Ārstē bez zālēm

2015. gada 5. augusts 07:00

11803

“Ja apmierina dzīvoklis, kurā dzīvojam, tad strādājam maz, atpūšamies pietiekoši un neķeram kreņķi. Bet, ja gribam dzīvot mājā, braukt ar labāku mašīnu, tas ir liels slogs un mostas problēmas. Viss nāk no galvas!” uzskata mūspusē populārais fizioterapeits, kurš praksē izmanto arī lietišķās kinezioloģijas metodi, Kaspars Čaunāns. “Psihoterapeiti ir pierādījuši – lai nekas nesāpētu un neķertos klāt kaites, ir jāsakārto “bēniņi”.” Ar sulīgiem piemēriem speciālists vēršas pie saviem pacientiem, kuri koncentrējas uz cēloni. “Kad smēķētājs dabū plaušu vēzi, par vēlu atmest, jo pīpēšana ir cēlonis, bet plaušu vēzis – sekas.”
Liepāju K. Čaunāns sauc par savām mājām jau astoto gadu. Tūlīt pēc Stradiņa universitātes uzsācis darbu Liepājas reģionālās slimnīcas Rehabilitācijas nodaļā. “Kad Latvija iegrima dižķibelē, slimnīca nevarēja samaksāt pietiekamu algu, nācās domāt par privātprakses izveidošanu.” Tādu soli speciālists spēris tikai tāpēc, ka vēlējies celt kvalifikāciju, regulāri apmeklējot seminārus, uzzinot jaunākās tendences medicīnā. Bet šie pasākumi ir par lielu naudu.

Patīk slimnīcas atmosfēra
Jaunietim, kuram grūti izlemt, kur mācīties, mediķis iesaka izvērtēt, kas saista, kāds pieprasījums pēc profesijas darba tirgū. “Ja nomācies četrus gadus un neesi vajadzīgs, kaut kas nav darīts pareizi. Varbūt tev padodas sēdēšana “feisbukā”, bet vai ar to nopelnīsi dienišķo maizi?” padomāt rosina Kaspars.
Preiļu ģimnāzijas pēdējās klasēs viņam padevusies un interesējusi bioloģija un ķīmija. Trāpījumu desmitniekā – medicīnas izvēli – apstiprinājis kādas pacientes teiktais: “Es pārējās procedūras nedarīšu, bet pie Čaunāna iešu trīs reizes dienā.” Pēc muguras problēmu veiksmīgas palabošanas sieviete jautājusi, kur tieši fizioterapeits studējis, un solījusi mājās mazmeitai teikt, lai mācās ko sabiedrībai noderīgu.
“Mediķi nav vienīgā sabiedrībai noderīgā profesija, bet lietai, ko mācies, ir jāpatīk. Manā ģimenē neviens nav saistīts ar medicīnu, izņemot mātes brāli, kurš bija veterinārārsts. Neapzināti sapratu, ka to gribu, jo man vienmēr paticis uzturēties slimnīcās. Tagad ārstiem ir savas, pacientiem savas problēmas un gaisotne diezgan saspīlēta, taču joprojām patīk tā atmosfēra, specifiskā dezinfektantu smarža.”

Ietekmē erudīts dakteris
Latvijā tiek gatavoti fizioterapeiti, ergoterapeiti un citi funkcionālie speciālisti, K. Čaunāns pēc četru gadu programmas izstudējis fizioterapiju. “Vienpadsmitajā klasē sastiepu muguru un nebija, pie kā vērsties pēc palīdzības. Laimīgā kārtā Preiļos satiku ļoti gudru ģimenes dakteri, kurš palīdzēja muguru salabot un mudināja skatīties medicīnas virzienā. Iebildu, ka nespēšu tik daudz iemācīties, bet viņš mierināja, lai par to neuztraucos: bāzi galvā uztaisīsi, un tā lieta aizies. Aizdomājos, jo biju pārliecināts, ka nav forši pie sāpēm – signāla par ķermeņa problēmu – nozīmēt medikamentus. Tieši tamdēļ izvēlējos fizioterapiju.”
Trekno gadu “pīķi” augstskolas beidzējs sagaidījis Rīgā, kur dzīvokļa īre tobrīd bijusi trīssimt latu, bet fizioterapeits par slodzi slimnīcā saņēmis 295. “Sapratu, ka ar godīgu darbu nespēšu savilkt kopā galus. Tobrīd Liepāja intensīvi meklēja fizioterapeitus, kā bonuss bija lielāka alga un domes nodrošināta dzīvojamā platība. Neesmu ne ietekmīgas personas, ne “šofera” dēls, gribēju pārbaudīt, ko pats dzīvē spēju sasniegt,” atklāj sarunas biedrs. “Liela daļa vienaudžu darbu dabūjuši pazīšanās dēļ. Ja nevaram paši savas spējas parādīt, tas nav forši.”
Jautāts, vai kurzemnieki atšķiras no Latgales puses ļaudīm, K. Čaunāns atsaka: “Cilvēki te kā jau cilvēki – ar saviem niķiem, stiķiem un visu pārējo. Vispirms nokoncentrējos uz darbu, tikai tad sabiedrisko dzīvi un sadzīvi.”
Gredzens pirkstā liecina, ka šeit sameklēta otra pusīte. “Liepājniece, tas gan. Ja diviem cilvēkiem jāsatiekas, tas arī notiek, galvenais – nepalaist garām īsto brīdi. Kristīne strādā finanšu jomā, un ir mums trīs arpus gadu liels dēls Ernests. Skeletu tēta kabinetā puika ir redzējis. Nekādas emocijas neizraisa arī mājās žāvētais baltais halāts. Pagaidām viņu vairāk interesē Makvīns un Bitīte Maija,” pasmaida mediķis.

