Draudzība nerūs mūža garumā

2015. gada 24. jūlijs 07:00

4873

50 gadi kopš skolas beigšanas, 90 gadu jubileja pirmajai audzinātājai, pašiem – 65. Šādi nozīmīgi skaitļi ņemti par pamatu, lai Vērgales pamatskolas 1965. gada absolventi atkal satiktos. Bijušie klasesbiedri tikušies arī agrāk, pat ik pēc pieciem gadiem, bet pēdējā reize bijusi pirms 10 gadiem. 2010. gadā nav sanācis – daži izbraukuši, citi apslimuši. Jau otro reizi visi pulcējas pie Edgara Kuplā viņa viesu mājā “Kaijas” Ziemupē, bet galvenā kopāsaucēja un organizatore ir Ērika Matisone, kuru klasesbiedri mīļi nosauc par “skudru mammu”. Viņa brīnās, kā tas var būt, ka citi “nevar savākties”. “Ir vienkārši jāgrib, lai arī kādi esam un kāda mums veselība,” viņa atklāj. Ērikai šīs sanākšanas ļoti ejot pie sirds.

Atceras pēc vārda
Uz tikšanos ierodas arī skolotājas. Kādreizējos skolēnus atpazīt cenšas bijusī pionieru vadītāja Ārija Šneidere. “Sveicināta, skolotāj! Esmu Silvija, toreiz Karpa.” Nelliju Gricko atpazīt vieglāk pēc kādreizējās dzīvesvietas un kopīgiem paziņām.
Skolotājai Veltai Šneiderei, kura Vērgales skolā strādājusi 17 gadus, ar šo klasi tiešas saskarsmes neesot bijis, taču labi zinājusi Laimoni un Nelliju. “Edgar, tevi es redzēju televīzijā.” Viņa atklāj, ka pēc 41 darba gada pedagoģijā nekautrējas tiem, kuri viņu sveicina, pajautāt vārdu. Pēc tā nosaukšanas uzreiz ataustot atmiņā kādreizējais zēns vai meitene. Arī klātesošos viņa uzrunā: “Mīļie bērni!”
Skolotāja Velta salīdzina: blēņas skolēni darījuši vienmēr, bet agrāk viņos nebija ļaunuma. Nav patīkami uzzināt faktu, ka vairāki no šīs klases jau citā saulē. “Dikti sāpīgi, ka mani skolnieki jau prom.”
Skolotāja Mirdza Sīpola ar šiem skolēniem nav strādājusi, taču viņi ir pateicīgi: “Jūs mums patikāt.”
Audzēkņi bijuši sajūsmā, kad pirmā audzinātāja Lidija Putra apstiprinājusi gatavību ierasties, tomēr veselība pirms pāris nedēļām 90 gadu slieksni pārkāpušajai kundzei nav ļāvusi mērot ceļu no Jelgavas. Skolotāja atminoties, ka šī viņai bijusi viena no labākajām klasēm, ļoti draudzīga. “To var redzēt joprojām,” saka viņas meita Tatjana.

Aizstāv pret māti
“Mēs bijām īpaša klase,” uzskata Ērika, bet Rasma Vērniece viņu piezemē: “Tā par sevi saka visas klases.” Ērika papildina, ka, pastrādājot blēņas, neviens nav bijis nodevējs. Puikas pagrabā izgāzuši vannu ar ūdeni. Kas to izdarīja? Neviens. Konsultācija pirms eksāmena beigusies ar to, ka visiem bijis jāstāv skolotāju istabā. “Meitenes, atcerieties, kā mēs taisījām boikotu, negājām mācīties, bet sēdējām uz trepēm!” rosina Ērika. “Šito gājienu gan es neatceros. Vai tad tā būtu bijis, ka es nebūtu piedalījusies?” prāto Rasma. “Tu varbūt nebiji skolā,” secina Ērika un atkārto skolotājas sacīto klases teicamniecei: “Zaigiņ, tu arī?”
“Blēdības vairāk paliek atmiņā,” spriež Līga Runga. Šādas satikšanās esot patīkamas, un viņa piedalās otro reizi.
Rasma nedaudz iebilst sev veltītajam klasesbiedreņu raksturojumam – “absolūta teicamniece”. Tagad viņa guvusi ievērību ar dzejas rakstīšanu un izdoto grāmatu.
Lidijas Putras audzinātajā klasē mācījusies arī viņas meita Tatjana. Pēc tam šāds liktenis bijis skolotāja Kārļa Stārasta dēlam Laimonim. “Veriņ, tavs Laimonis atkal nav iemācījies! Veriņ, tavs Laimonis nav aizpildījis dienasgrāmatu!” kolēģus nācies uzklausīt mātei, arī skolotājai. “Aizeju mājās, un tur Veriņa priekšā...” Būt skolotāju dēlam nav bijis patīkami, bet Laimonis “vaino” pats sevi: “Biju pietiekami dumjš, mani nopietni neuztvēra.”
Meitenes atminas, ka skolotājs Stārasts savu klasi gan allaž aizstāvējis no kolēģu sūdzībām: “Mani bērni nē.” Viņa dēls paipuisītis neesot bijis, un tagad tiek saskatīta līdzība: “Laimonis pēc tēva.”
Tatjana atminas, ka brīžiem māte gribējusi viņai ielikt trijnieku vai četrinieku, bet “visa klase bļāva, ka nav taisnīgi – esot pelnījusi piecnieku”. Klasē mātes mīluļi bijuši citi, piemēram, Lidija.

Saprot mazbērnus
“Foršs bija skolas laiks, nav ko runāt,” rezumē Ērika. Viņa labi saprotot mazbērnus, kad viņi čīkst, ka skolā viss apnicis. “Mums bija tieši tāpat – ka tik ātrāk tiktu vaļā, nu, ko visi grib no mums!?”
Ar laiku starpība starp bijušajiem skolēniem un skolotājiem izzudusi. Ērika teic, ka Mirdzu Sīpolu tagad uzrunājot uz “tu”. “Varbūt tas nesmuki izklausās?” ieskanas skolnieces bijība. Kad, skolotājas Veltas rosināti, klātesošie īsi pastāsta par sevi, atklājas galvenā ass, ap ko pašlaik griežas viņu dzīve – mazbērni un dažam jau mazmazbērni. Viņi arī esot iemesls, kāpēc nav ieradusies Maruta Pāvelsone – bijusī Liepājas teātra direktore.
Klasesbiedri ir priecīgi, ka viņu skola vēl pastāv. “Skolu uzpucē lepnu kā pili,” Rasma stāsta par pašlaik notiekošo fasādes remontu. Skolēnu skaits gan aptuveni trīs reizes mazāks nekā laikā, kad tajā bijis ap 300 audzēkņu un pat pietrūcis vietu.
Ar aplausiem visi atbalsta Ērikas lasītās dzejas rindas: “Mēs esot veci? Ak, Dievs, nu kādi nieki! Mēs tikai seni esam kļuvuši.” Uz kāda bikli izteikto “Vajadzētu tikties vēl kādu reizi?” skan pārliecinošs: “Jātiekas!”

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Draudzība nerūs mūža garumā

Kategorijas