"Līva" Daiņa dēls Tomijs – jūrnieks

2015. gada 19. augusts 07:00

1204

“Es ceļoju, pelnu un daru to, kas man patīk, ” saka liepājnieks Tomijs Virga. Jaunais puisis jau otro sezonu ieņem bārmeņa amatu kruīza kuģu kompānijā “Norwegian Cruise Line”.
Dzīve uz kuģa Tomijam nav sveša, jo savulaik absolvējis Liepājas Jūrniecības koledžu un ieguvis loģistikas speciālista izglītību. Tam sekoja dažādi vasaras sezonas darbi: bāros, taksometru firmā, būvniecībā un pat kā elektriķim. “Es esmu multifunkcionāls! Nevaru nosēdēt ofisā, man vajag būt kustībā.” Kad iestājies Transporta un sakaru institūtā un meklējis darbu Rīgā, puisis atradis piedāvājumu strādāt uz kruīza kuģiem. Pieteicies, izgājis nepieciešamās apmācības un izturējis darba interviju. Tālāk sekoja astoņu mēnešu ilgs gaidīšanas process: “Nevarēja zināt, kad īsti būs jābrauc. Tas varēja notikt pēc nedēļas, divām. Tad vienā brīdī piezvana – tev tad un tad jābrauc. Maija sākumā man pateica, un 18. maijā es jau lidoju prom.” Pirms darba uzsākšanas bija nepieciešama darba pieredze, bet tā atkarīga no departamenta, uz kuru pretendē: piemēram, restorāna, uzkopšanas, inženieru, ekskursiju vadīšanas, viesu uzņemšanas un daudzi citi.
Pagājušajā sezonā uz kuģa Tomijs pavadīja astoņus mēnešus. Šoreiz pēc četru mēnešu prombūtnes viņš uz nedēļu iegriezies Latvijā. Šo kruīza braucienu viņš vērtē kā vieglāku, jo jau zināma visa sistēma, kā arī dzērienu sastāvi. “Daudzus dzērienus viņi taisa savādāk nekā mēs šeit, viņiem ir gatavi miksi.” Pats grūtākais pašā sākumā bija pierast pie šķidruma mērvienībām, jo uz kuģa visu mēra uncēs. Vaicājot, vai puisis ir vienīgais latvietis, atbilde ir noliedzoša. “Pagājušajā gadā latvieši sasniedza 1% jeb 9 cilvēkus no apkalpes, šogad mēs esam aptuveni pieci seši. Es varu komunicēt ar visu nacionalitāšu pārstāvjiem. Filipīnieši un indieši ir tie, kuri turas kopā un īpaši nekomunicē ar citām nacionalitātēm.”

Rasistus padzen
Pēc puiša domām, attiecības ar citu nacionalitāšu pārstāvjiem ir atkarīgas no cilvēka – ja tu esi rasists, tad tas nekad nemainīsies. Vislielākā nacionalitāte uz kuģa ir filipīnieši, pēc tam seko indieši, indonēzieši un tad pārējās. “Man nav problēmu komunicēt ar cilvēkiem, bet mani ir viegli nokaitināt, es ātri uzsprāgstu un varu pateikt visu, ko es domāju. Tas dažreiz varbūt ir slikti, jo par to var atlaist. Piemēram, ja kāds pasūdzas vadībai un ja viņi uzskata, ka tas ir rasistiski – brauc mājās. Ļoti daudz var iemācīties par cilvēkiem, kuri smaida sejā, bet iedur dunci mugurā. Filipīnieši paši savējos grūž zem tanka. Pat draugs draugam atņem darbu. Mums, eiropiešiem un amerikāņiem, tas vairāk ir kā hobija darbs. Filipīniešiem, indonēziešiem un indiešiem tas ir maizes darbs. Mēs to darām prieka pēc, nepatīk – brauc mājās un atradīsi citu darbu. Viņiem nav tik viegli, viņiem ir bail tikt atlaistiem. Mēs vairāk izbaudām to kā dzīvesveidu. Viņiem tā ir liela nauda, jo Indijā viss ir salīdzinoši lēts, viņi sūta naudu ģimenēm, bērnus audzina vecvecāki.” Tomēr vislabākie pārdevēji ir tieši indieši. Puisis novērojis, ka tie var iesmērēt jebko. “Viņi varbūt citreiz nav tik ātri, bet prot aizrunāt ausis. Es varu iet un lūgties, bet neviens neko nepirks. Viņiem atliek tikai pieiet pie cilvēka un notiek darījums. Tās ir spējas un varbūt vudū maģija, bet tas izdodas.”

