Autosportisti trīs paaudzēs

2015. gada 26. augusts 07:00

3167

Rallijs “Kurzeme” ir senākais un tradīcijām bagātākais rallijs Baltijas valstīs, kurš Liepājā notiek kopš 1965. gada. Rallija dibinātājs ir Mārtiņš Sesks, kurš sevi sauc par piensaimnieku no galvas līdz kājām. Gan piensaimniecība, gan rallijs bija viņa dzīves mīlestība un hobijs. Pēc aptuveni divdesmit gadiem rallija saimei pievienojās dēls Uldis Sesks, un nu jau rallistu paaudzi kuplina mazdēls Mārtiņš Sesks juniors. Šajā nedēļas nogalē rallijs “Kurzeme” notiks 50. reizi.

Rallijs piena zīmē
Ideja organizēt pašiem savu ralliju Liepājā radusies domubiedru grupai, kuras kodolu veidoja Liepājas piena kombinātā strādājošie. Mārtiņš Sesks tolaik bija kombināta direktora vietnieks, un viņa kabinets bija kā rallija centrs. “1964. gadā viņi paskatījās Baltijas valstu sacensības un izdomāja – kāpēc ne mums un kāpēc ne mēs?” pirmsākumus ieskicē Uldis Sesks.
Kombināts bija arī pirmais, kurš pasākumu finansējis.
Piena kombinātam bija garāžu komplekss, kurā bija rallija mašīnas, šosejas formulas un kartingi. Tajā laikā Piena kombinātu vadīja Krišs Balodis. Rallija dibinātājs atceras, ka Balodim mašīnas īpaši nav interesējušas, bet viņam pasākums ļoti paticis. “Viņš teica – ko jūs tur dariet, puikas, sataisījuši tādus tingel-tangeļus. Bet katrā gadījumā viņam kā uzņēmuma vadītājam lieta kā tāda ļoti patika. Viņš brauca līdzi uz sacensībām, ciemos uz mājām,” atceras Sesks seniors.
Vēlāk M. Seskam senioram palīdzējis Autotransporta direkcijas Centrālā auto moto kluba (ATD CAMK) Liepājas nodaļas vadītājs Ardis Vīnkalns. Viņa pārstāvētajā organizācijā brīnījušies par liepājnieku centieniem. “Visi lūrēja, kas tur notiks. Tas bija liels, liels brīnums! Vēlāk ATD CAMK tika likvidēts, un viss palika uz Liepājas piena kombināta pleciem,” stāsta Sesks seniors. Par ralliju brīnījušies arī Krievijā, nav varējuši aptvert, ka šādu pasākumu spēj sarīkot Piena kombināta ļaudis, nevis sportisti.

Pirmās trases pilsētā
Pirmās trases bija Liepājas pilsētas centrā, piemēram, pretī poliklīnikai. U. Sesks atceras, ka pirmie ātrumposmi notika Ventas un Tukuma ielas trijstūrī: “Cilvēki kāpa uz deviņstāvu māju jumtiem. Tas bija gadā, kad rallijs “Kurzeme” bija arī PSRS čempionāts. Tālaika līmenis bija tāds kā tagad Eiropas čempionāts, sportiskais gars bija ļoti augstā līmenī.”
Sacensībās galvenokārt startēja ar volgām un moskvičiem. Pirmā no tām tika iegūta no Liepājas mašīnbūves autobāzes. Pārsvarā automašīnas tika izmantotas darba vajadzībām, līdz uzņēmuma vadība atļāva aktīvajiem vīriešiem piedalīties arī sacensībās. Piena kombināta rīcībā bija četras, bet rallisti atceras, ka pēcāk arī Liepājas pirmā palīdzība ļāva saviem darbiniekiem piedalīties. Sesks seniors sākumā braucis viens pats un atzīst, ka viņam nav bijis nekāds braukšanas stils, braucis dažādos pilsētas ātrumposmos. Šodien rallijam vairāk raksturīga individualitāte, kādreiz bija vairāk klubu, kurus savā paspārnē paņēmuši uzņēmumi, salīdzina rallisti.
Oficiāli rallija “Kurzeme” rīkotājs bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Autosporta federācijas Liepājas piena kombināta brīvprātīgās Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrības pirmorganizācija. Visas automašīnas rotāja Liepājas piena kombināta emblēma. “Toreiz emblēmas, kuras liek mašīnām uz kapota, bija no kartona un tās pieskrūvēja, tagad moderni – uzlīmē un noplēš nost,” salīdzina U. Sesks.

