Strasbūras piezīmes

2015. gada 20. jūlijs 07:00

711

Domāju, ka vairumam aptaujāto pirmā asociācija, kas saistās ar šo Francijas pilsētu, ir Eiropas Parlaments, kurš šajā senās Augšģermānijas provincē bāzējas kopš 1979. gada. Iepazīties ar Eiropas Parlamenta (EP) darbu arī bija mana un vairāku citu Latvijas reģionālo mediju ceļojuma mērķis, dodoties uz kādreizējo Romas un arī Vācijas impērijas pilsētu. Mums bija tā laime būt vairāku vēsturisku mirkļu aculieciniekiem. Pirmkārt, tā bija Latvijas Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas atskaitīšanās par Latvijas prezidentūras laikā paveikto, kas tika gan cildināts, gan pelts. Un otrkārt, Eiropas Savienības dienaskārtībā jau ilgu laiku viļātais “kartupelis” – Grieķijas jautājums, kurš sadalījis Eiropu (un ne tikai) vairākās frontēs, un joprojām nav skaidrības, kā tas viss beigsies un vai nepiedzīvojam teju 60 gadus pastāvējušās ūnijas sagrāvi.

Vieni glauda, citi pļaukā
Sākšu ar to, ka man bija visai miglains priekšstats par to, kā norit darbs Eiropas Parlamentā. Respektablās celtnes ar tūkstošiem ierēdņu un oficiālais, lietišķais stils vedināja domāt, ka Eiropas “pentagonā” viss notiek rimti nopietnā atmosfērā. Tāpēc mazliet neierasti bija redzēt, kā man šķita, stīvos un atturīgos deputātus iekarstam asās diskusijās, bārstoties apvainojumiem un skaļi klapējot kājas pret grīdu un ūjinot, neļaujam izteikties oponentam, kuram dots vārds (runu ilgums tur sadalīts pa minūtēm, kuras uzskaita liels tablo pie plenārsēžu zāles sienas). Kā neticama anekdote šķita ungārietes Kristinas Morvai (Krisztina Morvai) teiktais: “Par laimi, viņš (Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker), Eiropas Komisijas prezidents – red.) šodien nevienam neiesita pliķi.” Savukārt itālietis Džanluka Buonanno (Gianluca Buonanno), komentējot situāciju pašlaik Eiropā, nebaidījās skaļu vārdu, sakot, ka piedzīvojam ekonomisko nacismu.
Temperamenta trūkumu nevarēja pārmest arī vēsajiem britiem – pēc tam kad Latvija saņēma atzinīgus vārdus par panākumiem prezidentūras pusgadā (Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētājs Manfrēds Vēbers (Manfred Weber) slavēja mūs par drosmi mainīties, bet demokrātu politiskās grupas priekšsēdētājs Džanni Pitella (Gianni Pitella) izteicās, ka Latvijas personā “Eiropa ir sastapusies ar izlēmīgu prezidentūru”), deputāts Pols Natells (Paul Nuttall) mūsu “valdīšanas” laiku asi kritizēja, nosaucot to par nepieredzētu izgāšanos.
“Nāks Ciprs, un sāksies cirks!”
Laikam lieki teikt, kādas kaislības sākās, kad plenārsēžu zālē ieradās Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs (Aléxis Tsípras). Pirms šīs vēsturiskās vizītes mūsu pārstāvis parlamentā Krišjānis Kariņš gaidāmo tikšanos raksturoja īsi: “Nāks Ciprs, un sāksies cirks!” Un tā arī bija – grieķis nevainīgu seju sūrojās par iepriekšējo valdību izšķērdību, ES pieprasīto reformu neiespējamību un tautiešu jau tā grūto dzīvi, uz ko skarbi reaģēja vairāki parlamentārieši, saucot Cipru par meli un apvainojot tautas un EP mānīšanā, minot faktus gan par Grieķijas pensijām, kas teju trīs reizes pārsniedz Vācijas senioru vidējos ienākumus, gan par lielo ierēdniecības aparātu un milzīgajām kompensācijām, ko šī valsts maksā saviem pilsoņiem dažādās situācijās. Sarunu mierīgs iznākums nav paredzams vēl joprojām. Tomēr visi kā viens, tostarp pats grieķis, uzsvēra, ka nevēlas odiozās valsts izstāšanos no Savienības, un gaida no Cipra konkrētus priekšlikumus, kas parādītu, ka šī valsts ir gatava pildīt savas parādsaistības, kā to savulaik ar jostu savilkšanu apliecināja Latvija.
Interesantas izvērtās arī reģionālo mediju pārstāvju diskusijas aci pret aci ar katru mūsu eiroparlamentārieti. Lai gan ikviens no tiem bija sagatavojis tēmu apskatu, par ko vēlētos žurnālistus informēt, sarunas drīz vien aizvirzījās uz karstākajiem tematiem – Grieķiju un bēgļiem. Neieslīgstot detaļās par katra deputāta viedokli konkrētajos jautājumos, gribu vien padalīties ar personīgajiem novērojumiem par mūsu pārstāvju komunikācijas veidu. Kamēr K. Kariņš, Aleksandrs Mamikins un Artis Pabriks ar mums runāja (sirsnīgi tērzēja), stāvot auditorijas priekšā un brīvi kustoties, bet Roberts Zīle un Sandra Kalniete izvēlējās draudzīgi apsēsties pretī pie viena galda ar mums, “bišu māte” Tatjana Ždanoka nepavisam neradīja uzticamu un labvēlīgu iespaidu – nostājusies distancētā pozā, sakrustotām rokām uz krūtīm, viņa, kuru biju pieradusi redzēt plašiem žestiem, ar teju putām uz lūpām bļaustāmies krievvalodīgo piketos, te mūsu priekšā, muti neatverot, svepstēja, ka šķita – tūlīt izlaidīs garu. Politiķe arī diezgan izvairīgi atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem. Varbūt neuztvēru viņas sakāmo pareizi, bet pamatdoma bija “jums melo; ne viss ir tā, kā izskatās”.

