Nešķirams ar trompeti un Liepāju

2015. gada 29. jūlijs 07:00

216

“Uzzinot, ka esmu ukrainis, cilvēki vispirms jautā: “Kur dzīvo tavi radinieki, vai Donbasā?” Mans tētis šogad nomira, mamma dzīvo Vācijā, bet pārējie radi ir centrālajā Ukrainā – Kijevā un Čerkasos,” stāsta Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) trompetists Oleksijs Demčenko. Pēdējoreiz dzimtenē viņš viesojies pirms diviem gadiem.

Karš var būt bizness
“Valsts ir bumba, bet karš – detonators,” uzskata mūziķis. “Ukrainā daudz problēmu, kas tagad nāk ārā, arī korupcija, iedzīvotāju savstarpējās attiecības. Sākusies Maidanā, sniega bumba veļas, kļūstot arvien lielāka. Mana pozīcija skaidra: ja ik dienu līst asinis, mirst cilvēki, tas ir briesmīgi. Bet krievu valodā ir teiciens “komu voina, komu – matj rodnaja”. Kādam karš ir bizness. Tās likumsakarības nesaprotu, bet arī Latvijā 2008. gadā bija valsts mēroga katastrofa un kāds “Parex” bankā ar to nopelnīja. No biznesa viedokļa, tas skaitās O.K.”
Oleksija draugu vidū ir arī krievi. “Par politiku ar viņiem var runāt līdz noteiktam brīdim, tad saku: neturpinām, citādi nebūs labi. Krievi parasti tic tam, ko dzird, propagandai – jā, bet arī ASV masu mediji, BBC informē, ka viss no Krievijas nākošais ir agresīvs un slikts. Grūti ieraudzīt objektīvu ainu, tāpēc sazvanos ar radiniekiem. Mani vecāki, vecvecāki ir ukraiņi, bet citiem radiem – jauktas laulības. Draugus nedalu pēc tautības, svarīgi, kā cilvēks redz pasauli – no mākslinieciskās vai santehnikas puses. Bruģa licējam var būt lieliska mākslas izpratne, bet muzikantam – kā santehniķim. Studenta gados ļaudis dalīju radītājos, postītājos, novērotājos, patērētājos. Kaut kādā ziņā pārklājamies, taču pamatā katru pievelk noteikta grupa. Ja neesi savējā, mokies pats un moki citus. Mūzikai ir virsuzdevums – dvēseles bagātināšana. Visiem jādzīvo, bet, ja muzikantam gribas ātrāk nospēlēt un skriet uz haltūru, dvēseles bagātināšana pārvēršas “kakaškā”,” atklāts ir Oleksijs. “Bet esmu pieņēmis ideju – piedot savas un citu kļūdas, gan sīkās, gan milzīgās, jo kļūdīšanās ir cilvēka dabā.”

