Mareks Zuntners: Gaiss, ko elpoju, ir futbols

2015. gada 17. jūlijs 07:00

669

Mareks Zuntners: Gaiss, ko elpoju, ir futbols

Par 360 grādiem ir mainījušās Mareka Zuntnera emocijas, kopš viņš no spēlētāja kļuva par futbola kluba “Liepāja” treneri. Sportista gēns Marekam pārmantots no vecākiem. Jau no trīs gadu vecuma tētis dēlu ņēmis līdzi uz saviem futbola treniņiem. “No tā laika bija skaidrs, ka es spēlēšu,” atceras futbolists. Arī mamma un māsa ir saistītas ar sportu. Aptuveni sešu gadu vecumā Mareks sāka trenēties sava tēva jaunizveidotajā komandā. Tagad daudziem bijušajiem komandas biedriem Mareks ir treneris. Pirms piecpadsmit gadiem tas liktos neiedomājami.

Velk atpakaļ uz mājām
Savu pirmo spēli virslīgā futbolists nospēlēja 17 gados “Liepājas metalurga” sastāvā un aptuveni piecus gadus vēlāk aizbrauca uz Spāniju. Tur jaunajam futbolistam gāja labi, viņš saņēma karjeras labākos piedāvājumus. Liepājnieku pie sevis gribēja virslīgas komanda “Cadiz”, bet spēkā vēl bija esošais līgums ar “Liepājas metalurgu”. Mareks izvēlējās mīlestību un meiteni, kura viņam bija svarīgāka par futbolu. Pēc divām sezonām Spānijā viņš nolēma atgriezties Latvijā. Tad bija ilga turneja – Vācija, Azerbaidžāna un pāris Latvijas komandas. “Bija laba pieredze, bet es gribēju atgriezties Liepājā. Spēlētāji, treneri un prezidents to zināja, jo es biju ar viņiem par to runājis. Es atgriezos Liepājā, mani pēdējā gadā pasauca “Liepājas metalurga” komandā. Sezona beidzās, mums paziņoja, ka “Metalurgs” ir sabrucis.”
Marekam joprojām ir sāpīgas atmiņas par komandas izjukšanu. “Čaļi sākumā neticēja, ka tas ir viss, un sāka meklēt jaunas komandas un darbavietas.” Dramatisko situāciju pastiprinājusi neziņa un īpašnieku attieksme. “Mēs turpinājām trenēties. Viņi nāca ģērbtuvēs, ņēma nost “Metalurga” vecās bildes. Izskatījās, it kā tavās mājās kāds būtu atnācis, velk ārā mēbeles, bet tu sēdi un skaties. Māja kļūst aizvien tukšāka.” Sāpīgi bijis noraudzīties, kā notikumus atspoguļo presē. Ieraugot avīzē melnbaltu komandas foto, Mareks sajuties slikti: “Man bija sajūta, ka mēs visi esam nomiruši. Tur bija rakstīts “Tas ir viss” vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas bija negatīvi.” Taču bija spēlētāji, kuri nepadevās un darīja visu, lai komanda turpinātu spēlēt. Tas notika laikā, kad stadions nedarbojās parādu dēļ un nebija pat elektrības. “Visu laiku trenējāmies ar ticību, ka mēs saglabāsim komandu un cilvēkus. Tas sakrita ar Māra Verpakovska un Viktora Dobrecova pirmajām aktivitātēm veidot jaunu komandu. Kāda daļa no tā uzreiz atteicās, jo viss sākās uz entuziasmu. Tur palika tikai nenormālie vai tie, kas mīl Liepāju. Sākās pirmie soļi, lai mēs iekāptu FK “Liepāja”.”
Par līdzjutēju nozīmi komandai Mareks saka: saikne ir jūtama. Viņa novēlējums: “Gribētu, lai cilvēki netur sevī emocijas, lai dara tā, kā viņiem liek sirds. Lai mums ir pilns stadions, lai mēs visi esam kopā! Skatītāji var izveidot šo vietu par savējo. Es gribu, lai viņi saprot, ka šīs ir arī viņu mājas, kurās līdzjutēji ir tikpat svarīga sastāvdaļa kā prezidents, komanda vai treneris.”

