Latvāņi nepadodas

2015. gada 19. augusts 07:00

301

No kārtīgi apstrādātas zemes latvāņi ir padzīti, bet nekoptās teritorijās turas sīksti un cenšas izplesties. Cīņā ar kolhozu laika paliekām īpašniekiem doties talkā sola pašvaldības.

Pamatīgs latvāņu klājiens vērojams Durbes novadā līdzās kooperatīva “Durbes grauds” kaltēm un torņiem – tos šķir vien ceļš, pa kuru nodot graudus un rapsi brauc daudzi lauksaimnieki. Daži spriež, ka uz ceļa izbirušās latvāņu sēklas kopā ar zemes daļiņām pieķeras traktoru un automašīnu riteņiem un tiek pārvestas uz citurieni. Par to, iespējams, liecinot fakts, ka invazīvais augs ir vērojams ik pa gabalam ceļmalās no Lieģiem uz Tadaiķiem.
“Durbes grauda” vadītājs Sandris Bēča spriež, ka šāds latvāņu izplatīšanās veids ir pārspīlēts, taču izslēgt to nevar. Kooperatīva teritorija tiek kopta, tur latvāņi neizplatās, bet pāri ceļam – svešā teritorijā – nedrīkstam līst, jo tas ir privātīpašums.

Dāsni dala citiem
“Šī nav vienīgā tāda vieta novadā,” atzīst Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics. Pēc Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) datiem, bijušā Liepājas rajona teritorijā visizteiktāk latvāņi “saimnieko” tieši Durbes novadā – kopumā vairāk nekā simts hektāros. Taču, salīdzinot ar pārējiem Latvijas reģioniem, Kurzeme ir no latvāņiem vistīrākā, liecina VAAD izveidotā karte.
Latvijā latvānis ievests 40. – 50. gados no Kaukāza reģiona kā perspektīvs lopbarības un medus augs. Kad pienam un gaļai konstatēta augam raksturīgā anīsa smarža un radušās bažas par cilvēku un dzīvnieku veselības apdraudējumu, no tā izmantošanas lopbarībā atteicās.
Par to, kāpēc tieši Durbes novadā tas turpina zelt, ir vairākas versijas.
S. Bēča dzirdējis nostāstu par kādu vīru Tadaiķu pagastā, kuram māja ieaugusi latvāņos. Viņš sabēris to sēklas kabatās un staigājot kaisījis ceļmalās, sacīdams: “Ja ir man, tad lai ir arī citiem.”
Savukārt no sarunām ar bijušajiem speciālistiem “Kursas Laiks” noprot, ka, iespējams, šajā pusē tālaika kopsaimniecību vadītāji un agronomi bijuši čakli “no augšas” uzspiestās saimniekošanas ieviesēji.

Dīgst pēc pieciem gadiem
Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieki uzskata, ka latvāņu izplatība katru gadu pieaug vismaz par 10% no iepriekšējā gada aizņemtās platības. S. Bēča pastāsta paša pieredzi. Pa ceļam lauka vidū ieraudzījis vienu latvāni, bet vēlāk piemirsis domu to nogriezt. Pēc pieciem gadiem tur latvāņi auguši jau aptuveni hektāra platībā.
Ja nodarbojas ar lauksaimniecību – laukus apstrādā un lieto herbicīdus –, tad cīņa beidzas sekmīgi – pēc dažiem gadiem latvāņi pazūd, zina S. Bēča. Citādāk ir ar degradētajām teritorijām, piemēram, vecām mājvietām. Tur pat piekļūt esot grūti, kur nu vēl pļaut vai veikt citu darbību. Atsevišķi latvāņi vai to puduri nereti redzami grāvju un upju malās, mežmalās un ielokos. “Jāprot sadzīvot,” par šādu vietu tuvumu saka S. Bēča.
Latvānis var izaugt divus līdz četrus metrus garš, nogatavināt vairāk nekā 20 000 sēklu, kas dīgtspēju saglabā līdz pat pieciem gadiem. Tādēļ tiek uzsvērta tā nopļaušana pirms ziedēšanas. Latvāņu dīgsti bezsniega laikā iztur mīnuss 25 grādus, zem sniega – pat mīnuss 45 grādu salu.
Speciālisti iesaka četras latvāņu ierobežošanas metodes. Mehāniskās ir vairākas: ziedu čemura nogriešana, centrālās rozetes izduršana, noklāšana ar melnu, gaismu necaurlaidīgu plēvi vai mulču, nopļaušana, aršana un cita veida augsnes sastrāde. No ķīmiskajiem līdzekļiem izmanto tos, kuru sastāvā ir dabīgā viela – glifosāts. Pavasarī efektu dod bioloģiskā metode jeb noganīšana, bet par labāko uzskata kombinēto.

Nevar ļaut uzziedēt
Viena hektāra latvāņu apkarošana gadā izmaksājot vismaz 100 eiro.
2006. gadā Latvijā tika pieņemta latvāņu apkarošanas septiņgades programma par vairāk nekā 15,35 miljoniem latu, bet naudas trūkuma dēļ nerealizējās. Neveiksmīgs bijis arī mēģinājums piesaistīt Eiropas finansējumu. Ne pagājušajā, ne šajā gadā valsts atbalsts latvāņu apkarošanai nav paredzēts.
2014. gada septembrī stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos, un tie paredz – ja personai piederošajā zemes vienībā ir konstatēts latvāņa augs ar izveidojušos ziedkopu, tiek uzskatīts, ka tā izplatības ierobežošanas pasākumi nav veikti. Agrāk bija prasība nepieļaut latvāņu sēklu veidošanos, tagad tiek aizliegta jau ziedēšana. Zemes īpašniekam vai valdītājam latvāņi jāapkaro ne tikai lauksaimnieciskās ražošanas teritorijās, bet arī mežmalās, ceļmalās.
Ķekavas novadā, kas kolhozu laikā bijusi viena no pirmajām latvāņa ieviešanas vietām un kur tas iemājojis vairāk nekā 100 īpašumos, pašvaldība ieplānojusi indīgos augus nopļaut par saviem līdzekļiem un apmaksu piedzīt no īpašniekiem.
Durbes novadā pašreiz tiekot gatavots plāns, lai vispirms apsekotu latvāņu audzes un tad lemtu, kā palīdzēt īpašniekiem tikt ar nelāgo augu galā. Brīdinājuma vēstuļu nosūtīšana nelīdz, jo īpašniekiem nav līdzekļu, lai ko uzsāktu, pārliecinājies O. Petrēvics. Tā esot arī ar sākumā minētās platības saimnieci. “Tie, kas normāli saimnieko, ir tikuši galā,” zina priekšsēdētājs un sola: “Ar nākamo pavasari jāsāk cīnīties.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latvāņi nepadodas

Kategorijas