Simts reižu donores krēslā

2015. gada 26. jūnijs 07:00

1923

Precīzu skaitu, cik reižu nodevusi asinis, priekulniece Velta Ķuda nezina, bet pāri simtam esot gan. Viņa atminas, ka asins ziedošana sākusies, īpaši nedomājot par motivāciju. Strādājusi Priekules slimnīcas Bērnu nodaļā, un vai ik pēc pāris nedēļām kādam mazulim operācijas laikā tās ievajadzējies.

Nezina, kuram tiek
Velta vienmēr dodas uz specializēto donoru autobusu, kas agrāk Priekulē ieradies četras reizes gadā, tagad retāk. “Es bez tā vairs nemāku dzīvot.” Organisms tā pieradis pie šā procesa, ka pēc asins nodošanas viņa jūtoties labāk.
Reizēm padomājot, kuram gan viņas asinis tek, bet tas paliek nezināms. Vienīgi zināšot, ka tās ir kādai priekulniecei, kam bijusi sirds operācija – asinis nodotas speciāli viņai. Medijos regulāri izskan ziņa, ka asins trūkuma dēļ tiek atceltas plānveida operācijas. Velta to skaidro ar faktu, ka daudzi aizbraukuši. Iespējams, kavē fakts, ka donoru autobuss piebrauc darba laikā.
Atsaucība nav bijusi arī, kad slimnīca piedāvājusi iespiest pasē zīmogu par atļauju nāves gadījumā izmantot orgānus. “Varbūt esam kūtri.” Priekulē pastāvīgo donoru esot ap 70, to skaitā jauni cilvēki mazākumā. Bet daži pat slimi cenšoties nokļūt donoru pulkā, lai gūtu kādu labumu. Velta nekad asinis nav devusi atlīdzības dēļ. “Esmu palīdzējusi cilvēkiem, un vairāk neko nevajag. Varbūt kādreiz pašai vajadzēs palīdzību.”

Maina algas dēļ
Velta pēc profesijas ir medmāsa, darba stāžs šogad sasniegs 35 gadus. Strādājusi Bērnu nodaļā, LOR un procedūru kabinetā. Pašlaik Priekules slimnīcas reģistratūrā, kur darbs esot mierīgāks.
Atradusi lapiņu no agrīnā skolas laika, kurā rakstījusi, ka mācīsies medicīnu. Vēlāk šo domu atmetusi un apkārtējo meiteņu ietekmē gribējusi kļūt par šoferi. Māte nav ļāvusi, aizvedusi uz medicīnas skolu, un Velta šo soli nekad nav nožēlojusi.
Tagad meitenēm šajā skolā ir ļoti labi – var praktizēties uz manekeniem, salīdzina Velta. Agrāk dūrušas viena otrai, bet prakses laikā slimnīcā medmāsas nelabprāt uzticējušas viņām veikt procedūras. Agrāk populāro profesiju tagad jaunietes izvēloties reti. Arī no Veltas kursabiedrenēm tikai pāris palikušas apgūtajam arodam uzticīgas. Mainījušas to atalgojuma dēļ. Arī Veltai ar dzīvesbiedru nav bijis viegli izskolot trīs bērnus – dēlu un divas meitas. Rīgā studējot, meitas ne santīma nav prasījušas vecākiem naudu. Iztikušas ar stipendiju, ņēmušas kredītu. Atbraukušas uz Priekuli, allaž palīdzot dārzā un mājās. “Paldies viņām, ka tik labas!” Velta piekrīt, ka pie visa gatava augušie bērni vecākus vēlāk ne pazīt negrib.

Zvana pēc seriāliem
Cilvēku kustība pie reģistratūras lodziņa ir nepārtraukta, it īpaši no rītiem. No pulksten astoņiem līdz deviņiem telefons nezvanot – tad televīzijā seriālu laiks. Kad tie noskatīti, sākas nepārtraukti zvani un nākas uzklausīt pārmetumus: kāpēc jūs nevar sazvanīt, visu laiku aizņemts? Citi piezvanot nemaz nenosauc vārdu, zina, ka Velta viņus pazīst pēc balss. Pa telefonu nākas sniegt arī medicīniska rakstura konsultācijas, ja pacients jautā, ko konkrētajā gadījumā darīt.
Pacientu plūsma esot neprognozējama, pie Priekules dakteriem brauc pacienti arī no Brocēniem, Saldus, Kuldīgas. Vienu dienu nedaudziem, bet nākamajā visiem pēkšņi ievajagas ģimenes ārstu. Tukšāks esot mēneša sākums un beigas. Apmeklētāju vidū allaž gadoties kāds ar dzīvi neapmierinātais. “Ko darīsi? Jāpielāgojas katram.” Arī te darbojas princips “Klientam vienmēr taisnība”. “Bet mūsu klienti ir labi”, un Veltai jābūt laipnai, lai arī ko kāds teiktu.
Reģistratorei arī jāzina, cikos kāda maršruta sabiedriskais transports kursē. Velta smejas, ka jābūt informētai par frizētavas un citu iestāžu darbalaiku, jātur roka uz pulsa ne tikai savā postenī. Bet darbs ar cilvēkiem esot interesants. Viņa atzīst, ka cenšas vienmēr būt safrizēta un smaidīga, jo ir pirmais cilvēks, ko pacients slimnīcā sastop. “Atkal pie friziera biji?” pamanot kolēģi vīrieši.

Vizinās uz kamieļa
Jau trešo gadu Velta ir palikusi viena. Vīrs Aivars, gaidot Veltu no darba mājās, gan dārzu noravējis, gan ēst izvārījis, braucis ar velosipēdu pretim. Savu slimību citiem nav izrādījis. Nomiris nākamajā dienā pēc kāzu gadskārtas. Lai Velta neieslīgtu skumjās, viņu pastiprināti “vāc” bērni, rosina iet ārā no mājas. Velta ir arī vecmāmiņa trīs mazbērniem.
Šovasar Rīgā dzīvojošā meita likusi izvēlēties: pirksim tev siltumnīcu vai brauksim pie māsas. “Protams, pie otras meitas uz Kipru!” Meita Kiprā dzīvo un strādā jau sešus gadus. Tur 30 grādu karstums bijis pavisam citādāk panesams kā pie mums – “nemaz nejutu”. Citādāka arī cilvēku attieksme. Pirmo reizi mūžā Velta vizinājusies kamieļa mugurā. “Ļoti labi!” Tā jutusies arī Vidusjūras pasāļajā ūdenī un mājās atgriezusies atpūtusies.
Velta mieru rod arī dārzā, kur daudz ko sastādījusi, viņai tīk kopā ar kolēģiem braukt ekskursijās. Lai izkustētos un justos labi, vakaros abas ar kaimiņieni izmet pa līkumam ar velosipēdu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Simts reižu donores krēslā

Kategorijas