Nedrīkst teikt: ārstējiet galvu!
K. Čaunāns pieder jauno mediķu paaudzei, kas uz ķermeņa slimībām neskatās lokāli un problēmas meklē dziļāk: “Psihosomatiķi, analizējot dažādas slimības, nonākuši pie interesantiem slēdzieniem. Mēdz teikt, ja smēķēsi, saslimsi ar plaušu vēzi, bet izrādās: pēc statistikas, biežāk saslimst tie, kam ir riebums pret savu darbu. Nevajag strādāt ar riebumu! Uzskatu, dižķibele notika tāpēc, ka daudzu profesiju pārstāvjiem likās, ka saņem pārāk maz naudas. Beigās tikām sodīti – nebija ne darba, ne naudas. Ja neatrod darba prieku savā profesijā, no šīs dzīves neko labu nevar sagaidīt.”
No psihosomatikas viedokļa, pirmā un biežākā reakcija ir noliegums, novērojis speciālists. Uzdodot jautājumu, vai ir kāda emocionāla problēma, pacients parasti atbild, ka nav. “Ja es to atrodu, iesaku vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita. Apvainošanās pirmajā brīdī – normāla reakcija. Mājās saprātīgs cilvēks paanalizē un piekrīt. Pamudinājumam, ierosinājumam dažreiz jāatskan, bet nedrīkst rupji pateikt: ārstējiet galvu! Man ir iespēja to parādīt caur muskuļu testu. Atgriezies pēc psihoterapeita vai psihokineziologa apmeklējuma, pacients jūtas pavisam citādāk.”

Kas ir veselība?
K. Čaunāns nemulst arī no provokatīva jautājuma un piedāvā pat divas definīcijas: “No tradicionālās medicīnas skatoties, veselība ir slimības neesamība. No netradicionālās medicīnas savādāk – veselība ir spēja adaptēties apkārtējā vidē. Nespējot adaptēties, saslimstam un nomirstam. Slimošanu, protams, var ietekmēt arī mīlestības trūkums, viens no faktoriem, kas izjauc adaptācijas mehānismu. Jāsaka, ka astrologi, numerologi ir aprēķinājuši un pierādījuši, ka dzīve sākas ar “A” un beidzas ar “Ž”. Kam lemts nosisties avārijā, tas ar sirdi vai vēzi nenomirs. Katram uzlikts kāds dzīves uzdevums, mēs to izpildām, un finišs!”
Mediķa uzdevums ir palīdzēt. Ne tikai ar savām zināšanām un prasmēm, bet arī rosinot cilvēkus domāt, ja slimībai apakšā ir psiholoģiska problēma. “Nereti, noņemot vienu problēmu, atveras cita, un to var attiecināt uz jebkurām sāpēm jebkurā locītavā. Problēmas var izdalīt kā prioritāras, sekundāras, terciāras utt. Elementārs piemērs: pacientu ar sāpīgu muguru masiere ļoti rūpīgi izmasēja, bet viņam sāka sāpēt vēl stiprāk. Kad vīrietis ieradās pie manis, savilku visus cēloņus. Primārais izrādījās psihoemocionālā pārslodze ģimenē un darbā, bet sekundārais – muguras muskuļu savilkums. Ja neatrodam prioritātes, paceļam sekundāro, primārā problēma saasinās. Ar specifisku tehniku akūto stresu dabūju nost, pamobilizēju muguras muskuļus un pacientam sāpes – pazuda momentāli. Ja ar viņu būtu smalki pastrādājis psihoterapeits, sekundārā problēma – muguras savilkuma sāpes varbūt pat pazustu pati no sevis.”
Agrāk gadījies arī netikt klāt slimības serdei, bet tagad sasniegts zināms līmenis “ja nevaru es, nevarēs arī cits”.
“Varu ilgi sēdēt un domāt, līdz problēma atklājas. Kādai meitenei ārstēju ceļus, palika arvien labāk un tad – ļoti slikti. Kā nu šitā!? Domāju vienu nedēļu, otru un izdomāju, ka vajag pārbaudīt Laimas slimību. Atklājām borēlijas baktēriju infekciju, kaut gan ērce nekad nebija piesūkusies. Tad vajadzēja atbilstošu antibiotiku terapiju. Klīniskie gadījumi ir ļoti dažādi. Kad pacientam nepieciešama ķirurģiska palīdzība, fizioterapeits var domāt gadu un neko neizdomāt,” nosaka mediķis un kā vērtīgus vitamīnus iesaka pozitīvu skatu uz dzīvi un darba augļu izvērtēšanu: vai esam jau sasnieguši gribēto un laiks piebremzēt vai arī vēl jāpastrādā.
“Manā bērnībā Ziemassvētku vakarā tika atvērta grāmata, kurā pierakstīja prioritātes, lielākos gada veikumus, pirkumus. Kad vizualizētais gada mērķis sasniegts, to novērtē un papriecājas. Lai visu laiku nav jāskrien pēc kaut kā nenoķerama, uz lapas uzraksta nākamā gada mērķi. Tad jau lietas aiziet smuki!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ārstē bez zālēm

Kategorijas