Katrs iet ar savu mazo mērķi

2015. gada 24. augusts 07:00

692

Svētceļojumā uz Aglonu ar zīdaini uz rokām šovasar devās Agata Babina, Liepājas jauniešu biedrības “Radi Vidi Pats” līdere.
Pirmo reizi svētceļojumā Agata ar ģimeni un draugiem pēc pašu iniciatīvas gājusi pirms gandrīz 20 gadiem – trīs dienas pa Latgali. 2009. gadā ceļā devies Agatas vīrs un kaimiņiene. Toreiz domājusi: “Nu, jocīgie. Ja nav, ko darīt, lai jau staigā.” Vīrs kopā ar dēlu Dāvi gājis trīs gadus, un vienā reizē Agata “pieskrējusi pa ceļam” uz trim dienām, lai viņus satiktu.

Piespiež sevi iet
“Šoreiz iemesls, kāpēc gāju, bija mani bērni.” Deviņgadīgajam Dāvim šī bijusi jau ceturtā reize. Pēc iepriekšējās viņš paziņojis, ka grib kristīties, iet svētdienas skolā. “Nekā slikta tajā nav. Ja viņš grib, lai jau iet.” Baznīcā Dāvis iepazinis “daudz foršu cilvēku”, ieguvis draugus.
Agata pati, kaut augusi poļu ģimenē, nav kristīta. Viņai šķitis dīvaini: bērns iet uz baznīcu, kā tad mēs, vecāki, to ignorēsim. “Devāmies viņu atbalstīt.”
Agata atzīst, ka vienmēr bijusi aktīva, nav mājās sēdētāja, tāpēc “funktierējusi”, kādas aktivitātes varēs realizēt kopā ar tolaik vēl zem sirds nēsāto otro bērnu. Apkārt esot daudz cilvēku, kas piekopj dažādu garīgo praksi – jogu, meditāciju. Agata sapratusi, ka bērnam būs nepieciešama viņas nemitīga uzmanība, ka no viņa nevarēs “atslēgties”.
Taču vēl nedēļu pirms došanās ceļā nav bijusi pārliecināta, vai spēs aiziet no darbiem mājās un biedrībā. Projektu darbā bērna kopšanas atvaļinājums neko nemainot. “Tā bija ļoti liela sevis garīga piespiešana. Par bērnu ne brīdi neuztraucos, bet šaubījos par sevi – vai nebūs grūti iet, vai nesauks atpakaļ laicīgās lietas.”
Atslēgusi telefonu, un pa pēdējiem septiņiem astoņiem gadiem pirmo reizi izdevies pateikt “nē” nebeidzamajiem pienākumiem. “Eju un baudu ceļu.”

Jūtas kā princese
Sebastiana vecums šādam ceļam esot vispateicīgākais, arī tāpēc bijusi izšķiršanās – “tagad vai nekad”. “Kas tad tur – vasara, silti, ielieku bērnu ratos, esmu visu laiku līdzās, pabaroju. Viņam ir tikai divas vajadzības – mātes krūts un sausas bikses.” Agata spriež, ka pēc gada noteikti būtu grūtāk.
Gājusi arī, lai, izmantojot laiku, fiziski un garīgi būtu kopā ar Dāvi. Mājās esot – nepārtraukti zvani, internets un dažādas darīšanas, “un es tik bērnus “atmetu””. Nebūtu gājusi, ja nezinātu, kas sagaida un nepazītu daudzus grupas cilvēkus.
Tiesa, Agata neveikusi visu maršrutu. Liepājā pavadījusi svētceļniekus tikai pa centru, visu garo ceļu tomēr negribējusi uzņemties. Vīram šoreiz bijis jāpaliek saimnieciskās rūpēs.
Dāvis nogājis visu attālumu, bet Agata ar mazo pievienojusies pusceļā – Skaistkalnē. Un tieši tad sācies karstais laiks. Agata secina: lai cik arī grūti, karstums ir labāks nekā aukstums un lietus. Bērna ratiem priekšā visu laiku klājusi mitru lakatiņu, Sebastianu ik pa laikam aplaistījusi ar ūdeni.
Pienākusi arī diena, kad viņa teikusi: “Mēs patēlosim vārguļus.” Pēcpusdienas cēlienu nobraukuši mašīnā un arī nākamās dienas pirmo pusi, kad uznācis negaiss un lietus.
Agata atzīst, ka jutusies kā princese, “katrs gribēja stumt ratiņus, pienest, aiznest”. Ēst kā barojoša māmiņa visur dabūjusi pirmā.

Ietu viena – atstieptos
“Tas ir absolūti maldīgs priekšstats, ka tas ir grūti.” Jo iet cilvēki ar lieko svaru, vecie, bērni, slimie. “Brīžos, kad grūti, sāp, liekas – tūlīt nokritīšu, izšķīdīšu asfaltā, apskatos apkārt – vai tad man tikai grūti, bet pārējiem 35 ne? Ja ietu viena, aiz pirmā līkuma atstieptos, bet šeit viss ir organizēts.” Priesteris Mariušs jau 12 gadus vada grupu no Liepājas un dara to ar konkrētu mērķi un nemainīgu kārtību. Zināms, ka katru gadu 27. jūlijā pulksten 8 ir pulcēšanās pie katedrāles, noteikts ierašanās laiks Grobiņā un pirmā nakšņošana Gaviezē. Maršruts ir nemainīgs, dienā noieto posmu garumi – dažādi. Īsākais ap četrpadsmit, garākais no Elejas līdz Bauskai – 36 kilometri. Vienā paņēmienā jānoiet pieci seši kilometri, tad pusstunda atpūtai. Mašīna ved mantas. Ēdienu sagatavo līdzi braucošie pavāri, iesaistoties tiem, kuri kādu posmu neveic kājām. Dāvis stāsta, ka tulznas uzberžas, ja kājās slapjas zeķes. Dažbrīd šoferi vēloties paiet kājām un tad viņus nomainot kāds no gājējiem. “Ne no viena netiek prasīts kas pārdabisks.” Agatai ar bērniem ērtāk bijis nakšņot teltī, nevis telpās. Sebastians ir omulīgs un mierīgs bērns, ar viņu tiešām nav bijis problēmu. “Cilvēki jautāja, kāpēc viņš neraud, kāpēc visu laiku smaida.” Agata uzskata, ka bērns nav nācis kā vecāku dzīves ierobežotājs, bet papildinātājs, viņam no dzimšanas jāmācās būt kopā ar citiem. “Bērns – tas nenozīmē sēdēt mājās un norobežoties.” Izteikti čakli gājēji kopā ar bērniem esot jelgavnieki, grupā allaž vismaz vieni ratiņi.

