Pasaules pilsonis piestāj Liepājā

2015. gada 28. augusts 07:00

885

Par Leonu Zviedri saka: daudzpusīga, spilgta, pat ekscentriska personība, kam patīk pārsteigt, izaicināt. “Daudzpusīgs viennozīmīgi, kaut vai tāpēc, ka esmu izvēlējies visu brīvo laiku pavadīt 3. pasaules valstīs. Šokēt publiku sanācis ar līdzšinējo darbošanos šovbiznesā,” piekrīt vīrietis ar šokolādes krāsas iedegumu, saukts arī par čūsku Leonu vai čūsku dīdītāju. Ar tīģerpitonu Bubū zem viena jumta nodzīvojis divdesmit gadu, viņa radītās erotiskās varietē programmas Rīgas klubos un restorānos savulaik kaitinājušas puritāņus.
Dzimtajā Liepājā sastopam Leonu Austrumu preču veikaliņā, kura atmosfēra dzīves baudītājam atgādinot par eksotiskām zemēm, kas iepazītas “no iekšpuses” – ilgstoši uzturoties nevis ārzemniekiem paredzētās viesnīcās, bet starp vietējiem.

“Kurpju šņorītis” izaug
“Mūsu klimatiskajos apstākļos žņaudzējčūskas mēdz dzīvot līdz četrpadsmit gadiem, bet Bubū pie manis mita divdesmit, brīvi pārvietojās pa telpu, un labradora kucīte Umba staigāja turpat. Nevienam pitons nenodarīja pāri, tikai man divas reizes iekoda barošanas laikā,” tā Leons. “Pirmatnējie instinkti nepazūd, dabā pitons savu upuri nožņaudz, tāpēc uz nakti čūsku ievietoju terārijā. Reizi mēnesī viņu baroju ar žurku, ko Rīgā pirku zināmā vietā, kas apkalpo arī zooloģisko dārzu.”
Dāvana – tolaik piecdesmit centimetru garais “kurpju šņorītis” – ņemta ar domu, ka noderēs šovbiznesā. Tas pierādījies: ar eksotisko skatuves partneri mākslinieks-horeogrāfs uzstājies prestižās vietās: korporatīvos pasākumos, Latvijas Nacionālajā operā (LNO), Radisson SAS Daugava, kazino “Olimpija” un citviet. Ir bijuši priekšnesumi kopā ar pazīstamiem māksliniekiem un sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Maskavas elitāro klubu džeza zvaigznēm, estrādes dīvu Patrīciju Kāsu, Albano, krievu estrādes un TV personībām: Sergeju Penkinu, Nikolaju Drazdovu u.c.
Dzintaru koncertzālē dažas Liepājas Simfoniskā orķestra vijolnieces zvīņainā “aktiera” klātbūtnē nevarēja paspēlēt un aizmuka, nosmej “čūsku Leons” un atceras arī lomu operetē “Sikspārnis” LNO. Izrādes otrajā daļā viņš kā īpašais viesis no austrumiem nācis uz skatuves, lai uzkurinātu publikas asinis. “Numura noslēgums bija efektīgs – mirklī, kad čūskas galva pazuda manā mutē, nodzisa gaisma. Sākās kliedzieni un spiedzieni. Reiz tik skaļi, ka operas direktors noteica: šodien nervi neizturēja amerikāņu tūristiem.”
Sievietes esot drosmīgākas: kad Leons gājis zālē, aicinot pieskarties čūskai, arī fotosesiju laikā, daļa vīriešu it kā aizsteigušies uzsmēķēt, bet lūrējuši caur durvju šķirbu.
Reiz uzstājies iebraukušiem japāņiem, kuri domāja, ka čūska ir elektroniska. Kad pietuvojies, viens aiz šausmām palīdis zem galdiņa. Citā reizē kāda japāņu izcelsmes sieviete paslēpusi galvu starp sava vīra ceļiem. Kā lielākās čūsku sugas pārstāvi var valdīt?
“Pitons nepadodas dresūrai. Es, profesionāls baleta mākslinieks, zinu skatuves formu un pielāgojos viņai. Pirms saniknošanās žņaudzēja brīdina ar grūti paciešamu šņākšanu, tāpēc radīju apstākļus, lai viņai nebūtu jādusmojas, vai šņācienus neņēmu galvā. Katram gadījumam līdzi vienmēr bija duncītis ar smailu galu – ja zināmās vietās pārgriež žņaudzējas muskuļus, viņa upuri atlaiž.”
Pēc Bubū nāves Leonam piedāvāts trīsarpus metru garš reptilis, bet viņš atteicies: publika agrāk bijusi daudz vairāk maksātspējīga. Un visam savs laiks.