Spēku smeļas vecāku enerģijā
Oleksija tēvs līdz mūža pēdējai dienai bijis aktīvs mūziķis, kordiriģents un pedagogs kultūras koledžā. “Grūtos brīžos, kad zūd iedvesma, iedomājos par tēva, kurš pārdzīvoja karu, Staļina laikus un holokaustu, nerimstošo enerģiju un gribasspēku. Mamma, kopš sevi atceros, strādāja mūzikas skolā un spēlēja čellu orķestros. Tagad pensionāre, dzīvo Rostokā un arī tur ir čelliste stīgu orķestrītī. Mūziķim tas vajadzīgs kā fitness – morālas un fiziskas formas uzturēšanai.”
Pašam īstā mūzikas vilkme radusies tikai divdesmit piecu gadu vecumā. Klavierspēles apguve pirmklasniekam jau pēc gada beigusies ar instrumenta vāka aizciršanu. Tukšuma periods, tad – interese par ģitāru. “Norunātajā tikšanās dienā cienījamais ģitāras skolotājs bija saslimis. Cits pedagogs, ieraugot manu sarūgtinājumu, jautāja, vai nevēlos spēlēt trompeti. Nē taču! Bet viņam bija vienkāršs tests: še iepūt! Radās skaņa un interese arī. Tagad saviem studentiņiem saku tāpat: nav svarīgi, vai proti, svarīgi, vai gribi.”
Pēc vidusskolas jaunietis spriedis, ko darīt tālāk: “Studēt eksaktās zinātnes – “pilnīgi mežā”, vienīgais, kas saista un padodas, ir trompetes spēle. Mācības Čerkasu mūzikas koledžā pārtrauca iesaukums padomju armijā.” 1989. gadā viņa karaspēka daļu nosūtīja uz Kaukāza ciematiņu pie Gruzijas un Armēnijas robežas. “Labi, ka man bija trompete: tobrīd karavīru orķestrī meklēja muzikantus. Skrēju pieteikties un līdzi paķēru draugus: situācija – vai nu uz fronti, vai orķestri. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā cilvēks no nulles nedēļas laikā iemācās spēlēt trombonu.”

Izaicinājums – Holande
Pēc dienesta Oleksijs devies uz mūzikas koledžu Kijevā, teorijas zināšanas bijušas konservatorijas līmenī, pieņemts trešajā kursā. Vēlāk sācis strādāt Kijevas municipālajā pūtēju orķestrī un iestājies Kultūras akadēmijā.
“1995. gadā kultūras apmaiņas programmas laikā ar diksilendu aizbraucām uz Holandi. Iedraudzējušies ar Utrehtas (Utrecht) mūziķiem, staigājām pa naksnīgo pilsētu. Draugs norādīja uz vienu no centra ēkām – tā ir konservatorija, būtu labi, ja tu šeit studētu. Būtu ļoti labi, piekritu un uzreiz to aizmirsu.” Pēc divām dienām holandietis piezvanījis, lai atsūtot dokumentus. Prieku nomainījušas bažas: nepieciešama vīza, pase arī trompetei un nauda. “Holandē viesojāmies maija sākumā, bet jau mēneša vidū bija iestājeksāmeni. Nevarēju paspēt, uztvēru to kā spēli, tomēr dokumentus un ierakstīto kaseti nosūtīju. Augusta vidū saņēmu faksu no augstskolas, ka mani pieņem, apmaksā studijas, apdrošināšanu, ceļa izdevumus un vēl maksā stipendiju – 6000 eiro gadā. Pirms divdesmit gadiem tas bija “uh!”. Un izaicinājums - pamest mūziķa darbu orķestrī, pedagoga pienākumus koledžā, studijas Kijevā un doties nezināmajā. Situācija Ukrainā neizskatījās laba, riskēju.”

Dzimtenē atgriezties nevēlas
Protot angļu valodā divdesmit vārdus, tā bija avantūra, tagad vērtē Oleksijs: “Viss, ko iepriekš zināju par trompeti, izrādījās – nekas. Profesionālā izglītošana Holandē (Hogeschool vor de Kunsten Utrecht) notiek gan ar skaidru metodiku, gan spēlēšanas stilu – vieglāk un precīzāk. Biju nokļuvis īstajā vietā! Profesors Vilems van der Vlīts (Willem van der Vliet) – mūziķis ar lielo burtu un filozofs – iztulkoja, kas ir trompete – instruments, ar ko var muzicēt vai spēlēt futbolu. Tikai daži cilvēki prot tā strādāt – ar katru tehnisku problēmu, detaļu. Trompetes metodikai Holandē, Anglijā, Francijā, Itālijā, Vācijā ir vismaz trīssimts gadu, bet Krievijā un Ukrainā – tikai simts. Mums teica “naši russkije, ukrainskije”, bet slavenākie trompetisti nākuši no Vācijas. Trompete nav slāvu.”
Lai, beidzoties studentu apmaiņas programmai, turpinātu studijas Utrehtas Konservatorijā, bijis jāsaņem atļauja no Ukrainas Kultūras ministrijas. “Negaidīju apsveikumu, bet aicinājumu braukt atpakaļ. Man vēsi teica: ceram, ka nenāksies par jums maksāt. Tobrīd sapratu, ka Ukrainā negribu atgriezties.”
Lai nodrošinātu sevi, students pelnījis gan legāli, gan nelegāli. Fabrikās, par trauku mazgātāju, arī dažādās muzikālās apvienībās. Reiz uzaicināts vasarā strādāt noliktavā ar elektrokāriem. Pirmās dienas brigādes biedri ar Oleksiju sazinājušies angliski, tad nostādījuši fakta priekšā: Aleks, pietiek, mēs ar tevi runāsim tikai holandiski. Dažos gados ukrainim bijis uzkrāts noteikts vārdu krājums un pēc neliela šoka viss sanācis. “Holandiski “labrīt” ir “huje morhe”,” pasmaida Oleksijs.

