Eiropa ietonējas?

2015. gada 21. augusts 07:00

606

Dienvideiropu pārpludina migrantu straumes. Par savu galamērķi no kara un nabadzības bēgošie galvenokārt izvēlas Vāciju, bet tiks izvietoti visās ES dalībvalstīs. Ne jau šo cilvēku ādas krāsa satrauc, bet tas, ka patvērums tiek pieprasīts, nevis lūgts. Cik ļoti nāksies pierauties maliņā, rēķinoties ar afrikāņu temperamentu, tradīcijām, reliģisko pārliecību un ambīcijām? Latvijas prezidents lēš, ka būs jāpieņem likums, kas aizliedz musulmaņu sievietēm raksturīgo parandžu nēsāšanu.

Neredz pamatu satraukumam
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem pagaidām nav par ko uztraukties: 250 cilvēki, kuri tiks daudz maz proporcionāli izvietoti pa visu valsti, ir mazs skaits, kas mūs neietekmēs.
“Latvijā dzīvo vairāk nekā tūkstotis ķīniešu. Cik bieži viņus redzam? Eiropā ierodas ļoti daudz bēgļu, dažviet radot grūti risināmu krīzi, bet parasti cilvēki bez stimula un spiediena nemūk no savas dzīvesvietas. Protams, kāda daļa dodas svešatnē tādu pat iemeslu dēļ kā 350 tūkstoši latviešu, kas izvietojušies Rietumeiropā.”
K. Sedlenieks pieļauj, ka drūmākie scenāriji tiek zīmēti no sērijas “bailēm lielas acis”. Pašreizējā ekonomiskajā stāvoklī Latvija ir starp nabadzīgākajām Eiropā, arī tranzīta valsts īsti neesam: caurceļotāji šeit lielākoties uzkavējas tādēļ, ka iestādes viņus izķer.
“Īstie kara bēgļi, un liela daļa tādi ir, nedodas uz citu zemi, lai paliktu tur uz mūžu, bet cer tikt mājās. Te ir pretruna: mēs sagaidām, ka visi tūlīt metīsies integrēties, taču tiem, kuri vēlas atgriezties, nav pamata to darīt. Šīs cerības gan ne vienmēr īstenojas. Latviešu trimdiniekiem nebija iespējas atgriezties, bet, kad viņi to varēja, vairs negribēja,” tā sociālantropologs.

Izpaužas ekspresīvāk
Tas, ka migranti pieprasa izmitināšanu valstīs ar augstu labklājības līmeni, var būt tikai viņiem raksturīgs argumentācijas veids. Lai kaut ko saņemtu, mēs klusi dusmojamies un rakstām papīrus. Cittautieši izpaužas ekspresīvāk, kas no mūsu skatu punkta izskatās paģēroši.
K. Sedlenieks: “Bēgļu sadale neizbēgami skars arī Latviju, bet laivu sūtīšana atpakaļ neatbilstu cilvēciskajām vērtībām: tāda ceļošana pa Vidusjūru ir dzīvībai bīstama, apmēram desmit procenti bēgļu aiziet bojā. Nez vai labākas dzīves vārdā kāds riskētu ar dzīvību. Mēs nepamatoti pieņemam, ka atbraukušie dzīvos tikai uz pabalstiem. Nezinot valodu, sagaida dažādas grūtības, arī darba atrašana, bet tas nenozīmē, ka viņi neprot vai negrib strādāt.”
Anglijā un Francijā dažviet tumšādaino koncentrācija ir tik augsta, ka šķiet – Eiropa pamazām ietonējas. “Jā, ir atsevišķas vietas, kur viņu ir vairāk nekā pamatiedzīvotāju, bet tā ir cita vēsturiskā pieredze. Francija par saviem pilsoņiem vienmēr uzskatījusi bijušo Ziemeļāfrikas koloniju iemītniekus. Pusē Āfrikas valstu valsts valoda ir franču, otrā pusē – angļu valoda, afrikāņiem ir motivācija doties uz Franciju vai Angliju, bet vecā Eiropa tādējādi maksā par savu koloniālo vēsturi. Mūsu hercogs Jēkabs koloniālajā politikā iesaistījās tikai uz pāris gadiem, un tas bija ļoti sen.”
“Reakcija uz migrāciju, balstoties uz padomju laiku pieredzi, ir cilvēciski saprotama, bet pārspīlēta. Pēc dažiem gadiem situācija nomierināsies, un arī migrantu pieplūduma intensitāte mazināsies. Afrikāņi varbūt gribētu dzīvot kā eiropieši, bet ne visi aizmuks no savas dzimtenes.”