Eksotikas magnēts
Vairākas Āfrikas kontinenta valstis un Indija, savu braucienu areālu iezīmē ceļotājs, kura plānos nu ietilpst Vidusāzija, Kuba, Omāna un Tanzānija. Uzturoties kādā zemē vismaz divus mēnešus, iespējams pa īstam izjust valsts kolorītu, turpretī aizbraukšana uz dažām nedēļām ir naudas izmešana.
“Mūža pirmajā daļā esmu godprātīgi kalpojis, otrajā varu atļauties dzīvot sev – braukāt apkārt. Naudu tam nopelnīju šovbiznesā, arī veiksmīgi pārdodot īpašumus.”
Sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem ekstravertais vīrietis iemanījies angļu, franču un arābu valodā, ko apgūt līmenī “lai saprot, ko vēlos” neesot grūti: “Visilgāk uzturējos Marokā, kur eiropieši nedrīkst dzert krāna ūdeni. Tirgotājam ikdienišķo vienu pudeli ūdens sākumā lūdzu angliski, bet drīz viņu pārsteidzu, arābu valodā sakot “vahid lma”. Cilvēks no sajūsmas izskrēja no veikala un apskāva mani. Valoda tiešām grūta, tomēr iemācījos pasūtīt tēju un pusdienas. Pamatā tur ēdu kartupeļus (batata) un vistu.”
Maroka – mazliet civilizētāka, salīdzinot ar nabadzīgo Etiopiju, kur lielākā daļa ļaužu nēsā apģērbu, kamēr tas uz auguma izšķīst. Bērni priecīgi vilkuši mugurā Leona pirktās drēbītes, bet lūguši neplēst nost birkas: tām jāplīvo ārpusē, lai visi redz, ka krekliņš jauns. Etiopieši esot ļoti tīrīgi, pēc katras mazgāšanās ieziež visu ķermeni ar vazelīnu – lai āda nesprēgā: “Dienvidū saule mežonīga, nekur nav ēnas. Pirmajās dienās man āda no pleciem nogāja, kaut arī pārvietojos un peldējos drēbēs. Karstumu vispār izturu labi, varbūt tāpēc, ka man, “PSRS produktam”, ir jauktas asinis: tēvs ir tadžiks, musulmanis.”
Iegādājas melnas pērles
Indijā trīs mēnešos piedzīvotajam ļoti plašs izjūtu spektrs: “Eksotiski dīvainajā valstī jānokļūst, lai ieraudzītu citu planētu. Vispirms pārsteidz sulīgās, intensīvās un dzidrās krāsas, to gammas un salikumi. Mājām, audumiem, augiem, putniem. Acis gribas izberzēt, lai noticētu, ka šis krāšņums nav sapnis.”
Ar plus četrdesmit grādiem ēnā sagaidījusi Varanasi. Viesnīcā, kur nepārtraukti strādā lieli ventilatori, viņš gulējis pilnīgi kails, vairākas reizes naktī cēlies, noskalojies un slapjš devies atpakaļ gultā.
“Vietējiem ir šim klimatam piemēroti gēni,” spriež azartiskais pasaules apceļotājs, kurš centies apmesties indiešiem paredzētajos viesu namos. Drošības un mītnes cenas dēļ, kā arī, lai labāk izprastu sadzīvi. “Kerala štatā izdevīgi bija īrēt privātos apartamentus, bet ņēmu vietu hotelī, kurā nebija neviena “baltā”.”
Audums, kādā indietis ietinies, norāda viņa piederību noteiktai kastai. Daudzi tērpi bagātīgi izšūti, greznoti ar akmeņiem: “Dārgo audumu veikalā tu ieej kā muzejā, arī serviss attiecīgs. Pirkumu sainis nav jāstaipa līdzi pa vairākiem tirgotavas stāviem, to šveicars atdod pie izejas. Haidarabādā, indiešu pērļu pilsētā, pērļu veikali cits pie cita, kvartāliem. Pircēju pirms letes sagaida tējas galds un balti ādas dīvāni. Laipni nosēdināts, tu redzi visu produkciju, pērles karājas pie sienām. Vienu klientu apkalpo astoņi darbinieki, tikai vīrieši. Katram savs pienākums: piedāvāt, izvēlēto pienest, paskaidrot, apmainīt, papildināt. Manis noskatītā virtenīte izrādījās par īsu, tūlīt pat ieradās palīgs, nomērīja un papildināja ar vajadzīgo pērļu skaitu. Sieviņai nopirku baltās, sev – melnās.”

Patiesību meklē tirgū
“Jebkuras valsts kolorītu izjūt, nevis vazājoties pa veikaliem un “buķikiem”, kas paredzēti ārzemnieku noslaukšanai, bet atrodoties tirgū. Tur lopiņus un putnus kauj, tur audumus un visu pārējo tirgo, tur kaulējas, tēju bauda, arī strīdas un kaujas,” sulīgi stāsta Leons. Tirgū dabūjamas arī indiešu smaržas bez spirta, no dabīgām eļļām, uzziežamas ar lodīti. Vīriešiem populāras ir muskata smaržas, bet iesmaržojusies dāma aiz sevis atstāj tādu aromu “šlepi,” ka gribas viņai sekot.
Smakas nav manītas: visu izdedzina saule. Vienīgi Varanasi, kur mirušos joprojām sadedzina, odis ne pa jokam. “Tas skaitās liels pagodinājums, bet rituāls atkarīgs no maciņa biezuma. Ja naudiņas maz, pa pusei sadegušos locekļus suņi izvazā un apēd. Bagātākie var atļauties nopirkt augstvērtīgu malku, tad pāri paliek tikai pelni, ko izkaisa upē. Reliģija liedz sadedzināt mirušus bērnus, grūtnieces, dzemdētājas un čūsku nogalinātos. Šos līķus ietin oranžā audumā un nogremdē Gangā. Svētajā upē redzēju dreifējam gan lopu līķus, gan ilgi peldējušu slīkoni, kam vairs nebija sejas, tikai gari mati. Turpat cilvēki mazgājas, lieto šo ūdeni pārtikā. Gangā ir ļoti augsts dzīvsudraba saturs, kas regulē ūdens tīrību.”

