Mamma bez atelpas dienu un nakti

2015. gada 19. jūnijs 07:00

3266

“Cik mēs esam?” Lai saskaitītu, Vika liec pirkstiņus un sauc visus vārdā. Māmiņa Ina uzreiz zina, ka septiņi. Trīs lielos vairs nepieskaita, “tie jau paši par sevi”. Lielie ir Inas un Bari Zainutdinovu bērni Uģis, Ivo un Laura, bet pastarīte Vika aug kopā ar ģimenē pieņemtajiem audžubērniem.

Atkal gludina
Sākt audžumātes “karjeru” Inu pierunājusi bāriņtiesas darbiniece, kad viņa auklējusi mājās jaunāko meitu. “Diezin vai varēšu” – šaubījusies. Bet “ja tagad nebūtu – pietrūktu”. Esot jau izstrādājies tāds kā instinkts. Desmit gadu periodā Zainutdinovi mājas devuši vairāk nekā 20 bērniem. Plašās saimes ērtībām apvienoti divi pašvaldības dzīvokļi daudzdzīvokļu mājā Vaiņodes novada Augustē.
Pārsvarā pie Inas nonāk mazuļi, zīdaiņus audžuvecāki ņemot nelabprāt. “Nekad netieku ārā no lupatām, atkal jāsēž un jāgludina,” smejas audžumāte. Citas problēmas, ja ģimenē ienāk spurains pusaudzis. Piemēram, jāpanāk, lai mājās nesmēķētu. Galu galā ar visiem sadzīvojusi labi.
Pēc bērna nonākšanas audžuģimenē vecākiem tiek dots gads, lai labotos, bet parasti lieta nonākot tiesā un bērnu var adoptēt. Audžuģimenē bērni, ja netiek adoptēti, aug līdz pilngadībai. Viens no zēniem pie Inas ir jau septīto gadu un, iespējams, būs līdz 18 gadu vecumam. Pēc tam pašvaldība piešķir dzīvokli, bet Ina ir gatava palīdzēt un uzturēt kontaktu. “Lai ir vieta un cilvēki, pie kā griezties un balstīties.”

