Saules bērns – īriss

2015. gada 1. jūlijs 07:00

368

Cēla, skaista puķe – īrisu raksturo kolekcionāre Dzintra Jurēviča. “Jau pēc Jaunā gada sāku gaidīt, kad kāds asniņš nāks no zemes ārā.” Selekcionārs Laimonis Zaķis īrisu sauc par saules bērnu un dod padomus, kā dienvidu izcelsmes puķi pieradināt savā dārzā.

“Lielākā kļūda tā, ka īrisus iestāda nepiemērotā vietā – ēnā, pusēnā, ar lieku mitrumu bagātā ieplakā,” stāsta Laimonis Zaķis, vaicāts par audzētāju pieļautajām kļūdām. Stādot der rīkoties tieši otrādi – dobi nedaudz piepacelt. Īrisi ideāli jūtas saulītē, to izcelsme meklējama Vidusjūras baseinā. Radniecīgie augi pie mums savvaļā – purva skalbe, Sibīrijas īriss.

Ar importu “nepiegāž”
L. Zaķis stāsta, ka papildu laistīšana īrisiem nav nepieciešama. Nekas nenotikšot, ja pat pāris mēnešu nav liets. Palaistīt var vienīgi jauno stādiņu, kamēr apsakņojas. Par labu šķirni selekcionārs joko: nosviež pie zemes, piebrien ar kāju, un tai ir jāaug.
Aug jebkurā, bet labāk iestrādātā dārza augsnē. Nevajag apbērt ar kūdru, jo īrisi mīl neitrālu vai vāji sārmainu augsni. Ja ir aizdomas, ka augsne skāba, tad pirms stādīšanas šajā vietā der iestrādāt kaļķakmens vai dolomīta miltus. Kā papildmēslojumu saprātīgās devās var dot pelnus, kas ienes augsnē kalciju.
Visbiežāk audzētāju L. Zaķim uzdotais jautājums skanot: “Kāpēc īrisi nezied?” Pie vainas var būt pārmēslošana. Īrisiem nevajag dot neko slāpekli saturošu vai ļoti minimālās devās komplekso mēslojumu, ja augsne ir smilšaina. Ja īrisi var vairoties veģetatīvi, tie necenšas ziedēt un ražot sēklas. Var neziedēt pēc bargām ziemām, ja ir bijis kailsals, jo ziedaizmetņi veidojas jau augustā un var izsalt. Ja pavasarī mēslo, nevajag to darīt pārāk agri, tad īrisi straujāk augs un apsals vēl vairāk. Šis gads īrisiem esot labvēlīgs, uzziedējuši pat vārguļi.
Īrisus var likt vāzē, kur tie ilgi saglabājas un atver blakuspumpurus. Bet galvenokārt tā tomēr esot apstādījumu puķe, ko tirgū var redzēt ļoti reti. Īrisi arī grūti transportējami, un tieši tāpēc Latvija nav “piegāzta” ar to importu, norāda Dzintra Jurēviča.
Šim procesam ir jāpiešaujas, pievienojas L. Zaķis. Vedot no Kandavas uz izstādi Liepājā, viņš automašīnas bagāžniekā ielicis 53 šķirnes. Nogriezts un ūdeni sadzēries īrisa zieds esot trauslāks nekā nedaudz pavītis.

Apgriešana neder
“Nezinu, kas palaidis tādu informāciju, ka īrisiem vajag apgriezt lapas. Tās ir pēdējās muļķības. Vasarā lapas griezt nevajag. Var apgriezt rudenī, kad tuvojas salnas, bet es tā nedaru. Nosalušās lapas aiztur sniegu, piesedz vārīgāko daļu – sakneni. Lapu apgriešana atsviež īrisu attīstībā par mēnesi atpakaļ, un nākamajā gadā tas var neziedēt.”
Labākais laiks īrisu pārstādīšanai – no ziedēšanas līdz jūlija beigām. Pēdējais termiņš – augusta sākums, lai nenostiprinājusies sakņu sistēma neizsaltu. Katru gadu pārstādīt nevajag, vidējais termiņš – trīs, četri gadi. Jāskatās, kā šķirne vairojas. Ja maz sānu dzinumu, tad pārstādīt nevajag. Tas jādara, ja cers sabiezinājies. Ja vidus tukšs, bet lapu vēdekļi viens otru aizsedz un sāk vājāk ziedēt – tad ir pēdējais brīdis. Stādus var iegūt, ar nazi atgriežot un ar dakšu izceļot.
Pie mums rudens salnas uznāk, kad īriss vēl nav sagatavojies ziemas mieram. Tāpēc pat labāk, ja tam pāri uzaug nezāles vai tuvēja koka saknes nosūc lieko barību un īriss ir spiests sākt ziemošanu. “Mēslojumu rudenī īrisiem ne tuvumā!” brīdina pieredzējušais audzētājs.
Vārīgās šķirnes vēlams uz ziemu viegli piesegt ar egļu zariem, bet pavasarī jānoķer moments, kad jāņem nost, lai puķe zem tiem nesāktu silt un augt. Piesegtie asni ir vārīgāki nekā ziemas aukstumā norūdītie.