Rosība visas diennakts garumā
Lai gan Strasbūrā pavadījām vien divas diennaktis, steidzām iepazīt arī vietējo kolorītu. Pirmais stereotips, ar ko devāmies ielās, sabruka pēc katras ceļa vaicāšanas. Sastaptie francūži, kaut arī ar grūtībām, tomēr centās mums līdzēt angļu valodā. Gan nopirkt biļeti tramvajā (1,60 eiro vienai stundai – brauc, ar cik tramvajiem kurā virzienā vēlies), gan atrast Eiroparlamentu, gan skaistāko Strasbūras daļu – Mazo Franciju (Petite France), kas atspoguļo 16.–17. gadsimtu. Acīmredzot kosmopolītiskā vide likusi saprast, ka franču valodu nepārvalda visi.
Ielās redzējām arī salīdzinoši maz melno, dzelteno un dvieļgalvaino, kaut arī citu tautību ēstuves un tirgotavas bija vai uz katra stūra – palestīniešu, tunisiešu, ķīniešu, turku, libāniešu utt. Šķiet, arī tūristu bija salīdzinoši maz, jo ar karti rokās bijām vienīgās. Kopumā par pilsētu radās tāds rosīgs priekšstats – ielas ir pilnas cilvēku visu laiku, pat 40 grādu karstumā, ko pieredzējām viesošanās otrajā dienā. Atrast brīvu vietu kafejnīcā vai restorānā, kur pasniedz vietējo ēdienu, vakaros pēc pulksten sešiem ir neiespējamā misija – tāda sajūta, ka vakariņas mājās negatavo neviens vai arī neēd vispār, jo ir krodziņi, kur ēdienkartē tikai dzērieni. Man kā nesmēķētājai neērtības sagādāja tas, ka nav nodalītas atsevišķas zonas šā kaitīgā ieraduma piekopējiem, tādējādi, ja vēlies pasēdēt pie āra galdiņa, esi spiests elpot cita tabakas dūmus. Un arī publika francūži ir izteikti skaļi.
Jocīgi šķita, ka reti kuram veikalam vai kafejnīcai ir norādīts darbalaiks. Tā kā blakus mūsu mājai bija vismaz trīs ēstuves, kur rosība nenorima līdz vēlai naktij, kad mūs pievārēja miegs, spriedām, ka šīs iestādes noteikti strādā līdz pēdējam apmeklētājam. Vienīgi rīti bija salīdzinoši klusi un sabiedriskais transports – neticami tukšs.

Romantiska un droša pilsēta
Runājot par arhitektūru, Strasbūra ir ļoti skaista pilsētiņa. Pildrežģu māju dēļ nedaudz atgādina Kuldīgu un jūgendstila dēļ – Rīgu. Tajā pilnīgi noteikti jūtama senatnes elpa. Un mūsdienīgu “stikla monstru” tur ir salīdzinoši maz. Uz sitiena prātā nāk vien Eiropas Parlamenta ēkas.
Viennozīmīgi Strasbūrai var piedēvēt arī romantisma auru, jo ir daudz parku un pār Illes upi ved daudzi un dažādi tilti un tiltiņi, kas lielākajā daļā bagātīgi izrotāti ziediem. Ir arī vairākas strūklakas, lai gan jāteic, ka publiskus ūdenskrānus, kur padzerties svelmē izslāpušajiem, kā tas Romā ir teju uz katra stūra, redzējām maz.
Vēl, atšķirībā no Liepājas un Rīgas, Francijā praktiski nedzirdējām avārijas dienestu sirēnas. Neatliekamo medicīnisko palīdzību neredzējām un nedzirdējām vispār, ugunsdzēsējus tāpat, bet policija ar bākugunīm garām patraucās tikai divreiz. Arī ielās kārtības sargus neredzējām. Un, lai gan alkoholu francūži lieto samērā daudz, arī vēlās nakts stundās neredzējām nevienu kunga prātā kaut kur klunkurējam vai uzmācamies garāmgājējiem. Tātad laikam jāsecina, ka pilsētiņa ir samērā mierīga un droša.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Strasbūras piezīmes

Kategorijas