Piena krīze loka, bet vēl nelauž

2015. gada 12. augusts 07:00

831

Smagākā un ilgstošākā – pašreizējo krīzi piensaimniecībā raksturo tajā iesaistītie. Labāka tirgus meklējumos mūspusē slauktais piens aizplūst ne tikai uz Lietuvu, bet arī Igauniju. Par tūlītēju bankrotu neviens vēl nerunā, bet pieļauj pārprofilēšanos.

Arī agrāk piensaimnieki ir gājuši cauri krīzēm, nozarē notiekošo viņi raksturo kā viļņveidīgu – augšā un lejā.
“Tik smagi nav bijis, šoreiz ir sliktāk kā jebkad iepriekš,” spriež Grobiņas novada zemnieks Visvaldis Kukuks. Piena cena sen esot zem pašizmaksas. Pašreizējie 18 – 19 centi par kilogramu atbilstot 15 santīmiem, bet agrāk zemākais kritums bijis 17 santīmu. Tomēr “piens grāvī nav jālej, to paņem,” atzīst V. Kukuks.
LPKS “Dzēse” vadītājs Māris Petrēvics atgādina, ka tikpat dziļa bedre bijusi 2009. gadā, taču tad, atšķirībā no šodienas, lauksaimnieki rīkojuši skaļus protestus. “Tik ilga ieleja nav bijusi,” papildina LPKS “Laura” izpilddirektors Uldis Štoss.

Apdraudēta ģimeņu iztika
Kā zemnieki izdzīvo? “Nav variantu. Ar to, kas ir, brauc uz priekšu,” saka V. Kukuks un pajoko, ka ar naudu esot tā: vakar nebija, šodien nav, rīt – iztiks. Piensaimnieks priecājas, ka viņam nav kredītu. Kolēģiem, kam ir saistības, klājoties smagi.
Vairums Rucavas novada piena ražotāju rēķina, ka šī ziema piena lopkopībā viņiem var kļūt par pēdējo. Pienu ražot vienkārši nav izdevīgi. “Mēs atdodam pienu par cenu, kas tuva pašizmaksai, neskaitot pašu darbu. Tas nav normāli,” uzskata “Kļavu” saimnieks Laimonis Kļava.
Rucavas novadā pienu ražo ģimenes saimniecībās. Ganāmpulki ir nelieli – no 20 līdz 50 slaucamu govju. Vairumā gadījumu saimniecībā strādā teju visi ģimenes locekļi, kas nozīmē, ka piena cena iespaido visas mājsaimniecības labklājību. Vairums no aptaujātajiem pienu nodod “Nadziņu” kooperatīvam par 18 eirocentiem kilogramā. “Cena saglabāsies līdz novembrim,” sola “Nadziņos”.
L. Kļava ar sievu Guntu apsver iespēju likvidēt slaucamo govju ganāmpulku un pāriet uz gaļas lopiem. “Jaunie jau tā dara, bet mēs īsti nezinām, vai ar savu darbu maz nopelnām kaut ko. Cik var vilkt vezumu bez maksas?” retoriski jautā L. Kļava. Ciemos “Kļavās” iebrauc Inese Linde. Arī viņai piena nozare zināma. “Pie tādām cenām ilgi piena lopkopība Latvijā nepastāvēs. Cilvēki nevar strādāt nenopelnot,” saka I. Linde.
Māri Vamzi ar dēliem “Kursas Laiks” sastop netālu no Sikšņiem dzenam govis uz citām ganībām. “Šajos laikos cena ir laba, bet, visumā runājot, tā ir zema. Es nesūdzos, jo kāda tad ir izvēle?” saka M. Vamzis. ZS “Rozītes” cīnīsies.