Apnīk zaudēt dolārus
Pasūtot šķirnes no ārzemēm, riskanti esot pirmie trīs gadi, kamēr tās aklimatizējas. “Mēs laikam esam vistālāk uz ziemeļiem, kur cenšas audzēt dienvidos radītas šķirnes. Pasaulē selekcija norisinās galvenokārt daudz siltākās zemēs, kur nav problēmu ar izsalšanu un šis aspekts nav jāvērtē,” stāsta L. Zaķis. Izšķirošais bieži vien esot otrais gads. Pirmajā gadā ievestie “uzbarotie” stādi pārziemo no uzkrātajām rezervēm, bet nākamajā vasarā tiem pietrūkst siltuma un mēnesis divi veģetācijai. Francijā L. Zaķis vēl decembrī redzējis īrisus zaļojam.
No Amerikas pasūtīts jaunums maksā 50–60 dolārus. “Jāatver maks, bet ja stāds nākamajā gadā ir ielīdis zemē? Mums apnika ciest zaudējumus, tāpēc mēs – trīs, četri cilvēki – esam pievērsušies selekcijai.” L. Zaķis min kolēģus Ilzi Viņķeli, Andreju Bērziņu, Aleksandru Muhlinkinu.
Īrisi, kas auguši no sēklām mūsu apstākļos, priecējot pat pēc nelabvēlīgām ziemām. 2013./2014. gada ziemā dažam izsalusi pat puse kolekcijas. L. Zaķim laimējies, ka viņa dārzs atradies zonā, ko klājis piecus centimetrus biezs sniegs. Katrs centimetrs paaugstinot temperatūru zem sniega par vienu grādu. “Ja ir 20 centimetru sniegs un laukā mīnus 20 grādu, tad pie auga temperatūra ir ap nulli,” skaidro selekcionārs. Ideālais variants – ja sniegs noturas visu ziemu. Atkušņi un kailsals īrisiem esot ļoti nepatīkami. Vairākas no ASV un Austrālijas ievestās šķirnes ļoti izturīgas ir, bet no kopējā apjoma tas esot mazākums. Atvērto durvju dienā L. Zaķis savā saimniecībā varējis apmeklētājiem demonstrēt, cik “šķidri” pēc sala zied importa īrisu dobe un cik bagātīgi – paša selekcionētā.

Sievai visu neļauj
Īrisi nav L. Zaķa vienīgā mīlestība. Viņš “Kursas Laikam” jau stāstījis par otras – gladiolu – audzēšanu un atzīst, ka abas ir balansā – “reizēm viena, reizēm otra tuvāka”. Izdevīgi, ka katra zied savā gadalaikā, bet dažkārt darbi pārklājoties, piemēram, īrisi jāapkopj, kad stādāmas gladiolas. Liela loma esot laika apstākļiem, kas koriģē darbu iespējamību. Dārzā L. Zaķis strādā divatā ar sievu, bet “ir lietas, ko es viņai neļauju darīt”.
Paša selekcionēto īrisu šķirņu skaitu neesot laika saskaitīt, nojaušot, ka tas tuvojas pusotram simtam. Gladiolām šis skaits jau pārsniegts, tām jaunu šķirni esot vieglāk iegūt. Krāsu nianses l. Zaķis saviem hibrīdiem vērojot no rīta, dienas vidū un vakarā, jo līdz ar apgaismojumu tās mainās. No krāsām vissliktāk selekcionēšanai padodoties oranžā. Dz. Jurēvičas kolekcijā ir ‘Melnais eņģelis’ – melni zilas krāsas īriss. Vienīgā krāsa, kuras īrisiem nav, – tīri sarkanā.
Puķumīļu pieprasījumu pēc vietējo selekcionāru veikuma L. Zaķis raksturo kā svārstīgu, bet pret lielveikalos nopērkamajām šķirnēm ir skarbs. Ar gladiolu sīpoliem esot ievazāts tripsis, ko mazdārziņos “ar sišanu nevar nosist”. Selekcionārs norāda, ka no Holandes nākušie sīpoli netiek audzēti šajā valstī, bet siltākās, kur ir garš veģetācijas periods. Tie ir intensīvi mēsloti, apstrādāti ar ķīmiju. Pie mums kaitēkļu nīcināšanai vairs netiekot pārdoti līdzekļi mazos fasējumos un cilvēkiem esot “pielecis”, ka jāiegādājas vietējie sīpoli.
Ar īrisu stādu iegādi ir citādāk. Ja tie ziedot tik bagātīgi kā šogad, tad cilvēki tos gribot. Kad zied švakāk, tad ir “lielā depresija” un pieprasījumu nav.
Ik gadu ir kāda modes puķe, un selekcionārs teic, ka tā veidojas tieši tāpat kā dārzeņiem – cilvēki grib jaunumu, par ko izlasījuši kādā žurnālā.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saules bērns – īriss

Kategorijas