Brīdis pārdomām, kad tilts ir slēgts

2015. gada 31. jūlijs 07:00

684

Karostas jeb Oskara Kalpaka tilts ir vienīgais izgriežamais tilts Latvijā. Pa stundai dažādos diennakts laikos autovadītājiem ir iespēja pārdomāt un gaidīt vai arī mest astoņu kilometru līkumu, lai no Karostas aizbrauktu līdz Liepājas centram. Agnese Kaupere pie tilta gaida tieši šo iedvesmas un pārdomu brīdi pie sava molberta.

Karostas tilts ir projektēts pēc franču inženiera Aleksandra Gistava Eifeļa skices. Tas ir tas pats Eifelis, ar kura gādību 1889. gadā Parīzē uzslēja metālkonstrukcijas torni, kurā šobrīd sapņo uzbraukt katrs tūrists. Karostas tilts ir celts 1906. gadā un savā ziņā nes Parīzes brīvības garu. Krievu impērijas armija Pirmajā pasaules karā uzspridzināja vienu tā pusi. To atjaunoja pēc kara, bet jau 1926. gadā tajā ietriecās norvēģu tvaikonis “Narne”. Rekonstrukcija sākās tūdaļ. Tilts atkal tika sabombardēts Otrā pasaules kara laikā un atkal atjaunots. Visbeidzot jau vairākkārt bojātajā tilta Karostas puses balstā ietriecās ar Gruzijas karogu peldošais kuģis “Anna”. Tas notika 2006. gadā. Rekonstrukcija ilga vairākus gadus. Šobrīd tilts kuģus Karostas kanālā ielaiž vairākas reizes diennaktī.
    Par brīvības garu runājot, pie Karostas notika sīvas kaujas ar bermontiešiem un mūsu brīvības cīnītājiem simboliski aizmugurē bija uzspridzinātais tilts. Savā ziņā Kalpaka tilts ir ne tikai tehnikas, bet arī mūsu brīvības piemineklis.

Tūkstoš iemeslu mīlēt
Latvijas Mākslas akadēmijas 3. kursa Scenogrāfijas nodaļas studente liepājniece Agnese Kaupere par iedvesmas avotu izvēlējusies Karostas tiltu un pretēji autovadītājiem tieši gaida tā izgriešanu. Lapa vēl balta, un molberts šūpojas Liepājas vējā. “Iedvesma nav steigā, tā atnāk, ja nesteidzas,” smaida A. Kaupere.
    Bērnībā un skolas gados viņai nav iznācis tik tālu atnākt. “Patiesībā šobrīd iepazīstu šo Liepājas rajonu. Karosta ir skaista. Es mīlu Liepāju un šeit atrodu vēl tūkstoš iemeslu to mīlēt vairāk,” saka jaunā māksliniece. Akadēmijā vasaras uzdevums – vismaz desmit gleznām jābūt. “Pilsētas centrā nav tā miera, bet šeit reizē ir pilsēta un miers. Tās ir brīnišķīgas izjūtas,” spriež studente.
    Saule ir augstu debesīs un spīd tieši acīs. Steigas nav, un otas gaida, līdz saimniece padzers tēju. Jautāta, vai atgriezīsies Liepājā, A. Kaupere teic, ka specialitāte to atļauj. Iespējas esot ne tikai Liepājas teātrī. “Vispirms man jāpabeidz studijas. Jāuzglezno šis tilts. Jūtu, ka te ir spēks un vēsture. Gleznai ir jāizdodas.”

Gan vieno, gan šķir
Dažādos laikos O. Kalpaka tilts ir bijis gan tāds, kas šķir, gan tāds, kas vieno. Krievijas impērijas laikā līdz Pirmajam pasaules karam te bija dislocētas Baltijas karaflotes daļas. Karostā lepnos namos dzīvoja kapteiņi un impēriskās karaflotes virsnieki. Latviešiem te bija kalpu loma un tilts bija ceļš, pa kuru iet peļņā. Latvijas brīvvalsts laikā no 1920. līdz 1940. gadam situācija nedaudz mainījās: Karostā un Tosmarē bija uzņēmumi, kuros strādāja daudz pilsētnieku. Pēc 1945. gada Karosta atkal kļuva par karabāzi, bet Liepāja – par slēgto pilsētu. Karostas tilts atkal šķīra cilvēkus. Armijnieki bija augstāka šķira, bet visa Karosta - liels militārs objekts.
     Pēc 1990. gada tilts lēnām kļuva par sabiedrību vienojošu, jo liela daļa PSRS armijas pameta Karostu. Ar laiku latviešu īpatsvars mikrorajonā pieauga, un šobrīd var teikt, ka tilts savieno ne tikai pilsētas daļas, bet arī pašu sabiedrību. “Tas ir ļoti interesants objekts ar senu un sarežģītu vēsturi, ar savu nozīmi dažādos laikmetos. Man ļoti sāp, ka no Latvijas izbrauc cilvēki. Tilts šādā nozīmē ir atbilstošs. Mums ir nepieciešams tilts mājās, tāds tilts, kas vieno visu tautu. Šķiet, Karostas tilts iznes šo simbolisko nozīmi,” par iecerēto gleznā saka A. Kaupere.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Brīdis pārdomām, kad tilts ir slēgts

Kategorijas