Igaunijas nauda kavējas
Piena ražotājiem krīzes situācijā svarīgs katrs cents. Lai arī negribīgi, Rucavas zemnieki atzīstas, ka naudu par pienu saņem ar nokavēšanos, bet nodokļi jāmaksā laikā. “Kavējuma procentus ieņēmumu dienests rēķina tūdaļ. Ir sarežģīta procedūra, lai atliktu nodokļu maksājumu, bet ērtāk ir naudu kaut aizņemties, nekā tērēt laiku birokrātijai. Es jau pats mājās visu daru. Pie govīm darbs ir katru dienu, pa kuru laiku lai domāju, kā atlikt nodokļu maksājumus,” pastāsta “Timbru” saimnieks Jānis Vajevskis.
Viņš aprēķinājis, ka pie pašreizējās piena cenas praktiski neko nenopelna. “Jā, barība lopiem ir savākta ziemai, bet, ja skaitu savu ieguldīto darbu, tad ir zaudējumi. Vienīgā prece, kam nav pieaugusi cena, ir degviela. Viss pārējais kļūst dārgāks, savukārt piena cena sarūk,” uzsver J. Vajevskis.
Viņam piekrīt saimnieks Māris Žvaģiņš no Ķāķišķes Rucavas novadā. “Ja pienam būtu atbilstoša cena, varētu par degvielu arī dārgāk maksāt, bet tagad līdzi nerēķinu. Tas tikai var omu sabojāt,” saka M. Žvaģiņš.
M. Žvaģiņš sevi sauc par optimistu. “Man ir 24 slaucamas govis. Kādreiz maksāja 28 santīmus par kilogramu, tagad saņemu 18 centus. Bet es vienkārši neskaitu savu algu. Kredīti man nav jāmaksā, kaut kā jau izkulšos,” spriež saimnieks. Viņš cenšas nedomāt par drūmo un būt optimistisks, lai gan atzīst, ka sen sapratis, ka Latvijas valstij nav vajadzīgs.
Paradoksāli, ka Rucavas novadā saražotais piens jāved uz Igauniju. “Mums jāceļas divos naktī, jo piena mašīna brauc uz Igauniju. Tur jau 500 kilometri vienā virzienā,” atklāj G. Kļava.

Aritmētika neiet kopā
“Kurzemes zona sāk pārdalīties,” par jaunu piena iepircēju ienākšanu un viņu klientūru secina U. Štoss. “Lauras” piens jau daudzus gadus nonāk Lietuvā, un kooperatīva biedru skaits esot palielinājies – gan pievienojoties kaimiņi, gan atgriežoties kādreizējie biedri, kas pamet citus piena savācējus. “Nav ne vainas, cena ir tāda, kādu to nosaka pasaules tirgus,” par situāciju nozarē saka U. Štoss. Biedri saņemot 20 – 21 centu par piena kilogramu.
Savukārt “Dzēse” piedzīvojusi biedru zudumu. Pirms diviem mēnešiem no tās aizgājis arī V. Kukuks. Spriedis, ka “aritmētika neiet kopā”, vadība kooperatīvu, viņaprāt, vedot uz bankrotu. “Iet prom tie, kas ir bišķiņ lielāki par neko. Paliek tie, kuriem vienalga, cik maksā. Taču – citur cena nav augstāka,” atzīst V. Kukuks. Pašlaik viņš pienu pārdod Jēkabpils piena kombinātam, kas ir “Lietuvas Rokišķu” meitas uzņēmums.
““Dzēsei” kā kooperatīvam viss ir kārtībā,” apgalvo M. Petrēvics. Tās biedru slauktais piens tiek pārdots Lietuvā – jau 12 gadus sadarbības partneris ir “Piena zvaigznes”, kam piegādātais daudzums no 50 – 60 tonnām sarucis līdz 40.
Par kolīzijām kooperatīva iekšienē tā biedri stāstīja jau pagājušajā gadā, bet vairākums vadības maiņu nevēlējās un izteica atkārtotu uzticību M. Petrēvicam. Viņš neslēpj, ka nesaskaņas bijušas, kad sākās krīze. “Mums piena cenas kritums bija ātrāk nekā lielajiem kombinātiem, un citi domāja, ka vaina ir kooperatīvā.”
M. Petrēvics kooperācijas jēgu uztur dzīvu, arī krīzes apstākļos tā dodot stabilitāti. Viņš uzsver, ka neviens zemnieks pats uz Lietuvu un citurieni pienu neved, pa vidu ir starpnieki, kas, protams, par velti nestrādā.
Krīzes smagumu M. Petrēvics izjūt arī pats savā saimniecībā. “Strādājam uz parādiem, kamēr sadarbības partneri ir pretimnākoši. Bet zem pašizmaksas ilgi strādāt nevar, visu gaidītās subsīdijas rudenī būšot vien īslaicīga palīdzība.”