Bez avārijām neiztikt
U. Sesks pirmo reizi rallijā piedalījās 1984. gadā. Gadu vēlāk viņam, līdzīgi kā tagad jaunajiem sportistiem, ļāva braukt ar 0 ekipāžu, tas nozīmēja braukt visiem sportistiem pa priekšu, bet sacensībās nepiedalīties.
Tālāk sekoja PSRS sacensību posms. Nākošais bija Lietuvā, arī tur U. Seskam ļāva braukt, izsniedzot speciālo atļauju: “Tur ātrums apsteidza meistarību, bija kādi 5 vai 6 kūleņi. Piezemējāmies diezgan smagi, dažas traumas, smadzeņu satricinājums, mūs nogādāja vietējā slimnīcā. No mašīnas pāri nebija palicis tikpat kā nekas. Veselas bija aizmugurējās durvis un bagāžnieka vāks – tāds salocīts. Tā bija smaga mācība, lai mācētu atrast balansu starp ļoti ātru braukšanu un drošu braukšanu. Tā bija lielākā skola. Pēc tam es esmu viegli kritis ziemas sacīkstēs, kas autosportā ir neatņemama sastāvdaļa.” Sesks seniors gan neatminas nevienu lielu avāriju savas karjeras laikā, bet dēls to steidz apšaubīt un rāda fotogrāfiju ar sasistu auto. “Kā tad nav, vai tad šī nav avārija?” nosmej U. Sesks.

Iesaista visu ģimeni
Mājinieku attieksme pret autosporta mīļiem Seska seniora vārdiem “ir bijusi ļoti neitrāla”, tomēr U. Sesks piebilst: “Nu gan jau papukstēja, ka tu maz mājās esi.” Uz ko seniors atbild: “Nu labi, lai jau jums tiek.” Visa Sesku ģimene ir saistīta ar autosportu. Savulaik veiklības braucienos piedalījušās arī U. Seska sieva un mamma. Savukārt rallijā kopā ar tēti braukusi U. Seska meita Anete. Abi nospriež, ka no tālaika saglabājušās ļoti maz fotogrāfijas un video materiāli – nebija tehnisku iespēju. Tagad sacensību mašīnas ir aprīkotas ar iekārtām, kas pēc sacensībām ļauj sportistam izanalizēt paveikto. Tehniskais progress ir milzīgs. “Ja tajā laikā automašīnas vairāk regulēja mehāniski, tad tagad tas viss ir datorizēts. Kā telefonu – pieslēdz pie datora un nolasa mašīnas jaudas parametrus, un nomaina. “Daudzus gadus modernās mašīnas nevarēja pārsniegt tos rezultātus, kurus bijām uzrādījuši,” secina U. Sesks. Mūsdienās ir lielākas tehniskās iespējas, taču grūtāk ir ralliju organizēt. Jāsaskaņo ar zemes īpašniekiem, jārēķinās, ka iedzīvotāji sūdzēsies par troksni un putekļiem.