Iegūst dzīves pieredzi
Sadzīves apstākļi uz kuģa ir atkarīgi no departamenta, kura pakļautībā strādā. Šobrīd Tomijs apmeties 10 kvadrātmetru kajītē kopā ar vēl četriem puišiem. Uz kuģa bez maksas ir ēdināšana un dzīvošana, pārējam ir atlaides. “Mēs pakalpojumus varam saņemt bez apkalpošanas maksas, cilvēki domā, ka tā ir mūsu dzeramnauda, bet tā ir daļa no mūsu algas. Kuģojot Tomijs ir redzējis neskaitāmas valstis, pilsētas, ostas un neatkārtojamus dabasskatus. Viņš gan atzīst, ka, protams, ir arī darba tumšās puses, bet vienmēr uz lietām jāskatās pozitīvi. “Protams, uznāk kaut kāda pusmūža krīze vai depresija, jo tu esi kā ieslodzījumā, bet tajā pašā laikā es varu iet katrā ostā ārā. Ne vienmēr tie pārtraukumi ir tik lieli, citreiz tikai stunda, citreiz 2, 3, 4 un 5 stundas. Mums piedāvā kuģa darbinieku tūres, viesi par to maksā 200 dolārus, mēs – 20. Es esmu bijis Romā, Pompejā, Kapri, Atēnās, Venēcijā, pat 20 – 30 reizes, Barselonā, Montenegro, Kasablankā, Kanāriju salās, Portugālē, Madeirā, Stambulā un vēl citās. ” Visvairāk atmiņā palikusi Mikonos sala Grieķijā un Madeiras sala Portugālē. “Tur nav daudz ko darīt, bet tur ir skaisti skati. Stambula ir iespaidīgi liela. Es noteikti gribu vēl aizbraukt uz Romu. Arī Barselona ir ļoti skaista, tā nav tipiska lielpilsēta ar debesskrāpjiem, atmiņā palikusi arī Gaudi arhitektūra. Es gribu ceļot un redzēt pēc iespējas vairāk valstu, cilvēku, nacionalitāšu. Palikt dzīves gudrāks.”

Atgriezties Latvijā pavisam puisis pagaidām vēl neplāno. Tad šeit būtu jāatrod darbs, kas patīk un lai būtu visu laiku kustībā. “It kā uz kuģa esi vienā vietā, bet tajā pašā laikā visu laiku kusties, jo kuģis nekad nestāv uz vietas. Nepārtraukti redzi kaut ko jaunu. Bārā Latvijā es varētu maksimums mēnesi nostrādāt, tad man apniktu. Man patīk strādāt ar dažādu nacionalitāšu cilvēkiem, tas dod lielāku pieredzi, tu redzi kāds kurš ir. Iemācies arī psiholoģiju, kā arī servisu, kādu sagaidi. Es dodu tādu servisu, kādu es ceru sagaidīt no kāda cita. Ar cilvēkiem ir tā, ka viņi dara darbu, bet to neizbauda. Ja tu redzi, ka kāds to izbauda, tad viņš pieiet ar citu pieeju pie cilvēka, bet bieži redzi, ka viņš strādā, lai nomaksātu savus rēķinus.. Ja tu negribi, tad meklē citu darbu. Protams, ir dienas, kad negribas, tu esi slinkāks, noguris vai ir kādas problēmas, bet, ja tu strādā apkalpošanas servisā, to nedrīksti izrādīt, līdz šim arī pats to neesmu iemācījies.”

Mūzikai saka nē
Puisis atzīst, ka, ja kāds Latvijā viņam piedāvātu patiešām labu darbu, tad atgrieztos. Pagaidām vienmēr ir iespēja atgriezties uz kuģa, un tas Tomijam ir kā rezerves plāns. “Man gribas redzēt, atklāt, kustēties un darīt! Šobrīd es pelnu labi, varu iekrāt, sūdzēties būtu lieki. Mēs ar brālēnu runājām, ka iepriekšējā paaudze mums bija mūziķi, tagad ir jūrnieki. Neviens no mums abiem nemāk dziedāt, brālēns varbūt, bet neesmu pārliecināts. Kādu mūzikas instrumentu spēlēt var iemācīties. Man ir bijis piedāvājums spēlēt grupā, bet es to neesmu darījis kopš bērnu mūzikas skolas beigšanas. Pirmkārt, es bungas nekad neesmu spēlējis tik profesionālā līmenī, otrkārt, tas bija tieši pirms braukšanas prom. Mums drīzāk bija plāns vērt vaļā savu bāru. Liepājā priekš tā mums ir pārāk maza publika, Rīgā – ļoti liela konkurence. Varbūt kaut kur citur, Amerikā vai Eiropā. Biznesa plāns vēl nav gatavs.”
Ir daudz redzēts un piedzīvots, tāpēc bieži draugi un paziņas jautā, vai Tomijs neplāno izdot grāmatu. Par to puisis pagaidām vēl ir domīgs. “Es neesmu rakstnieks. Varētu ierunāt, bet uzrakstīt es nevarētu, tā, lai tas labi izklausās. Esmu sācis domāt, ka varbūt vajag sākt pierakstīt kaut ko.” Līdz šīs sezonas beigām uz kuģa atlikuši mazāk par četriem mēnešiem, tāpēc liepājnieks nedaudz dalās ar turpmākajiem plāniem. “Ja man pietiks finansiālie līdzekļi, tad es palikšu nedēļu Amerikā, jo es gribu redzēt to krastu. Tieši tagad turp brauksim. Būs Florida, Meksika un Karību salas. Ir tāds plāns – palikt štatos un maksimāli daudz redzēt, sākot no Miami līdz Ņujorkai, paķerot pa ceļam arī Vašingtonu,” ieskicē Tomijs. ◆

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Līva" Daiņa dēls Tomijs – jūrnieks

Kategorijas