Liepāju ieņem ar otro piegājienu
“Ar Uldi Locenieku, kurš arī Utrehtā bija apmaiņas programmā, kopā spēlējām un tusējām, viņš man daudz stāstīja par Liepāju. 2000. gadā, kad vēl studēju maģistrantūrā, Uldis zvanīja, aicinot piedalīties LSO konkursā uz pirmo trompeti.” Oleksijs ieradies Ziemassvētku laikā, uzspēlējis konkursā, diriģentam Imantam Resnim tas paticis, un saņemta vieta LSO.
“Kontraktam beidzoties, devos pabeigt studijas. Arī pēc septiņiem Holandē nodzīvotiem gadiem ar Ukrainas pasi dabūt darbu tur ir grūti, tāpēc sazvanīju Liepāju. Tā šeit esmu jau vienpadsmito gadu, un man ļoti patīk, īpaši klusums. Holandē ar sešpadsmit miljoniem iedzīvotāju grūti atrast vietu, kur pabūt vienatnē kaut stundu. Pilnīgi nav mana kultūra! Kādi ir latvieši? Salīdzinot ar dienvidniekiem, kam dvēsele plaši vaļā, latvieši ir noslēgtāki,” mūziķis izstiepj rokas, demonstrējot distanci attiecībās. Tomēr pretimnākšana sajusta, sākumā trompetistam piedāvāts dienesta dzīvoklis, vēlāk Vija Feldmane palīdzējusi tikt pie mitekļa Karostā. “Tur ir cits gars, cita vēsture. Sāp, ka pēdējos gados tur daudz kas iet postā. Nesaprotu, kāpēc manā pilsētā svētku salūtam tērē 20 tūkstošus, bet nevar nomainīt vēsturiskas ēkas jumtu. Ir pludmales festivāls un rallijs, bet vajag arī ko citu. Valstij jāpiedāvā iespējas celt iedzīvotāju dzīves un kultūras līmeni. Vācieši smej, ka holandieši ir fermeri, bet viņi cenšas pilnveidoties, Holandē katrs trešais spēlē kādu mūzikas instrumentu.”
“Notikusi mana jaunā projekta “D-Tour Orchestra” prezentācija. Piedalās LSO mūziķi, dziedātājs Mārtiņš Eglinskis, aktrise Karīna Tatarinova, pats bišķiņ dziedu. Izpildām 20., 30., 40. gadu mūziku. Jau augustā ar repertuāru, kurā ir Latvijas un pasaules hiti, diksilenda, džeza mūzika, ceram viesoties ārzemēs. Nākotnes plānos ietilpst arī muzicēšana kopā ar Klaipēdas bigbendu un piedalīšanās Kamermūzikas festivālā Sansusī,” tā Oleksijs Demčenko.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nešķirams ar trompeti un Liepāju

Kategorijas