Seno kuršu skeletus lasa kā grāmatu

2015. gada 24. jūlijs 07:00

3581

Kazdangas muižas parkā arheoloģiskā ekspedīcija atrok kuršu apbedījumus un izzina iedzīvotāju dzīvesveidu laika posmā, kas līdz šim bija miglā tīts, – 15. un 16. gadsimtā. Atsedzot un pētot kaulus, arheologi apliecina: skelets ieraksta cilvēku dzīvi kā kompjūters.

“Šeit var redzēt kapsētas robežu, vairāk uz tās centru apbedījumi ir piedevām bagātāki. Tur līdz ar mirstīgajām atliekām atrastas, piemēram, saktas, nazis, monētas un apkalta josta. Pēc tā visa var spriest par apbedīšanas rituāliem un reliģiju,” stāvot pie aptuveni 16. gadsimta Livonijas kara laika kuršu apbedījumiem, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures institūta arheologs Rūdolfs Brūzis. Atklātās kapsētas malās apbedīti ne tik turīgi ļaudis, cilvēki ar dažādām slimībām un ļoti daudz bērnu. Grūto apstākļu dēļ bērni tolaik mira ļoti daudz – katrai sievietei bija līdz pat desmit bērniem un no tiem trīs vai četri izdzīvoja. Pārējos apbedīja kapsētas robežās, skaidro arheologs.
Izrakumi muižas parkā ir ļoti precīzi, jau iepriekš noteiktās vietās. Kā tās nosaka? Lai zinātu, kur rakt, ir jāievēro noteiktas likumsakarības. “Tur var redzēt kapsētas robežas lielo akmeni, tad loģiski spriedām, ka tas puslokā tver teritoriju, bet pakalnu pauguru augšpusēs tradicionāli tiek apbedīti turīgākie cilvēki. Tā bija arī šeit. Šis nelielais uzkalns padomju laikā ir norakts, tomēr saprotam, ka tur reljefs ir augstāks, tāpēc tas būs bijis paugurs,” metodes, kā komanda nosaka izrakumu vietas, iezīmē R. Brūzis.

Izpēta “melno plankumu”
Kazdanga arheologu uzmanību piesaistījusi pavisam nejauši. Reiz R. Brūzis Kazdangas muzejā ieraudzījis kuršu sievietes vainadziņu, kas ar bronzas apkalumiem ir labi saglabājies. To kāds strādnieks bija atradis apkaimē. Šis vainadziņš pētnieku ieinteresējis meklēt līdzīgas vēstures liecības un izzināt līdz šim maz pētīto vēstures posmu. “Dienvidkurzemē šādas vietas ir ļoti maz pētītas. Izzināti ir senie apbedījumi līdz 13. gadsimtam – ugunskapi un hercogistes periods, kas bija 17. gadsimtā. Starpposms, kad kurši pāriet no ugunsapbedījumiem uz šādiem skeletapbedījumiem, ir tāds kā melnais plankums, kas nav izpētīts, par kuru spekulē un izsaka variantus. Tad nu šeit mēs to pilnībā pierādāmā formā redzam.”

Rekonstruēs sejas
Speciālistu komanda jau izrakusi 53 skeletus 18 kapos. “Katram no viņiem ir savs stāsts,” uzsver pētnieks. Kastes ar atrastajām ķermeņu atliekām dosies uz Vēstures institūta antropoloģijas krātuvi, kur tiks izpētīts, ko senie Kazdangas iedzīvotāji ēduši, ar ko slimojuši un kā dzīvojuši. Dzimumu un vecumu speciālisti spēj noteikt turpat izrakumos. Tālākās pārbaudēs iespējams mērīt galvaskausa izmērus, to rekonstruēt un salīdzināt sejas pantus kuršiem, latgaļiem, zemgaļiem un citu laika periodu ļaudīm, pastāsta Latvijas Universitātes Vēstures institūta antropoloģe Gunita Zariņa. “Sejas pantus var salīdzināt arī uz Eiropas fona un izspriest, no kurienes šie ļaudis pašos pirmsākumos ieceļojuši Latvijā. Tāpat var veikt DNS un uztura analīzes. Noteikt, ar ko šie cilvēki slimojuši, jo šīs slimības kaulos atstāj pēdas.” Zobi no visa skeleta parasti saglabājas vislabāk. “Kauli smilšainā zemē var vispār iznīkt. Labi, ka te ir grants, māls un stingra augsne, šeit nav bijusi ļoti intensīva lauksaimniecība, tāpēc skeleti ir labi saglabājušies,” priecīga ir antropoloģe.
Pēc padziļinātas izpētes kauli un atrastās lietas kā stāsts atgriezīsies Kazdangas muzejā un cilvēki varēs uzzināt, kā šeit dzīvojuši kurši 15. un 16. gadsimtā. “Tas būs ļoti vērtīgi, jo mēs zinām piļu un baronu vēsturi, bet mēs nezinām vietējo iedzīvotāju, mūsu tiešo priekšteču, vēsturi. Vienīgais veids, kā to zināt, ir šādos izrakumos,” saka R. Brūzis.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Seno kuršu skeletus lasa kā grāmatu

Kategorijas