Augsts laimes indekss
Indijas garšu un garšvielu nežēlīgo stiprumu nenoslāpē pat uzdzertais ūdens. “Sapratu, ka viņi katastrofālajā netīrībā tā pasargājas no infekcijām. Sākumā pastāvīgi skraidīju uz tualeti, pat antibiotiku torpēdas nepasargāja no nākamās porcijas. Aklimatizējoties vēders mazliet pielāgojas, vietējie to pat vairs nesauc par caureju. Eksotisko valstu provincēs čurāšana un “lielās lietas” notiek jebkur, arī ielas malā, un neviens neliekas ne zinis. Dažs nokārtojoties sarunājas ar blakus tupošo, garāmgājējam uzprasa, cik pulkstenis, vai palūdz cigareti. Arī sievietes – tik paceļ platos lindrakus, pēc tam nopurinās un iet tālāk.”
Arī stāstot par dabas skaņām, eksliepājnieks neslēpj sajūsmu: kustonīšu un putnu daudz, katram sava dziesma. Dažu dzīvnieku balsis, arī hiēnu, neapklust pat naktī.
Govis joprojām neaizskaramas: var darīt, ko grib, arī zagt pārtiku, par to nogalināšanu draud cietumsods: “Varanasi stāvēju pie galdiņa, kur vīrieši dzer tēju. Govs ar lieliem ragiem pēkšņi nesās mums virsū, galdiņš pa gaisu, katrs laidāmies uz savu pusi.”
Lai redzētu krokodilus dabīgā vidē, Leons noīrējis gidu un airētāju. Tobrīd viens no laivas smēlis ūdeni. “Instruktāžā man teica, ka, laivai sakustoties, aizliegts ķerties pie ārējām malām – lai krokodils neierauj upē. Viņi nesaprata, kāpēc atteicos.”
3. pasaules valstīs Leons novērojis augstu laimes un zemu baiļu indeksu – lai cik nabadzīgs cilvēks nebūtu, viņš ir priecīgs, dzied un dejo. Ja mūzika neskan skaļi, jautā, kas noticis.
Ezerā apskatot nīlzirgus, tiem liegts tuvoties motorlaivā: dzīvniekiem nepatīk, ka traucē. “Nofraktēju gidu-airētāju un fotografēju. Pēkšņi lielā ātrumā mums tuvojās saniknots milzenis – saniknots “hipo” tētis brāzās aizstāvēt savu ģimeni. Pavadonis nelikās ne zinis un tikai, kad sāku bļaut, lēni airēja prom. Vietējie neuztraucas, uzskata, ka viņus tas neskars, bet saniknots nīlzirgs taču cilvēkus nešķiro.”

Pasaules pilsonis
Daudzu Indijā meklētais miers, arī kamasutra, ir tikai suvenīros un grāmatās, sarunās ar vietējiem pārliecinājies Leons. “Karstuma dēļ viņi tiešām visu dara nesteidzīgi, bet tas netraucē arī kauties, kad vajag, vai bēgt, ja kas nozagts. Balto cilvēku tieksme izprast un pieņemt indiešu reliģiju un kultūru ir nerealizējama. Lai izzinātu viņu dievības, garīgumu, tur jāpiedzimst, jādzīvo paaudžu paaudzēm.”
Kerala štatā, pastaigājoties vakarā pa promenādi, latvietis vērojis balto sievieti, kura lotosa pozā meditējusi okeāna krastā, un blakus gulošu klejojošo suņu baru. “Apkārtējo veikaliņu pārdevēji smējās: baltais cilvēks var meditēt, cik patīk, ko vietējie gūst reizē ar mātes pienu, nedabūs. Gribi tikt ar sevi galā, nebrauc meklēt glābiņu svešumā, sakārto savas smadzenes mājās! Es tik daudz ceļoju, jo sevi uzskatu par kosmopolītu, pasaules cilvēku. Ja ar mani kas notiktu ārpus Latvijas, tur arī gribētu palikt, jo piederu pasaulei. ”
Sarunas noslēgums izskaidro iepriekš teikto. Piestājis dzimtajā pilsētā, Leons pie Sv. Annas baznīcas meklējis antikvāru veikaliņu. Izrādījies, ka tas atrodas netālu no Bērnu nama. “Tā bija pirmā reize, kad Liepājā nobimbājos. Mans liktenis, pasaules uztvere ar visām izrietošajām sekām, veidojusies līdz ar nokļūšanu šajā iestādē.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pasaules pilsonis piestāj Liepājā

Kategorijas