Uz Liepāju atved pārsprāguši baloni

2015. gada 15. jūlijs 07:00

850

Kristīne Austere liepājniekus un Liepāju redz citādus nekā vietējie, viņa ir fantastiska, radoša personība – tāds raksturojums neatstāj vienaldzīgu. Ieintriģē arī Kristīnes piedāvātā tikšanās vieta – uz kāda Vecliepājas nama jumta. “Mēs ar vīru nupat nosvinējām gada jubileju, kopš esam pārcēlušies no Ventspils uz Liepāju, “ nosmaida sieviete.

No bērniem uz banku
Jautāta, kā šeit iejutusies, Kristīne teic: “Abas pilsētas nav salīdzināmas, tās ir divas atšķirīgas pasaules! Pārsteidzoši, jo tauta un vēsture viena, jūra un Kurzeme – tā pati. Esmu no Saldus, kurzemniece, kas dievina jūru, tāpēc ap to dzīve grozās. Ventspilī nodzīvojām divpadsmit gadus. Tagad zinu, ka esmu cilvēks, kam jādarbojas ar bērniem, un tas, ko investēju bērnos, dara mani laimīgu. Ir bauda kaut ko kopā darīt arī ar tiem, kas saglabā bērnu sevī līdz stundai, kad jādodas uz Viņsauli.”
Kristīne beigusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, ir sākumskolas skolotāja ar specialitāti mācīt zīmēšanu līdz 9. klasei. Strādājusi savā profesijā nav ne dienu, bet studiju laikā mācības apvienojusi ar darbu bērnudārzā. Ar nodomu darboties pirmsskolas izglītības iestādē ieradusies Ventspilī, bet vieta jaunai speciālistei nav atradusies. “Dabūju darbu bankā, apgāžot stereotipus, ka pirms tam jābeidz Banku augstskola. Pēc sešiem gadiem aizgāju no bankas kā viena no labākajām darbiniecēm, pati uzrakstīju atlūgumu.”
Lēmums pieņemts, sasniedzot pašas iecerēto karjeru banku sistēmā – no zāles darbinieces līdz finanšu konsultantam. Pārējie amati īsti nav interesējuši: “Ja piepūstu balonu pārdur, vēlreiz to piepūst nevar. Sāku nevis kreditēt, bet debetēt: 2008. gada krīze. Visi nāca uz kabinetu raudāt, un sapratu, ka bankas publisko tēlu – nāciet, un runāsim – nevaru attaisnot. Salīdzinoši mazā pilsētā uz ielas daudzi mani labāk redzēja ejam, nevis nākam. Izvēlējos aiziet no tā, kas nesaskan ar manu personību.”

Gaismas tunelī nolīst lietus
Pēc šā perioda Kristīne atradusi darbu “Toyota” autosalonā, un šis darbs atvedis atpakaļ pie bērniem. ““Toyota” deva ekoskolām naudu, un projekta ietvaros kādam no uzņēmuma bija jādodas pie bērniem, lai stāstītu par to, kā “Toyota” notiek materiālu otrreizēja pārstrāde. Tā pēc desmit gadiem atkal satiku bērnus. Kad uz salonu atbrauca skolēni no Puzes pamatskolas, enerģētiskā vibrācija bija fantastiska. Un vēl viens balons pārsprāga.”
Lai pārliecinātos, vai būs īstais lauciņš, Kristīne bezalgas atvaļinājuma laikā pieteikusies darbam bērnu nometnē Skrundā. Pēc desmit dienām atgriezusies pārgurusi, bet laimīga.
“Sapratu: man ir, ko dot, un viņi ņem. Dzīvē kaut kas bija jāmaina, bet nezināju – kā. Braucu viena mašīnā pie vecākiem, kas dzīvo Druvā. Pēkšņi radās sajūta, ka laiks apstājas un it kā pa gaismas tuneli no debesīm kā piltuvē līst ideju lietus – jādibina uzņēmums un jāved skolēni ekskursijās. Gribējās tūlīt pat griezt stūri atpakaļ. Tas nozīmēja aiziet no darba un sākt visu no apaļas nulles. Izstāstīju visu vīram, viņš trīs dienas padomāja un teica: dari! Esam kopā jau deviņpadsmito gadu. Palikām katrs savā uzvārdā, Elans Strazdiņš ir mans vislielākais atbalsts, es viņu mīlu arī par to, ka ļauj būt man pašai.”

