Grafiti māksla un vandalisms

2015. gada 14. augusts 07:00

759

Latvijā grafiti attīstību var nosaukt par viļņveidīgu, tomēr pirmsākumi meklējami jau PSRS laikā, kad ar to nodarbojās vien kāda saujiņa cilvēku. Ap 2000. gadu parādījās jau nākamā paaudze ar savādāku domāšanu, kas bija reālāka un atbilstošāka grafiti būtībai. Tie bija cilvēki, kuri ne tikai sauca sevi par grafiti māksliniekiem, bet patiešām bija grafiti rakstītāji un vandaļi. Latvijā ienāca hip-hop kultūra, ielu dejas, breiks un parādījās arī grafiti. Paaudžu maiņa sekoja arī 2010. gadā, un gribas domāt, ka katra nākošā paaudze attīstās un dara, ja ne labāk, tad savādāk, atzīst ielu mākslinieks Dainis Rudens. “Padomju laikos bija ļoti daudz gleznojumu, bet mūsdienās nekas tāds nenotiek. Tagad šķiet, ka tas ir nedaudz iekustējies tieši ar fasāžu zīmējumu radīšanu, tas ir tas, par ko es degu un gribu attīstīt kā pilsētvides elementu,” nosaka mākslinieks. Par grafiti mekām Eiropā var saukt Berlīni un Barselonu, kur pirmie zīmējumi tapuši metro parkos, bet nu tie no pazemes ir iznākuši ārā. Latvijā meka ir Rīga, kur zīmējumi visbiežāk top uz pamestu ēku sienām. Vietās, kur neapgrozās daudz cilvēku un neviens netraucē.

Aug līdzi laikam
Vietas, kur grafiti top, ir ļoti mainīgas, kultūra attīstās. “Džeki, kas zīmē grafiti, aug. Kamēr ir jauni, viņi ir pārgalvīgāki. Kad paliek vecāki, mazliet piezemējas. Necenšas kādam vai sistēmai kaut ko pierādīt.” Grafiti meistaram ir sajūta, ka mūsdienās Eiropā kustība ir aktīvāka nekā pašā mākslas virziena dzimtenē. Liepājniekus gan ielu mākslinieks mierina un atzīst, ka šeit viss ir ļoti mierīgi un kārtībā.
Jaunā mākslinieka pirmie zīmējumi tapuši jau tīņu gados. Tad sekojušas nelielas pauzes, bet galu galā atgriezies pie grafiti. “Sākumā es darbojos ar grafiti burtiem. Pēc kāda laika sāku veidot kaut ko nosacīti ilustratīvu, izmantojot burtu dizainu. Pēc tam ar pēdējo piegājienu pārmetos uz trafaretu veidošanu, kas rezultējies arī nesen tapušajā sienas gleznojumā “Skaņu vīrs” Liepājā. Tas, manuprāt, no tīņu gadu izmēģinājumiem pašam neapzināti ir attīstījies līdz kaut kam nopietnam.”

Vandalisms vai māksla
Grafiti nozīmē sava vārda rakstīšanu. Mākslinieki, kurus D. Rudens drīzāk sauc par vandaļiem, raksta savus vārdus ar lieliem, piepūstiem burtiem bez kaut kādas estētikas. Viņi to dara priekš sevis, īpaši neiedziļinās, vai tantei no blakus mājas tas varētu patikt vai nē.
Pēc D. Rudens domām, vārdi “mākslinieks” un “grafiti” nav savienojami. “Ir tāda pamatlieta, ka grafiti ir vandalisms. Vai nu tu esi tas vandalis, vai nu tu esi mākslinieks. Tāds grafiti mākslinieks-vandalis, tāda principā nav. Cilvēkam var būt dažādi motīvi, kāpēc viņš to dara, viens no tiem – iegūt atpazīstamību. Piemēram, cilvēks ir bankas x darbinieks, vakarā viņš iziet ārā pasirot, raksta savu vārdu uz ēku sienām. Piemēram, tas varētu būs grāmatvedis. Viņš ir anonīms, jo viņam pietiek ar to, ka zina viņa vārdu, un viņam nav vajadzīga slava. Viņš barojas no tā, ka viņš ir visur. Visi viņu zina, bet vienlaikus nezina. Tāpēc tas ir tāds kā vandalisms. Tas dažreiz iet galējībās,” skaidro D. Rudens. Taču darbi mēdz izaugt līdz mākslai. “Mūsdienās katram ir sava interpretācija, kas ir māksla un kas nav. Ja vadās pēc vidējā sabiedrības viedokļa, kad grafiti var klasificēt kā mākslu – ja darbs ir izpildīts kvalitatīvi, ja ir ievērotas ētikas normas un nav veidots ar to, kas pagadās pa rokai, un īpaši nesekojot līdzi tam, kā tas izskatīsies gala rezultātā. Darbā vajadzētu būt kaut kādam informācijas nesējam, kaut kādai ziņai. Uz ielām mēs vairāk sastopam to, kam nav īpaši liela vēstījuma,” pauž jaunais mākslinieks.