Pozīcija – treneris
Šobrīd Mareks no spēlētāja kļuvis par treneri, bet atzīst: nekad nav tēmējis uz šo amatu. Kādu dienu komandas vadība futbolistam pateikusi, ka vēlas viņu redzēt ne tikai kā spēlētāju, bet arī kā spēlējošo treneri. Viņš nedomājot piekritis, bet jaunajā amatā iejuties pamazām. “Es jutu, ka vairāk varu un gribu.” Tagad nonācis līdz secinājumam, ka komandai spēj dot vairāk kā treneris, nevis spēlētājs.
“Es esmu gatavs iet ar Dobrecovu, lai tikai FK “Liepāja” uzvar. Man nav vajadzīgas individuālas uzvaras. Es jūtu, ka tas ir mans un ka es varu palīdzēt komandai uzvarēt. To arī darīšu.”
Esot jaunajā lomā, viņš izpratis spēlētāju un trenera attiecības komandā. Tikai tagad Mareks izprot kļūdas, ko pats pieļāvis kā spēlētājs, un pastāsta šādu atgadījumu: “Es ienācu ģērbtuvēs ar bodisērfinga dēli, bez maikas un smilšainām kājām. Treneris ar mani nesveicinājās. Es nesapratu, kāpēc. Nodomāju: viņš ir idiots, kāpēc viņš ar mani nesveicinās? Tikai tagad, kad pats esmu treneris, saprotu, ka tāda rīcība ir drausmīga.” Tagad Mareks saprot, ka tā bija necieņa pret komandu. Mareks kā treneris nekad neatļaujas spēlētājus uzrunāt pavēlošā tonī. “Es gribu, lai jebkura doma, jebkurš teikums vai vārds, ko es aiznesu komandai vai individuālam spēlētājam, viņam palīdz.”
Komandas gara uzturēšanu Mareks salīdzina ar mājas krāsošanu, kur svarīga ir attieksme, nevis dārga krāsa. Tikai tādi futbolisti, kuri kopā māju krāso, spēj sasniegt uzvaru. “Mums ir māja. Ir vienkārši pieņemt labu krāsotāju, lai viņš nokrāso ēku. Bet viņš nekad nekrāsos māju ar tādu atdevi kā es savējo. No pirmās sekundes, kad komandas vēl nebija, mēs to māju jau krāsojām un paši ar savām krāsām. Ieliekot tur visu, kas mums ir.” Mareks stāsta, ka saprot katru spēlētāju līdz mielēm. “Tu nevari runāt par karu, ja tu neesi bijis karā. Tāpēc es laižu visu caur sevi. Es saprotu jebkuru viņu izjūtu. Saprotu, kas notiek uz laukuma, kad viņiem nav spēka vai viņi ir nenormāli noguruši. Saprotu, kāpēc viņi raud.”

Mieru gūst meditējot
“Es vienmēr esmu mīlējis Liepāju. Esmu šeit piedzimis, un te ir manas mājas. Esmu bijis simtiem pilsētās, bet tikai šeit jūtos kā liepājnieks.”
Par svarīgāko savā dzīvē Mareks nosauc komandu “Liepāja”. Trenera darbs viņam ir tik svarīgs, ka citi saka: Mareks dzīvo ar FK “Liepāja”; gaiss, ko viņš elpo, ir FK “Liepāja”. “Vienvārdsakot, viss, kas notiek manā dzīvē, ir tikai par šo klubu, plus cilvēki, kas ir manā ģimenē. Vairāk man nekas neeksistē, vairāk neko es negribu.”
Dzīve Mareku ir daudz kam izvedusi cauri, tāpēc viņam nav bail no zaudējumiem. Ārpus futbola vislielāko mieru viņš gūst meditējot. “Pats lielākais miers ir tad, kad galvā nav domas, tas laikam skan tik vienkārši, bet ir tik grūti izdarāms. Kad tu dzirdi putnus un vēju. Cilvēks, kurš nav tam izgājis cauri, nevar saprast, ka tas ir iespējams. Tas uzreiz tevi atjauno fiziski, es ieeju vilnī trīs minūtes un esmu atkal gatavs vadīt trīs treniņus.” Ar jogu Mareks nodarbojas jau trīs gadus un to pielieto komandas treniņos. Viņš atzīst, ka sākumā tā ir laba ķermenim, muskuļiem un vienkārši veselībai. Viens apstājas pie tā, ka joga ir vajadzīga ķermenim, cits tālāk iet caur dvēseli un psiholoģiju.
“Es praktizēju budismu – tā ir labākā filozofija, par reliģiju to nevar nosaukt. Es nedzīvoju līdz galam ar budistu likumiem, bet ļoti daudz no tiem ievēroju. Tur ir visu laiku jāmācās un jāprogresē, tas man patīk, jo viss ir jālaiž caur sevi. Cilvēki ļoti bieži izraksta citātus, ko ir kāds cilvēks pateicis. Piesavina viņus sev un domā, ka var dzīvot ar tiem citātiem. Tas viss apraujas vai beidzas pēc divām vai trīs nedēļām, citam – pēc trīspadsmit dienām. Visa tā informācija ir jāizlaiž caur sevi, un tikai tas, pie kā tu esi nonācis, tevi padara augstāku. Var izlasīt simts un nenonākt ne pie kā.”
Pretēji ir ar miera saglabāšanu futbola laukumā. Tur Mareks cenšas mieru padzīt, pat dažas stundas pirms spēles viņš dara visu, lai mieru nograutu. “Mieru futbolā es negribu sasniegt nekādā ziņā. Tieši otrādi, es gribu, lai visas emocijas strādā uz laukuma.”