Ļaujas laika upei
Viss salicies mērķtiecīgi, kā puzlē. Pēc atlūguma uzrakstīšanas Kristīne “bezdarbniekos” mācījusies tūrisma uzņēmēju kursos un Rīgā – gidu, grupu vadītāju kursos. “Regulāri un arvien vairāk organizēju gan skolēnu, gan pieaugušo ekskursijas. Izstrādājot individuālos maršrutus, svarīga ir laicīga plānošana un sapratne par to, kas der tieši tev. Ja klients ir no bailīgo sērijas, jākāpj autobusā. Kas grib paši, bet nezina, uz kuru pusi, salieku maršrutu, norezervēju naktsmītnes un – tikai braukšanas vaina.”
Skaidrojot sajūtu procesu, kas rezumējies ar pārcelšanos uz Liepāju, Kristīne min Regīnas Bretas grāmatu “Dievs acis nemirkšķina”. Grāmatas autore kādā stāstā raksta, ka braukusi pa krāčainu upi, laiva apgāzusies. Peldēt nav mācējusi, tāpēc pieķērusies pie akmens un palikusi uz tā viena upes vidū. Piebraukušais glābējs teicis, ka vispirms jāielec upē. “Ja tu stāvi uz akmens, kādu laiku esi sausumā, bet notiek “tieši nekas” un drošībā vari sagaidīt dabīgo nāvi. Otrs variants – lēkt un ļauties. Upe aiznesīs, dzīve būs interesanta.” Mēs ar vīru lecām.”
Elans kādu laiku vadījis divas “Nordea” bankas filiāles Kurzemes reģionā. Kristīnes darbs ļāvis doties vīram līdzi, divi gadi pagājuši, braukājot starp Liepāju un Ventspili. “Viņam Liepāja bija svešāka, man ne tik: krustmāte un brālēns te. Vienmēr pagriezt stūri uz Liepāju bija patīkamāk nekā pretējā virzienā.”
Elans ir profesionāls tenisa treneris, un pāris veduši trīs bērnus uz tenisa nometni Amerikā. “Pēc saulaina mēneša Floridā atgriezāmies aprīlī. Vecāki Rīgā paņēma bērnus, un mēs divatā devāmies uz savu privātmāju Ventspilī. Lija lietus, uz šosejas mēs vienīgie, kontrasts ar ASV – milzīgs. Atjauta – kurp mēs braucam? It kā uz mājām. Tā bija pirmdiena. Trešdienā ielikām sludinājumu par mājas pārdošanu, ceturtdienā bija trīs pircēji, piektdienā – rokas nauda. Saliekoties vīra dzīves puzlei, viņš te sastapa savu bērnības draugu, kurš piedāvāja izīrēt savu dzīvokli tieši brīdī, kad mums to vajadzēja.”

Iemīlas vēju pilsētā
Pirmā kā Liepājas iedzīvotājas nakts Kristīnei bija pagājušā gada jūnijā, kad notika plenērs “Karosta – foto osta”. Iesācējai fotografēšanā šīs dienas likās fantastiskas: “Satiku fotogrāfu Jāni Vecbrāli, kurš man bijis un ir liels atbalsts, kā arī daudzus citus foršus liepājniekus. Gada laikā te esmu paveikusi vairāk nekā Ventspilī 12 gados. Ir bijusi dalība jau trīs fotoizstādēs. Ventspils man nav nodarījusi pāri, bet tur nīku. Ja esi, kur tev jābūt, neatliek nekas cits kā ziedēt. Pirmos dzejoļus rakstīju divpadsmit gados, atsāku apzinātā vecumā. Ir izdots dzejoļu kopkrājums “Mīlestības vēstules”, ar maniem vārdiem ir trīs skaņdarbi. Pa Latviju braukā mana izstāde “Gliemežvāka foto stāsti”, viens no sapņiem ir izdot foto un atziņu grāmatu. Liepājā biju nodzīvojusi tikai pusgadu, kad uz ielas satiktie cilvēki mani nosauca par savējo, teica: forši, ka tu te esi! Liepāja ļauj lidot domās, darbos un vārdos. Te novērtē arodu. Te svin dzīvi. Liepājas pludmalē ir gliemežvāki un putni, ai, es vienkārši mīlu šo pilsētu. Man ir iespēja braukt strādāt uz Floridu, bet labāk palieku Liepājā.”
Sarunas nobeigumā Kristīne atklāj, ka viņas paradīzes jumtiņš ir blakus, jāizrāpjas caur bēniņu lodziņu. “Tur atklājas skats uz visām Liepājas baznīcām. Ikreiz, kad tās zvana, ir skaidrs, ka Dievs ir tepat.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uz Liepāju atved pārsprāguši baloni

Kategorijas