Vēsture atkārtojas?
Bēgļu jautājums Latvijas sabiedrību sadalījis divos ideoloģiskos pretpolos, tas kārtējo reizi atgādina, cik trausla un daudzšķautņaina ir situācija pasaulē, kurā bēgļu problēma ir likumsakarīgs globalizācijas un militāro konfliktu rezultāts, novērojis Latvijas un pasaules vēstures skolotājs Pāvels Jurs.
“Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, pašlaik pasaulē ir vairāk nekā 50 miljonu cilvēku, kuri cer uz labākiem dzīves apstākļiem. Bēgļu, īpaši politisko bēgļu, skaitam ir tendence pieaugt. Galvenokārt tie ir cilvēki no Sīrijas, Palestīnas, Afganistānas, Irākas, Somālijas.”
Vēsturiskā perspektīvā tas nav nekas jauns: bēgļu jautājumus sāka risināt vēl senajā Ēģiptē. Viduslaiku sākums iezīmējās ar Lielo tautu staigāšanu, kuras rezultāts bija visai pretrunīgs. Savukārt jaunāko laiku vēsturē bēgļu jautājums aktualizējās Pirmā un Otrā pasaules kara kontekstā, kad cilvēki metās bēgt, meklēt glābiņu no autoritāriem un diktatoriskiem režīmiem. Bēgļu jēdziens tika definēts 1951. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu konvencijā, kura ir saistoša arī Latvijas Republikai.

Vai Latvija ir gatava?
Pašlaik ES dominē visai birokrātiska pieeja, sadalot dalībvalstu starpā noteiktas bēgļu kvotas, norāda P. Jurs. Ir saprotami Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera paziņojumi par nepieciešamību solidarizēties un sniegt bēgļiem nepieciešamo palīdzību, tomēr jāsaprot arī, vai Latvija var to atļauties un ir tam gatava.
Sabiedriskā doma izgaismo trīs pamatotas problēmas: drošība, integrācijas iespējas, sociālekonomiskā vienlīdzība starp Latvijas iedzīvotājiem un bēgļiem.
“Izskatās, ka tuvākajā nākotnē arī Latvijai nekas cits neatliks kā uzņemt vairāk par 250 cilvēkiem. Taču Latvijā nav izstrādāta rīcībspējīga bēgļu un patvēruma meklētāju politika, visai neskaidra ir valsts kapacitāte un reālā gatavība bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanā.”
Ne mazāk svarīga ir Latvijas iedzīvotāju iecietība pret pastāvošām atšķirībām un daudzveidību. Tolerances jautājumi multikulturālajā sabiedrībā ir būtisks priekšnosacījums starpkultūru sadarbībai un miera uzturēšanai. Jau tagad eiropieši kļūst arvien daudzveidīgāki. Vienlaikus etniskā izcelsme, neraugoties uz samazinājuma tendencēm, joprojām ir visplašāk izplatītais diskriminācijas piemērs Eiropas Savienībā.

Jautājums emocionāls un pretrunīgs
“Dzīvojam drošā vietā, tālu no kara, epidēmijām, dabas katastrofām, mums pastāv vārda brīvība, iespējas aizstāvēt savas tiesības. Sirds sažņaudzas, TV sižetos redzot bērnus uz nāves robežas. Taču, tiklīdz teorija un ideāli pāriet praksē, rodas vairāki jautājumi: vai ieradušies cilvēki būs lojāli Latvijai, vai neradīs mums draudus? Kāpēc viņiem tiks izmaksāti pabalsti, kas lielāki par mūsējiem? Kā nodrošināsim viņiem darbu, ja vidējais bezdarba līmenis Latvijā ir ap 10%? Humānisma laikmetā ir jāsniedz palīdzība, kam tā ļoti vajadzīga, bet mūsu valstsvīri ar tikpat lielu degsmi varētu aizstāvēt Latvijas iedzīvotāju intereses, rūpēties par mūsu sociālo labklājību un drošību,” pauž skolotājs.
Tā kā neesam uzkrājuši pietiekamu pieredzi, dzīvojot multikulturālajā vidē, būs jārēķinās arī ar attiecībām starp dažādiem etnosiem un kultūrām. Jautājumu par bēgļu uzņemšanu ir vairāk nekā atbilžu. “Patiesas skaidrības nav arī pašā ES. Vācijas kanclere Angela Merkele atzina, ka nepieciešams izstrādāt vienotus standartus un vienotu, Eiropai kopīgu, patvēruma piešķiršanas politiku, uzsverot, ka pārskatāmā nākotnē bēgļu jautājums Eiropas valstis nodarbinās daudzkārt vairāk nekā Grieķija un eiro stabilitāte. Mums ir jābūt gataviem jauniem izaicinājumiem, ko sniedz strauji mainīgās globalizācijas tendences, bet, nepazaudējot sevi un savas intereses,” spriež P. Jurs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Eiropa ietonējas?

Kategorijas