Kooperatīvu neupurē
Sliktāka situācija “Dzēsei” ir kā zemniekiem piederošā pārstrādes uzņēmuma “Latvijas piens” akcionāram. M. Petrēvics stāsta, ka 2013. gadā rūpnīca strādājusi ar 800 tūkstošus eiro peļņu, bet 2014. gada aprīlī sākās krīze, un “tad mēs cietām”. Saviem spēkiem vien kooperatīvi “Trikāta” un “Dzēse” “Latvijas piena” problēmas nav varējuši panest, un, iestājoties par ideju, par akcionāru kļuva arī graudkopības kooperatīvs “Latraps”, kam rūpnīca kā tāda nav vajadzīga. Kad krīze pāries, zemnieki akcijas no “Latraps” varētu atpirkt.
Pagājušajā nedēļā tika pasludināta “Trikātas” maksātnespēja, jo “Latvijas piens” tās zemniekiem ir parādā trīs miljonus eiro. “Trikāta” vienīgā uz savu rūpnīcu pienu turpinājusi vest arī tad, kad jau bija sakrājušies parādi. “Nav jēgas upurēt kooperatīvu rūpnīcas dēļ,” uzskata M. Petrēvics. “Trikātas” vadība rīkojusies pretēji.
“Dzēses” biedri ir neziņā, kas būs ar viņu daļu rūpnīcā. “Tā nauda ir jānoraksta,” par savu ieguldījumu “Latvijas pienā” saka V. Kukuks. Viņam tie esot pieci tūkstoši eiro – “nav daudz, citiem ir vairāk”. “Nedomājām, ka tik slikti sanāks, negaidījām,” viņš atzīst.
M. Petrēvics uzskata, ka rūpnīcas akcijas jāsaglabā zemnieku rokās. “Ja tās aiziet privātajiem, tad esam zaudētāji.” Kā izeju viņš redz – “Latvijas piena” akcijas būtu jāizpērk pārējiem Latvijas piensaimnieku kooperatīviem.

Baidās no savas valsts
Rūgtums skan viedokļos, ko lauksaimnieki izsaka par valsts un ES attieksmi. “Sankcijas ir svarīgākas par valstu ekonomikām,” pauž V. Kukuks. “Ja valdībai būtu tālejoša politika, tad zinātu, kurp iet,” spriež U. Štoss. M. Petrēvics no ierēdņiem dzirdējis ieteikumu meklēt iespējas taupīt, taču tas darīts nepārtraukti, un “ir robeža, zem kuras izmaksas vairs nevar samazināt”.
Šķiet, visļaunākais ir tas, ka pašu pilsoņi bīstas no savas valsts. “Tikai to nerakstiet, viņi atradīs, par ko mani sodīt,” saka kāds no zemniekiem. Daudzi zemnieki klaji atzīst, ka Latvija ir represīva zeme, un domā, ka protesti par zemo piena cenu novestu pie sodiem. “Izdevīgāk ir visu slēgt mierīgi un naudu braukt pelnīt uz ārzemēm. Piedalīties protestos netaisos, tad var gaidīt visas iespējamās inspekcijas un sodus par visu pēc kārtas. Ja aizbraukšu strādāt uz Vāciju, par to man neuzliks naudas sodu,” par risinājumu spriež viens no Rucavas pagasta zemniekiem.
“Vēlēšanas ir tālu, un mūsu politiķi sola tikai uz vēlēšanām. Gribētos jau, lai padomā arī citā laikā, citādi dikti ilgi jāgaida. No otras puses, solījumus tik un tā nepilda. Attīstīties vajag, bet zemi tagad izpērk biogāzes ražotāji un citu nozaru pārstāvji. Govis jau nav kur ganīt. Visi pērk zemi, bet tā patiesībā vajadzīga zemniekiem. Par to valstij būtu jādomā. Viņu attieksmi reiz sapratu tepat uz šosejas. Godmaņa mašīnai bija riepa pārsprāgusi, palīdzēju sataisīt. Būtu kaut piecīti par darbu iedevis. Viņi jau visi tur tādi ir – savu labumu tikai redz,” spriež M. Žvaģiņš.
Tikai retais pieļauj, ka ir vajadzīgi protesti. “Ir jārunā un, ja ar ministru Dūklavu neizdosies neko sarunāt, ir jārīko protesta akcijas. Nedomāju, ka Rīgu vajag piegāzt ar mēsliem kā to dara Francijas zemnieki, bet protestiem ir jābūt,” saka J. Vajevskis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Piena krīze loka, bet vēl nelauž

Kategorijas