puravi negaršo, bet man gan. Ļoti,” stāsta Biruta Juceviča. Tālāk ir visu veidu ogas – avenes, zemenes, cidonijas. Jautāta, vai spēj visu apēst paši, B. Juceviča lielās: “Mums ir divi bērni un pieci mazbērni. Par visiem pieciem jātur rūpe. Taisu cidoniju sīrupus, ievārījumus, sulas. Aizvedam viņiem uz Rīgu. Bērni mums programmētāji un, lai arī dzīvo Mārupē, pie mājas neko neaudzē. Strādā augu dienu, bet mazbērniem veselīga pārtika jāēd,” spriež gādīgā vecmāmiņa.
Mazliet tālāk savu mazdārziņu kopj 89 gadus vecā Maiga Stolovska, ilggadēja Politiski represēto kluba Grobiņas nodaļas vadītāja. “Sibīrijā, Omskas apgabalā, esmu norūdījusies laikam, ka vēl līdz šim pietiek spēka pa dārzu ņemties,” min M. Stolovska. Viņas dobēs sīpoli, pupas, kartupelīši un saulespuķes skaistumam. “Agrāk jau bija plašāka tā saimniecība, bet tagad tādu, lūk, nelielu strēķīti kopju,” rāda pensionāre. Mazliet tālāk jauni ļaudis dobēs ravē un dārzeņus kopj. Atzīst, ka dārziņā izaudzē visu ģimenei vasarā vajadzīgo.

Žogi nav jāceļ
Grobiņas mazdārziņu saimnieki visi kā viens atzīst, ka zagļi nenāk. No visām pusēm dārziņus ieskauj privātmājas, un, otrkārt, grobiņniekiem katram pašam visa kā pietiek, savukārt Liepājas izbadušajiem garnadžiem te vizināties esot slinkums. “Vienu reizi kaimiņienei pujenes bija noplēstas. Visas pa tīro. Tad bija tas Vikingu pasākums un kāds skurbulī varbūt gribēja meitenei izpatikt. Tā arī ir vienīgā reize,” atceras Biruta. Par āboliem grobiņnieki nesatraucas. Zina, ka no ielas puses tos plūc pašu pilsētnieku bērni, bet pašiem sētā tāpat pietiek. “Tas jau sen zināms, ka puikām skābi āboli garšo vairāk nekā lapsenēm medus,” smej sirmais pedagogs.
Tiesa, ir citi zagļi, kurus nekādi žogi neaptur. Tagad, zemeņu laikā, putni kļuvuši sevišķi kāri uz ekoloģisko produkciju mazdārziņos un tā vien lūko, kur ogas sārtojas. Netālu no Grobiņas “Ziediņu” māju saimnieki pret kāriem strazdiem zemeņu dobi nobruņojuši ar plandošiem plastmasas maisiņiem un krāsainām lentēm. Citviet jau uzcelti putnu biedēkļi. “Putni zemeņu dobi nolasa tik tīri, kā neviens cilvēks to neizdarīs,” “Kursas Laikam” zina stāstīt pieredzējusi mazdārziņa saimniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Grobiņas dārzos kā kūrortā

Kategorijas