Atslēdzas no ikdienas
“Ceļā esi tu un mazā mugursoma ar ūdeni, cepuri, svētceļnieka grāmatiņu.” Ceļinieki dzied, skaita rožukroni, skaļrunī klausās priestera stāstus un skaidrojumus. Tas palīdz. “Nav runa par fanātisku ticību, tā ir meditācija, kas atvieglo. Mērķis ir atslēgties no ikdienas, atraisīt prātu. Cilvēcei ir divas problēmas – vieni, kas nedomā, un otri, aktīvie, sabiedriskie, kas to dara visu laiku.” Agata sevi pieskaita otrajiem. “Gadiem ilgi nevaru aiziet gulēt, nedomājot par projektiem, atskaitēm, neatbildētiem e-pastiem, neapmaksātiem rēķiniem. No rītiem ceļos, lai, kamēr bērni guļ, datorā paspētu ko izdarīt. Un manī kultivējas stress.” Dziedot un klausoties gan ceļš paiet ātrāk, gan domas novirzās no grūtībām un sāpēm.
Citi katru gadu brauc uz Taizemi, Nepālu un meditē, salīdzina Agata. Tas esot interesanti, bet liels līdzekļu patēriņš un varbūt arī nevajadzīgs izaicinājums.
Daži pievienojušies grupai pēdējās dienās, bet “tas nav tas”, spriež Agata. Viņi neizjūt kopības sajūtu un komandu, kas izveidojusies gājiena laikā, “neizdzīvo visu iespējamo izjūtu spektru”.

Sakož un plēš kreklu
Motivācija iet bijusi arī iespēja apskatīt Sēliju, Latgali, ceļš vijies gar Daugavas krastiem. 10. augustā Nīcgalē svētceļnieki tradicionāli tiek pārcelti ar motorlaivu pāri Daugavai.
Gājiens bijusi iespēja pārliecināties, ka cilvēki ir labi. Dvietē priesteris apsveicis ar nokļūšanu karaļvalstī, tur gaidījis uzklāts galds ar trīs ēdieniem. Arī citviet saimnieces, gaidot liepājniekus, sacepušas pīrāgus, sasējušas sierus. Izdzirdot ceļinieku skaļruni, skrien ārā no sētām, atnes spaini ar āboliem, plūmēm, cienā ar pienu. Daži pievienojas un mēro ceļu uz Aglonu kopā.
Tomēr ne visur ceļš ir rožains, tas ir arī pārbaudījums. Gadās sastapt cilvēkus, kas iedomājušies, ka svētceļojumā iet fanātiķi un liekēži, nolamā viņus un apmētā.
Skaistā vietā – Kalupē – jau vairākus gadus bijuši incidenti, kad naktī teltis “bombardētas” ar āboliem, izrauti tām mietiņi, telpām izsisti stikli. Šogad jaunieši īpaši gatavojušies – piepildījuši ar eļļas krāsu maisiņus, ar ko apmētājuši īrēto mašīnu. Notvertā meitene iekodusi priesterim rokā, spērusi un pārplēsusi viņam kreklu. “Tā arī ir aktivitāte – sagaidīt tos liekēžus, kā viņi saka. Viņiem tur, mazā miestā Latgales laukos, nekas nenotiek. Katrs cilvēks pats izvēlas, kam viņš grib sekot un ko pielūgt. Ja grib dzīvot negācijās, tad dzīve tā arī veidojas. Ja skatās uz gaišo un pozitīvo, tad dzīvē labāk iet. Viss ir mūsu galvās.”

Izvirza garīgus mērķus
Agata atzīst, ka no reliģiskā viedokļa joprojām ir meklējumu stadijā. Izvirzījusi sev divus mērķus: censties citus netiesāt un neuzskatīt sevi pārāku par citiem. “Man ar lepnību ir problēmas, nāk ārā dusmas un pārākums, un es gribu no tā tikt vaļā.” Dziļi ticīgie tiecoties pēc kā cita, piemēram, dzīves paradīzē un tikšanās ar Jēzu. “Katram tajā visā ir savi mazie mērķīši, katrs ir citādāks.”
Uz jautājumu par došanos svētceļojumā nākamajā gadā Dāvis atbild ar pārliecinošu “jā”. Viņam patīk pats iešanas process un dziedāšana – gājis pa priekšu un dziedājis mikrofonā. Liepājnieki izceļoties ar muzikāli talantīgiem jauniešiem. Puisis, kas pirms tam ģitāru nav rokās turējis, sava pirmā svētceļojuma laikā apguvis tās spēli. Pēc tam sakrājis naudu pats savai ģitārai un nu esot spēlētāju pirmajās rindās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Katrs iet ar savu mazo mērķi

Kategorijas