Vinila nostaļģija un kvalitāte

2015. gada 10. augusts 07:00

1656

Ienākot mūs sagaida brīnišķīga džeza mūzika, tik bieza un sulīga, šķiet, skaņu var pat sataustīt. Tāda raksturīga tikai kvalitatīvām platēm.
“Ella Fidžeralde un Luijs Armstrongs no 1954. līdz 1958. gadam, atskaņotājs astoņdesmito gadu,” tūlīt skaidro vinila entuziasts Monvīds Gvozda. “Disks liekas tāds bezpersonisks informācijas nesējs, bet platei klāt nedaudz nostaļģijas, skaņa dzīvāka, un uz vāka, kur labi mākslinieki piestrādājuši, var izlasīt, kur ierakstīta, izdota, pat dziesmas vārdi nāk līdzi.”

Renesanse
Monvīds Gvozda sevi sauc par pavisam zaļu kolekcionāru – ar vinila platēm aizraujas kopš pagājušā gada Ziemassvētkiem, kad meita uzšķiņķojusi “Queen” izlasi. “Uzdāvina plati, bet nav kur spēlēt, jāgādā. Man jau viss tā dzīvē ir,” nosmej vīrietis. “Pat pirti tā taisīju – vispirms nopirku kausiņu, sieva jautāja: priekš kam. Teicu, ka pirti taisīšu.”
Mūzikas pasaulē liepājnieks dod priekšroku rokam. Patīkami atcerēties jaunību un to, ko savulaik klausījies. Bijis, piemēram, “Kiss”, “Black Sabbath”, tad cits periods. Ja vajag ko specifisku, jāpameklē, bet pārsvarā pie vinila platēm tikt šodien neesot grūti. No kolekcionāriem, Rīgā, veikalā “Upe”, var dabūt, arī internetā pasūtāmas. Par piegādi nav jāraizējas: kurjerpasts nes par to atbildību, iepako kastēs. Ja arī gadās kāda nepatikšana, preci var atgriezt.
“Šī lieta pasaulē atdzimst, lasīju, ka pērn Anglijā pārdots miljons divsimts, bet šogad jau plānots iztirgot ap divsimts miljoniem eksemplāru,” teic liepājnieks, rādot drauga no Anglijas atvesto un no jauna izdoto “Led Zeppelin” plati, kas maksājusi 14, 99 paundus jeb divdesmit eiro. Šo pašu izpildītāju dubultplate no Amerikas pasūtīta par četrdesmit eiro.
“Jāiet līdzi laikam, angļu progresīvā roka grupa “Porcupine Tree” patīk,” atzīst mūzikas cienītājs, taču lielākoties viņa plašu plauktiņā gulst vecie zēni: “Beatles”, “Creedence”, “Nazareth”, “Pink Floyd” un citi jaunības līdzgaitnieki. Austiņas Monvīds nelieto, pārāk skaļi neklausās, kaut arī skandas gana jaudīgas. Ja iegribas ko īpaši izbaudīt, aizver durvis.

Meklējumi
Liepājā bez M. Gvozdas ar vinila kolekcionēšanu aizraujas viņa draugs, dakteris Romāns Galuza, vēl daži ārsti un arī citu profesiju pārstāvji.
“Es Romānu faktiski ievilku šajā lietā, viņam bija saglabājušās plates no seniem laikiem, noslaucīja putekļus, sāka pirkt klāt, aparātu iegādājās.”
“Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Tā lieta ievelk, gribas, lai skan arvien labāk.” “Visu laiku esmu meklējumos: atskaņotājs jau otrs, pastiprinātājs – trešais, drīz mainīšu atkal. Prasa līdzekļu ieguldīšanu, bet dzīvesbiedre atbalsta, jo šis nav sliktākais hobijs. Ja dzertu un pīpētu, būtu trakāk. Iegādājoties plates, man ir arguments: padomā, cik es kādreiz mēnesī nopīpēju – kādus simts eiro, ja nepērk pabiras. Nu jau trīs gadi kopš atmetu.”
Muzikālās istabas stūrī pieslieta ģitāra, to tagad palēnām sākot apgūt, dēla draugam no Liepājas ģitāristu ansambļa piepalīdzot. “Nerealizēts bērnības sapnis. Mamma krievu laikā man nopirka ģitāru un mācību grāmatu, bet nesapratu, ko ar to darīt, un palika skapja apakšā,” atzīst kolekcionārs. “Bet pašā krāšanas procesā foršākais ir meklēšana un prieks par dabūšanu. Tu nopērc, pirmo reizi uzliec, klausies un zini – tā viņa vairs nekad neskanēs. Jo kāds sprakšķītis var būt klāt, ar laiku viss dilst.”
Monvīds iegādājies arī aparātu, kas ļauj klausīties digitālajā formātā. CD viņu nekad nav aizrāvuši, bet “vinils – tieši priekš manis”. “Plati esi it kā spiests noklausīties līdz galam bez padzīšanas uz priekšu. Tikko sākas čikināšana, nav vairs tas.”

Mūzika fonā nav mūzika
“Ieraudzīju Berlīnē alutiņu ar uzrakstu “AC/DC” un tā bundža bija jānopērk neatkarīgi no cenas, kaut zināju – saturs būs bēdīgs,” nosmej Monvīds.
Kad vien iespējams, iecienītākās roka grupas viņš dodas paklausīties “dzīvajā”. “Deep Purple”, Robertu Plāntu (Robert Plant), “Kiss”, Stingu. Arī izdevība dzirdēt “Sweet” Kuldīgā nav laista garām. Stāstot par saviem elkiem, kolekcionārs min arī konkrētas roka grupu personālijas. Informācijas esence gūta, šad tad nopērkot žurnālu par roka klasiku, lasot literatūru angļu valodā, kas pa vidu platei.
“Katra albuma iznākšana agrāk skaitījās milzīgs notikums, tagad tirgus pārpludināts, un neviens neko vairs nesaprot. Raimonds Pauls pareizi teica, ka mūzika ir jāuzliek un konkrēti jāklausās. Ja skan tikai fonā, tas ir nekas, to neatceras.”
Kolekcijā ir arī divas R. Paula plates no septiņdesmitajiem gadiem, ko nedaudz skāris laika zobs. Katra Rīgas Skaņu plašu fabrikas “Melodija” izstrādājuma cena – divi rubļi un piecpadsmit kapeikas. Atskaņotāja galviņa, pavērsta pareizā leņķī, mazina čerkstoņu, bet mehāniski nodeldētus plates celiņus nekas vairs neglābj.
Ko vēl kārojas iegūt? “Saraksts būtu pagarš. No grupas “Queen” man ir kādi padsmit albumi, bet vēl divas plates trūkst. Gribētos arī izzināt, cik īsti mēs tajā “vinila mafijā” esam. Tāpēc jau to “Pirmo vinila dienu Liepājā ” pēc Jāņiem noorganizēju – lai izvilktu no pakšiem ārā. Atsaucības netrūka, ieradās kolekcionāri no Rīgas, piesaistīju divus skandu ražotājus.”
Mazbērniem Gabrielai un Dāvidam dikti gribas būt par visu lietas kursā un viņi ir klāt. Plates paši neaiztiekot, bet patīk dejot, tāpēc gaidot, kad atkal opis uzliks mūziku.
Romantisks vakars ar vīna glāzi, svecītēm un skaistu mūziku abiem ar dzīvesbiedri vēl priekšā, neslēpj vinila fans: plaukti jāsataisa, vadi un šāda tāda tehnika jānomaina.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vinila nostaļģija un kvalitāte

Kategorijas