Rekurzeme.lv ARHĪVS

Visu mūžu izskatās kā rotaļlieta

VALIJA BELUZA

2015. gada 1. jūlijs 07:00

668
Visu mūžu izskatās kā rotaļlieta

Ieraugot piemīlīgo it kā smaidošo purniņu, satikto cilvēku sejā parasti atplaukst smaids. Japāņu akita ir ļoti draudzīgs pret bērniem, pēc apostīšanas ātri saprotas ar sievietēm un visu mūžu izskatās kā rotaļlieta, novērojusi Džingo saimniece Jana Bārtula. Astoņus mēnešus vecais suņu puika esot uzticams un drošs pavadonis, bet ar lielu galvu – gudrs un viltīgs. ”Svešiniekiem mēdz uzrūkt, bet ieķēris nevienam nav, jo labi zina robežas un to, kas viņam par pārkāpumu būs.”

Vinnēts derībās
“Suni gribēja vīrs un bērni. Man labāk patīk kaķi. Mums visu mūžu ir bijuši vācu aitu suņi – inteliģenti, paklausīgi, bet garlaicīgi. Šis suns pārspļauj visus: kur gribu, tur eju; ko gribu, to daru. Kad dodu komandu, Džingo divas reizes padomās, pirms izpildīs. Kurš kuru. Viņš domā, ka ir cilvēks. Ja norāda suņa vietu uz paklājiņa, jūtas vīlies,” pasmaida Jana.
Ģimenē kucēns ienācis interesantā veidā. Bārtulu draugiem bijusi šīs šķirnes mīlule. Kucītei esot gaidībās, vīri strīdējušies, cik liels varētu būt pirmais metiens. Topošās suņu mammas īpašnieks lēsis, ka būs ne vairāk kā četri, bet Janas vīrs Jānis pareģojis: ne mazāk kā pieci vai seši. Draugi saderējuši: ja Jānim izrādīsies taisnība, viņš varēs izvēlēties vienu no kucēniem. “Vinnējām: piedzima seši! Mazie izskatījās pēc smukiem pelēkiem lācīšiem, un vīrs izvēlējās to, kam uz skausta balts pleķītis sirsniņas formā un īsāka astīte. Suņu mamma ar zobu vai nagu astīti bija aizķērusi, un galiņu nācās nooperēt. Mums vajag ne izrādīšanai, bet draugu,” skaidro Liepājas mūzikas vidusskolas pedagoģe, piebilstot: “Un kabatas lakatiņu meitām. Patrīcija un Paulīna suņa mīkstajā vilnā izraudas, kad gadās sakašķēties.”
Bērniem suns ļauj ar sevi darīt visu, bet ar pieaugušiem attiecības ir citādas. Uz neapzīstamiem vīriešiem rej skaļi un nikni. “Ģimenē viņš vienu cilvēku atzīst par saimnieku un otru izvēlas sargāt un klausīt. Esmu stingrā mamma, kura jāklausa, savukārt vīru suns dievina. Jāņa kurpes negrauž, tikai manējās. Kas nav no tīras ādas, tās neaiztiek. Apavus vairs neturam sunim pieejamā vietā.”

Prasa divus resursus
Ir amerikāņu un japāņu akita. Leģenda par pēdējo iemūžināta filmā “Hačiko” ar Ričardu Gīru. Sunītis gadu no gada arvien gaidījis savu draugu profesoru. Kad profesors darbavietā nokritis ar sirdi, uzticamais pavadonis ļoti ilgi nav gājis prom no dzelzceļa stacijas. Gaidījis. Mūsdienās akitai Japānā uzcelts piemineklis.
“Japāņiem šis suns ir veselības un labklājības simbols: ja kādam piezogas nelaime vai slimība, dāvina akitas figūriņu. Līdzīgi kā mēs padomju laikos nesām uz slimnīcu apelsīnus. Japāņu imperatoram akita bijis sargs un mednieks. Prasīgajam un jūtīgajam sunim jāvelta divi lieli resursi – laiks un nauda. Jābaro ar speciālu pārtiku, nedrīkst dot cilvēku ēdienu, jo tad sāk krist ārā spalvas un sāp puncis. Kā cilvēku bēbjiem kucēniem ir atraudziņas,” atklāj liepājniece un spriež, ka Liepājā vēl ir kāds pārītis akitu. Sterilizēt savu suņu jaunieti neplānojot.
Labu uzvedību Džingo mācās pie treneres Marijas Demčenko, bet ar vārda izvēli bijis gana sarežģīti. “Senču vārds iet uzvārdā, un paša vārdam jāsākas ar konkrētu burtu. Draugiem viss metiens bija uz “G”, mūsējais ir Gin Go Minako Nairi. Mājās vienkārši par Džingo sauktais nāk no oficiāla suņu kluba, kas ir Latvijas Kinoloģiskajā federācijā. Pastāv arī kreisie jeb neoficiālie klubi, no tiem kucēni dabūjami lētāk, bet tad var būt problēmas ar domāšanu: šie suņi kļūst bīstami,” brīdina pedagoģe.
 
Fobijas un nedarbi
“Akita ir vidēja auguma suns, kas visu mūžu izskatās pēc rotaļu sunīša. Dēļ mīkstās vilnas un smaidīgā purniņa – visas emocijas sejā rakstītas. Šķirnes mīnuss ir nepaklausība; ja nav pie saitītes, var dauzoties aizskriet tālu, bet viss atkarīgs no saimnieka – panāks komandas izpildi vai ne. Vajadzīga stingrība un konsekvence kā ar bērnu,” novērojusi Jana.
Ja, atnākot ciemiņiem, sākas liela riešana, Džingo tiek ieslodzīts citā telpā, kur jānomierinās. Pie četrkājainā drauga nedarbiem pieskaitāma sienas sabojāšana dzīvoklī. Vispirms norautas tapetes, tad izgrauzts caurums rīģipsī. To nu Bārtuli nespēj izskaidrot, jo barības piedevu kaļķi mīlulis dabū regulāri. Cietusi tāpat lielā Ķīnas roze: no auga palicis pāri skelets – pliki zari.
Ikdienas mazajās pastaigās suņuku izved arī meitas vai vīrs, bet lielie izgājieni notiek saimnieces pavadībā. Kā jau parasti: bērns izvēlas rotaļlietu, bet tīra, kārto un dresē mamma. “No rīta skrienam desmit vai vairāk kilometru. Kopā pusmaratonu vēl nevaram veikt: nav vēl tādas distances ar suņiem, bet ceru, ka drīz būs.”
Lielie attālumi Džingo ir pat ļoti pa prātam: tikko Jana sāk meklēt sporta apģērbu, suns jau pilnā gatavībā sēž pie durvīm.
Ļoti īpatnēja esot japāņu akitas “runāšana”. Bārtuli uzfilmējuši smieklīgu epizodi, kur Džingo ar Janu apspriež jautājumu par pusdienām. Uzjautrinošas ir arī suņa fobijas. Džingo nesaprot, kāpēc lamināta grīda spīd, domā, ka šī virsma ir slīdīga, tāpēc vienmēr iet uz pirkstgaliem kā multenē par Tomu un Džeriju. Pat ēdiena trauciņam baidās tuvoties, tad saņemas un uzmanīgi slidinās kā pa ledu.
“Nenožēloju, ka mums ir šis suns, kaut arī sākumā nebiju tam gatava,” ar izvēli ir apmierināta Jana.