Uztetovē kluba logotipu
Marekā mīt mākslinieciska dvēsele, līdztekus futbolam viņš raksta dzeju. Sākumā uzrakstīto nevienam nav rādījis. Vēlāk bijusī sieva saredzējusi futbolistā talantu un pamudinājusi rakstīt vairāk. “Es pa druskai sāku rakstīt, pāris gadus atpakaļ izdevu nelielu grāmatiņu. Rakstīšana man ir hobijs. Pārsvarā rakstu krieviski, drusku latviski.”
Futbolista ķermeni klāj neskaitāmi tetovējumi. Pirmie tapuši pirms desmit gadiem, un katram no tiem ir īpaša nozīme. Par to, ka Marekam ir svarīga māsa, liecina tetovējums uz pleca. Futbola nozīmīgumu parāda FK “Liepāja” un FK “Roma” logotipu tetovējums. Budisma lomu dzīvē apliecina Budas attēls. “Es neskatos spogulī, kā izskatās mani tetovējumi, tie saplūst ar mani, manām domām, un es jūtos labi.”
Futbola kluba logotips uz futbolista ķermeņa tapis pārdesmit minūtes pirms kluba oficiālās prezentācijas, atceras Mareks. “Es teicu Mārim [Verpakovskim], ka logo uz mana ķermeņa būs ātrāk, nekā logo parādīs skatītājiem. Viņš smējās, jo piecpadsmit, divdesmit minūtes līdz prezentācijas sākumam es atskrēju no tetovēšanas salona ar logo uz muguras.”
Kluba prezentācijā Mareku pieteica kā komandas dvēseli. Pret to viņam pretenzijas neesot: “Mani interesē katrs cilvēks FK “Liepāja”, katrs spēlētājs un treneris.”

Rakstīs grāmatu
Mareka hobiji ir saistīti ar garīgo dzīvi – budismu. Novembrī viņš dosies uz Nepālu. “Būšu tur bez telefona, cilvēkiem, interneta. Atpūtīšos ar cilvēkiem, kuri mieru ķer visu savu mūžu.”
Lasīšana, braukšana ar velosipēdu un bodisērfings ir hobiji, kas veido Mareka personību. Ar velosipēdu viņš brauc, lai varētu ilgāk uzturēties svaigā gaisā. Ar auto galapunktā var nonākt ātri, nesajūtot, “ka iet dzīve”.
Bodisērfingā viņš gūst baudu no jūras un viļņiem. “Sajūta, kad vilnis paceļ un tu brauc ar viņu, – fantastiska. Neviens alkohols nav tuvu tam, neviens preparāts nav tuvu sajūtai, kad vilnis paceļ un nes.”
Mareku nepamet doma uzrakstīt grāmatu par Māri Verpakovski. “Tā nebūtu banāla biogrāfija, bet no mana redzējuma, izlaižot caur sevi viņa dzīvi.” Jau realizēties sākusi ideja par filmas uzņemšanu. Tajā būs parādīts un pastāstīts, kā sākās FK “Liepāja”. Filmēšana jau notiek, un tajā piedalās visa komanda.
Tālākos plānus gan Mareks nesteidz kalt, bet skaidrs, ka tie būs saistīti ar futbola klubu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mareks Zuntners: Gaiss, ko elpoju, ir futbols

Kategorijas