Piedzimst par agru
“Ar prieku mēs viņus sagaidām, ar asarām atdodam. Kad iet projām, tas ir visgrūtākais,” Inai acīs sariešas miklums. Audžuvecākiem tiekot dots padoms, lai bērnus nepieņem sirdī. “Bet kā lai nepieņem, ja bērns te izaug no trīs mēnešu vecuma?” Zēnam, pie kura nācies būt klāt slimnīcā, ļoti pieķēries Bari. “Nezinu, varbūt viņi mūs uzskata par nodevējiem,” Ina saka par bērnu izjūtām, šķiroties no audžuģimenes. Īpaši gadījumos, kad īstos vecākus neatminas. Kad pie Nikolas ciemos atbraukusi bioloģiskā māte, meitenīte uz viņu nav reaģējusi, jo pie Inas ir no trīs mēnešu vecuma. Drīzumā Nikola un viņas māsiņa dosies pie savas jaunās ģimenes, kas viņas adoptējusi tepat Latvijā. “Kādu laiku vēl meklēs mani,” nojauš Ina. Gadās arī, ka brāļus un māsas izšķir. Inas pieredzē ir daudzi sūri stāsti. Palēnām bērni atveroties un izstāstot, ka mājās nav bijusi elektrība, ēdiens un daudzas citas lietas. “Ak, mīļais bērns, kā tu esi dzīvojis!?” Inai atliek izsaukties.
Kāda māte izrēķinājusi, ka, dzemdējot 2000. gada janvārī, viņai tiks piešķirts dzīvoklis. Bet zēns nācis pasaulē 1999. gada 31. decembrī, un māte uzreiz no viņa atteikusies. Trieciens zēnam bijis, kad vecāki pēc ilga laika atbraukuši pakaļ māsai, bet viņu nav ņēmuši.
Bijuši bērni, ko māte pametusi tēva audzināšanā. Viens no tiem atgriezies pie tēva, bet pēc laika sasists un saplēstu lūpu bijis atpakaļ. “Ar tādiem vārdiem un dūres pa gaisu!” Sacījis: “Es taču teicu, ka būšu atpakaļ.”
Bijis gadījums, ka bērns, Inas stingri uzraudzīts, labi mācījies un uzvedies, bet, atdots mātei, atkal nogājis no ceļa. Dzīves vide esot ļoti svarīga. Mētāšana bērniem ir milzīga trauma, un Ina ir skeptiska par viņu atgriešanu īstajās ģimenēs. Bioloģiskie vecāki bērnus apmeklējot ļoti reti, taču, lai kādi viņi būtu, bērnam vienmēr griboties pie savējiem.
Dzimto valodu aizmirst
“Katrs ar savu raksturu, bet tā jau visi labi,” Ina raksturo audžubērnus. No bērnunama atvestie dažkārt vēl divu gadu vecumā nerunā, bet te bariņā ātri atgūst nokavēto. Ina bērniem uzsver, ka šeit viņi visi ir vienādi, neļauj apsaukāties, kauties, māca būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem. Dod vaļu pašiem veidot savu sadzīvi, būt atbildīgiem, sastādīts veicamo darbiņu grafiks. Kaimiņi pret bērnu klātbūtni esot labvēlīgi un arī pārdzīvojot, kad kāds iet prom. Viņi pat aizrādījuši, ka pret savējiem Ina esot stingrāka, audžubērnus izlutinot. “Nē, man visi ir vienādi.”
Ina spriež, ka pret mātēm, kurām atņem bērnus, vajadzētu piemērot sodu, piemēram, piespiedu darbu. Gadījies, ka deviņu mēnešu vecumā bērns bijis kā divus mēnešus vecs. Bērnam labāk, ja māte būtu atteikusies no viņa jau pēc dzemdībām. “Nezinu, kas notiek, kāpēc tā ir,” Ina saka par mātes instinkta zudumu jaunām sievietēm.
“Gribas, lai vecāki būtu pēc iespējas labāki,” un Ina ir priecīga, ka viņai laimējies – audžubērnus adoptējuši labi nākamie vecāki. Vienīgi zēnu, ko kāds vīrietis gribējis adoptēt un vest uz ASV, izcīnījusi atpakaļ. Ina noliedz versiju, ka uz ārzemēm tiek adoptēti slimie bērni. Dažkārt ārzemju adoptētāji pieprasot Latvijā veikt operāciju, lai saņemtu pilnīgi veselu bērnu. Ina dzirdējusi, ka ASV adoptētājiem ir dažādas priekšrocības un atlaides. Lai Latvijas bērni netiktu aizvesti, viņa iesaka tos atstāt audžuģimenēs līdz pilngadībai. Uz ārzemēm adoptētie bērni šad tad piezvanot, un Ina konstatējusi, ka viņiem latviešu valoda sāk aizmirsties, arvien grūtāk esot saprasties.

Dēli nopērk busiņu
Kamēr bērniņš mazs, Inas darba diena ilgst 24 stundas. “Bet esmu apmierināta, nevaru sūdzēties.” Piedāvājums ņemt bērnus ir lielāks nekā iespējas, un viņa esot viegli pierunājama. Piekrīt paņemt uz trīs mēnešiem, bet laiks ievelkas gados. Bērnu uzturēšanai naudu – simts eiro mēnesī – dod pašvaldības, no kurām tie nākuši, un ar to jāiztiek. Kā atlīdzība par darbu tiek 113 eiro. Pašu ģimenei līdzekļus nopelna vīrs, bet visu liek kopējā kasē. Ģimenei ir dārziņš, lopi, patērē pašu slaukto pienu un audzēto cūku gaļu, taču mēneša beigās esot grūti sabalansēt budžetu.
Lielie dēli, strādājot ārzemēs, nopelnījuši un nopirkuši vecākiem mikroautobusu, lai kuplā saime kopā varētu kur aizbraukt. Agrāk braukuši ar divām vieglajām automašīnām. Ja kur steidzīgi jāved, vīrs atprasās no darba un brauc. Ina atzīst, ka bez ģimenes atbalsta varētu labi ja divus bērnus “pavilkt”.
Ina piekrīt, ka viņas veikums galvenokārt ir sirdsdarbs, misija. Stresainās situācijas viņa vienkārši izraudot. Audžumātes statuss joprojām netiek ieskaitīts darba stāžā, nav arī nekādu sociālo garantiju. Tomēr Ina domā, ka būs audžumamma, kamēr vien varēs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mamma bez atelpas dienu un nakti

Kategorijas