Speciālu rituālu nav
Pirms starta gan nekādi speciāli rituāli nav bijuši ne Seskam senioram, ne U. Seskam. Pastāvējuši novēlējumi – lai grāvim ir vāki, ja tomēr iznāk nobraukt no ceļa, tad iebraukt pļavā. Mārtiņš juniors, lai veiksme būtu ar viņu, pirms došanās trasē vienmēr ar stūrmani sasit dūres. Tāpat nodzēš starta pulksteni un, kā sāk rādīt sekundes, tā laižas trasē.
Veiksmes formulu, lai uzvarētu, Seski nosaukt nevar. Tikai atzīst, ka rallijs ir visu autosporta pasākumu kopums. Labs autosportists var izaugt tad, ja viņš ir braucis labi ar kartingu, krosa un šosejas automašīnām. Tā ir ceļu apstākļu dažādība, kura ir raksturīga auto rallijam. “Brīžiem jābrauc pa pļavu, brīžiem pa pilsētu. Rallija sacīkstes nekad netiek atceltas, kā, piemēram, ja Deivisa kausā līst lietus, tenisa sacensības ir jāatceļ. Rallijs netiek atcelts ne vētrās, ne puteņos, ne kādos citos apstākļos. Tas iemāca sportistiem pārvaldīt mašīnu, braukt iespējami ātri pa iespējami īsāko ceļu ar iespējami mazākiem zaudējumiem,” tā U. Sesks.
Svarīga ir ne tikai prasme braukt, bet arī fiziskā sagatavotība. Liela nozīme tam bija gan M. Seska seniora laikā, gan šodien, kad Seskus pārstāv M. Sesks juniors. Jaunais puisis, kurš šajā sezonā pārstāv LMT Autosporta akadēmijas komandu, trīs reizes nedēļā kopā ar Latvijas motosportistiem apmeklē speciālas fiziskās nodarbības, peld un veic dažādus vingrinājumus.

Izvizina opi pa ledu
Mārtiņa juniora saistība ar autosportu aizsākusies aptuveni 5 vai 6 gadu vecumā, kad pa sētu braukājis ar bagijiem. “Tālāk 2007. gadā ar tēti izdomājām, ka pietiek braukt pa sētu, nobraucām pirmās sacensības, un tā tas lēnām aizsākās. 2008. gadā biju čempions bagijos, tad vēl vienu gadu nobraucu, un sākās mana kartingu ēra. Braucu dažādos Eiropas un Baltijas čempionātos.” Pievēršanos autosportam jaunietis sauc par dabisku procesu: “Cik es sevi atceros, es domāju, kā es braukšu rallijā. Protams, ir daudzas sakarības – tētis un vectēvs arī brauca rallijā. Tam varbūt vienkārši bija jānotiek, un es pats to gribēju.” Atmiņā palicis viens no pirmajiem izbraucieniem ar tēta rallija mašīnu. Toreiz gan tēvs dēlu tikai izvizinājis. “Biju tik mazs, ka redzēju tikai priekšējo paneli, neko vairāk.”
Aptuveni 10 gadu vecumā Seskam junioram tika uzticēta tēta treniņu “Subaru” automašīna. Ar to mazdēls pa ledu pēdējo reizi izvizinājis opi, tagad gan vectēvs vairs negrib vizināties. “Paskatoties tagad video, nemaz arī tik lēni nebija priekš 10 gadīga puiša,” nosaka Mārtiņš. Šobrīd jaunais autosportists brauc ar rūpnīcā ražotu sporta “Ford Fiestu”, kura pusotra gada laikā ir jau trešā automašīna. Mārtiņš cer kādreiz izbraukt ar jaunākās paaudzes “Ford”, tomēr sacensībās sapņo piesēsties pie stūres pasaules rallija automašīnai VRC.