Jāiedod siena
Puisis piekrīt, ka pilsētās vajadzētu iedalīt teritoriju, kur drīkst pūst grafiti, tad noteikti daļa vietu tiktu pasargātas. Pats kādreiz gājis pūst uz garāžu sienām, kuras nevienam netraucē. “Sienas izveide 100 procentīgi negarantētu, ka uz ielām nekas vairs neparādītos, jo tas ir tāds kā sporta veids. Apkārt var būt milzīgs mūris, kur drīkst, un pa vidu, kur nedrīkst pūst grafiti, un, protams, pa vidu arī būs kaut kas uzpūsts.”
Atstājot savas “pēdas” kur nedrīkst, var gadīties mukt, bet tas pieder pie lietas. “Patiesībā viss, kas vajadzīgs, ir 4 eiro krāsu flakoniņš un griba. Kā arī labi sporta apavi, lai var aizmukt – ja nu kas,” nosmej Dainis Rudens. Nopietnākas krāsas maksā ap 5 eiro par flakonu, lētākās par 3 eiro. “Ar vienu flakonu var nopūst 1 līdz 2 kvadrātmetrus. Ja iedotu 5 tīņiem katram pa baloniņam, tad vienas nakts laikā viņi Liepāju var pārtaisīt līdz nepazīšanai,” atzīst ielu mākslinieks.

Savi noteikumi
Grafiti pasaulē ir savi noteikumi. Tiek izveidotas neformālas grupas un komandas. Piemēram, draugu kompānija, kuri zīmē zem kāda konkrēta nosaukuma un attiecīgi to deklamē. Ir svarīgi nevienam nenodarīt pāri un neapnikt citiem, akcentē mākslinieks. Bieži iesācēju un pieredzējušo starpā sākas “kariņi” – vieni sāk zīmēt virsū otra darbiem. Zīmēt pāri nozīmē izsaukt uz sevi uguni. Agrāk grafiti mākslinieku starpā notikušas arī agresīvākas izrēķināšanās. “Loģiski – viņiem atņem visus krāsu baloniņus, liek novilkt apavus, sasien kopā striķīšus bantītēs un uzmet uz vadiem, un saka, lai iet mājās un vairs nekad nenāk atpakaļ. Kaut ko atņem, lai noteiktu, kurš ir lielāks dūzis,” situāciju ieskicē mākslinieks.
Pārsvarā grafiti aktīvi zīmē jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Rīgā vēl esot kāds piecdesmitgadīgs vīrs, kurš paniekojas. Šad tad roku iemēģina arī kāda meitene, tomēr līdzīgi kā ar automašīnu vadīšanu – vairāk brauc puiši, bet ir arī meitenes. Arī tautības ir dažādas – gan latvieši, gan krievi. “Citi brauca pat no Vācijas. Aizbrauc uz citu valsti un dara, ko tur grib, līdzīgi kā angļu tūristi Vecrīgā,” skaidro D. Rudens.
Grafiti mākslu ir iespēja iemācīties vienīgi pašmācības ceļā. Tas ir gluži kā individuālais sporta veids. Cik tev ir prāta, varēšanas un gribas, tik tu arī vari izdarīt un iemācīties.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Grafiti māksla un vandalisms

Kategorijas