Edgars Porciks: "Kas saslimis ar skriešanu, tas skrien"

2015. gada 21. augusts 07:00

450

Edgars Porciks: "Kas saslimis ar skriešanu, tas skrien"

Edgaru Porciku daudzi pazīst saistībā ar biedrību “Sporta klubs Mednieki”, kur viņš darbojas kopā ar tēvu Edvīnu Porciku. Arī skriešanas entuziastu aprindās viņa vārds nav svešs. Bet lielāku sabiedrības ievērību Edgars ieguva šogad, kad pirms Rīgas maratona nolēma attālumu no Grobiņas līdz galvaspilsētai pieveikt skriešus.

Āķis lūpā
Pirms septiņiem gadiem, kļūstot par bezdarbnieku, Edgars jutis vajadzību kaut ko darīt dzīves piepildīšanai. Sācis skriet trīs reizes nedēļā pa pieciem, desmit, tad piecpadsmit kilometriem. Maratona distanci – 42, 195 kilometrus – pieveicis vienu reizi – šopavasar Rīgā.
Skrējienam uz Rīgu iedvesmojis domubiedru piemērs, viņu piedalīšanās Grieķijas spartatlonā ar šķēršļiem (254 km).
“Bija āķis lūpā, man arī gribējās. Viens no draugiem publicēja rakstu portālā www.lsm.lv, bet vecākiem, lai viņus netraumētu, savu nodomu neatklāju. Paralēli uzturos gan Liepājā, gan vecāku lauku mājā Grobiņas pagastā, tāpēc skrējienu sāku no Grobiņas, bet tētis to uzzināja tikai starta dienā – 15. maijā. Rēķināju ceļam divas dienas – pa gabalam skrienot, apstājoties, paejot. Mugursomā bija dzeramais, pa ceļam izēdu gurķu burciņu, jo gribējās ko sāļu. Viens draugs pie Priekules mani sagaidīja ar dzērienu un augļiem, cits piebrauca pa ceļam, un tie bija jauki momenti.”
Tikt līdz galam liegušas kājas sāpes. Negribējies izlaist visu skriešanas sezonu, tāpēc vienos naktī apmeties nakšņot Saldū un nākamo dienu tur atpūties. “17. maijā ar laiku četras stundas un 30 minūtes noskrēju Rīgas maratonu. Pamatā bija doma finišēt, skrēju ar tempa turētājiem, kuri aizskrien līdz finišam uzdotā laikā.”

Savam priekam un veselībai
Edgars kliedē mītu, ka skriešanas ekipējums ir dārgs: “Ar kvalitatīvām botām, kas maksā aptuveni simts piecdesmit eiro, vienu gadu var izskriet. Pērku Ogrē ražotas zeķes un vienkāršus šortus. Pirmajos gados skrēju parastā kokvilnas T-kreklā, tagad skrējienos dabūju kreklus, kas labāk izvada sviedrus, bet nav obligāti iesācējam.” Hobijam kaut kāda nauda jāvelta, bet, ja tās nav, var iztikt ar apaviem bez amortizācijas vai skriet gar jūras krastu basām kājām.”
Pie noteikta treniņu grafika skrējējs-amatieris stingri nepieturas, vadās pēc izjūtām – lai ir prieks un labums veselībai. Ikdienas skrējienam velta minimāli pusstundu. “Iesildos izstaipoties, tad skrienu pamatgabalu un, lai atsildītos, dažkārt iekrītu jūriņā. Domāju, ka šogad tikšu līdz peldēšanai ziemā.”
Parasti treniņa riksis tiek palaists kopā ar domubiedriem, kas dod socializēšanās iespēju, bet arī nedaudz liek zaudēt savu ritmu.
“Sākuma posmā biju pārņemts, iesācēja klasiskā kļūda – tiecoties pēc ātrāka rezultāta, sasteidz un dabū traumu. Nezinu, vai fizioloģiski, bet ar vienu kāju ir problēma, kas reizēm spiež samazināt ātrumu. Ar treneriem Liepājā ir grūti. Jēkaba Kupša iesākto turpina Irina Štūla-Pankoka, kura pati sportojusi no bērna kājas.”
Līdzekli izturības veicināšanai – speciālu želeju – Edgars pamēģinājis pirms gada, braucot uz Rīgu ar divriteni. Nenodarbina kuņģi, enerģija uzreiz uzsūcas, un ir viegli turpināt ceļu, viņš novērojis. Garajos gabalos, piemēram, skrienot pērn Siguldas kalnos, arī ēdis, bet vajagot to mazāk nekā reklamē. “Arī zobu pastu reklāmā uzspiež pa visu birstīti, kaut arī tik daudz nevajag,” Edgars salīdzina.