Lieli mērķi un gribasspēks
Viens no nākotnes mērķiem ir, ja ne uzvarēt, tad vismaz piedalīties pasaules rallija čempionātā. Puisis labi apzinās, lai līdz turienei nokļūtu, ir jākļūst par Latvijas čempionu.
“Viennozīmīgi ir jābūt neatlaidībai. Ja ir bijusi kāda neveiksme, tad to pēc iespējas ātrāk jāpārvar. Mērķtiecība un gribasspēks, ka gribi to darīt, nevis vienkārši kāds spiež. Lai būtu veiksmīgs, ir pašam jāgrib. Ja kāds uzspiedīs, tad nebūs rezultāts. Tā man mazliet bija kartingā, kad pats mazliet negribēju, bet, lai turpinātu un augtu, vajadzēja braukt. Tāpēc varbūt rezultāti nebija tie labākie, jo nebija tik liels gribasspēks un neatlaidība,” secina Sesks juniors.
Blakus fiziskās sagatavotības nepieciešamībai svarīgas ir arī zināšanas par tehniku. “Protams, ir mehāniķi, kuri visu izdara pirms sacensībām, arī sacensību laikā, kad tas ir atļauts. Bet, ja kaut kas notiek ātrumposmā, tad tas pašam ir jāspēj novērst. Es pie tā jau ļoti daudz strādāju. Kā man ir brīvs laiks, braucu uz garāžu palīdzēt. Apgūt mašīnu – tas ir ļoti svarīgi!”
Vaicājot, vai gadu gaitā izkopts arī braukšanas stils, Mārtiņš saka: “Sezonas sākumā tas bija ļoti piesardzīgs. Braucot pirmo sezonu ceļos, kuros nekad neesi braucis, negribas riskēt. Tagad, sezonas otrajā pusē, es sajutu savu ātrumu, mašīnu. Varu pabraukt ātri, ja to vajag. Šobrīd ar katru treniņu es palieku arvien agresīvāks un ātrāks.” Iezīmējušās arī dažas līdzīgas braukšanas nianses kā tētim, tomēr Mārtiņa treneris bieži par to nav priecīgs. “Braucot ar mašīnām, ar kādām tētis brauca un kādām es, ir vajadzīgs daudz savādāks stils. Bet man daudz kas no viņa ir pielipis, dažas lietas ir labas, dažas ne tik labas.” Kā labākās viņš nosauc agresīvo braukšanu un līkuma ieejas.
Mārtiņu var saukt par prasmīgu braucēju, avarējis tikai vienreiz. Izmetis kūleni Vecpils trasē. “Rallija mašīnā esi tā kā būrī, apkārt ir drošības karkass, un iespējamība, ka savainosies, ir ļoti minimāla. Salīdzinot ar motokrosu vai kaut ko citu, kur var nokrist no moča, no mašīnas nevar izkrist.”
Šogad Sesks juniors startēs arī rallijā “Kurzeme” un nedaudz atklāj sacensību taktiku: “Galvenais finišēt, jo mājas rallijā tas ir pats grūtākais, un kur nu vēl labi nobraukt. Brīnumus no manis var negaidīt, jo šobrīd komandas uzstādījums un mans personīgais uzstādījums nav tāds, ka tagad ir jāuzvar un jāiet uz pilnu banku. Ir jāiegūst pieredze. Braucu jau trešo gadu, bet iepriekš biju tētim par stūrmani, tad rallijsprintā.”

Karjeras nepārklājas
Vaicājot, kad Sesks seniors pēdējo reizi sēdies pie rallija spēkrata stūres, viņš min 1982. gadu, bet dēls Uldis to noliedz, jo tajā laikā gandrīz pats jau sācis braukt. Ģimene secina, ka nav bijis brīžu, kad karjeras ir pārklājušās. Mārtiņš seniors pie rallija auto stūres vairs nesēžas – noraugās, kā brauc mazdēls. U. Sesks ir Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs un ralliju lobē pašvaldības un valsts līmenī, tāpat kā to darīja viņa tēvs. Meitai Anetei tagad citas intereses – viņa gaida pasaulē nākam mazuli.
Ģimenē rallija dienasgrāmata gan vēl nav rakstīta, bet Liepājas muzejā izveidotā izstāde ir solis uz priekšu. “Paies rallijs “Kurzeme”, un tad sarīkosim vakarēšanu – pikniku – un padomāsim, kā to tālāk attīstīt. Ir vajadzīgas lielākas telpas, bet šis ir labs sākums, jo 50 gadi rallijam ir pamatīga vēsture. Faktiski rallijs no maza pasākuma ir izaudzis par ātruma festivālu, tas ir izaugsmes parametrs,” pārliecināts U. Sesks.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Autosportisti trīs paaudzēs

Kategorijas