Sporta gars – no ģimenes
Edgara aizraušanos ar sportu izskaidro abu vecāku profesija: gan tētis Edvīns, gan mamma Rūta bijuši sporta pedagogi Liepājas augstskolā. Uz treniņiem puika īpaši nav vests, bet sporta gars bijis gan mājās, gan skolā. Sporta pedagoģijas studēšanai pietrūcis kāda impulsa, tomēr šī lieta velkot. “Skatos, kā Reinim Rozītim labi sokas bērnu un pieaugušo trenēšana fiziskajā sagatavotībā, un man tas patīk. Jaunu cilvēku iesaistīšanai pievērsies Rolands Štrehers, katru nedēļu organizējam baso pēdu skrējiena treniņus. “Feisbukā” ir domubiedru grupa “Skrienam Liepājā”, apziņojam un tiekamies otrdienu vakaros Jūrmalas ielas galā. Var pievienoties.”
Tiem, kas maratonistus uztver gandrīz vai kā mazohistus un neizprot gargabalnieku motivāciju, E. Porciks liek pretī savu skatījumu: “Pozitīva atkarība. Kas ir slims ar skriešanu, tas skrien. No malas varbūt šķiet mokoši, bet, ja uztrenējas pakāpeniski, nav grūti. Skaidrs, ka pārslodze nav vajadzīga, un teicienu par mazajām nāvītēm, kad intervāli jāskrien, nesaprotu. Ja cilvēks ir pietiekami vērīgs, pamana zīmes un norādes, nekas ļauns nenotiek. Noteikti vajag ieklausīties savā organismā, īpaši uzsākot nodarboties ar skriešanu. Vēlāk skriešanas prakse aizstāj daļu no sporta apavu funkcijas. Labākie skrējēji sacensībās skrien maigi, pareizi liekot soli, ar samērā mazu amortizāciju, netraumējot sevi.”
Edgars atceras īsfilmu “Olimpiskie zēni un trenere”, kur tiek nosauktas trīs īpašības panākumu gūšanai: raksturs, “iekšas” un neatlaidība. Tomēr svarīgs ir prātīgums, viņš uzskata, citādi var ieiet azartā un aizšaut greizi. Lielāka ticamība, ka nebūs traumu, ja pirmajā gadā būsi pacietīgs.

Mērķis un stimuls
Šopavasar grobiņnieks noskrējis 107 kilometrus posmā Rīga – Valmiera, bet pirms Rīgas maratona piedalījies divos ultramaratonos Igaunijā. Trešo – 147 kilometrus – pamatā ejot, viņš pērn tur veicis ap Jāņu laiku. “Iepriekšējā jaungadā skrējām 12 stundas. Sākām divpadsmitos dienā un beidzām pusnaktī – gadu mijā. Aplītis kilometru garš, vienā vietā telts ar ēdināšanas vietām. Tur ik pēc laika zupiņu vai makaronus uztaisa un skrien atkal. Pirmajā gadā noskrēju 72, otrajā – 82 kilometrus. Esam sadraudzējušos entuziastu grupa, iepazināmies caur virtuālo skrējēju klubu “noskrien.lv”. Līdz šim latviešu tur bija vairāk nekā igauņu”.
29. augustā Edgars piedalīsies 53 km garajā Baltijas baso pēdu ultramaratonā gar jūras krastu no Mazirbes līdz Rojai, bet septembrī kopā ar citiem tempa turētājiem no Latvijas dosies uz Viļņu. Plānota piedalīšanās arī skrējienā “Patriots”, kas novembrī tiek organizēts Jelgavas rajonā pie Ložmetēju kalna. Jautāts par autoritātēm, sportists vispirms min Jeļenu Prokopčuku un Valēriju Žolneroviču.
“No Liepājas pašvaldības puses ir atbalsts, citādi ar katru gadu, skrienot gar jūrmalu, es nesatiktu arvien vairāk skrējēju. Daudz laba ir darījis veloceliņš. Šogad apstiprināts R. Rozīša izlolotais četru skrējienu seriāls “Izrāviens”. Pirmais bija “Jēkaba kross” pa kāpām, otrais – Liepājas pusmaratons, tad “Karostas mezgls”. Noslēgs pasākumu “Liepājas stunda”, ko organizē biedrība “Liepājas Vieglatlētikas klubs” sadarbībā ar Liepājas pilsētas domes Sporta pārvaldi. Piedaloties trīs skrējienos, tiek kopvērtējumā – ir stimuls. Cerēju tikt labāko skrējēju sešniekā, bet īso un garo distanču skriešana ir nesavienojamas lietas. Šogad vairāk paskrēju garās. Ja savedīšu kārtībā kāju, kas piebremzēja, varēšu vairāk. Skrējēju sabiedrībā figurē mērķis izvēlēties pēc iespējas grūtākas distances, piemēram, karsto skrējienu Sahārā vai džungļu skrējienu Argentīnā ap 250 km. Šobrīd pēc tā nealkstu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Edgars Porciks: "Kas saslimis ar skriešanu, tas skrien"

Kategorijas