Nevar atradināt sevi no skolēniem

2015. gada 31. augusts 07:00

540

Pensionētā skolotāja Lidija Robalte šovasar tika sumināta kā “Goda gaviezniece”. Gaviezē aizvadīti 35 mūža gadi, un šo titulu viņa uzskata par ļoti nozīmīgu un piederību apliecinošu.
“Sveica tā, ka puķes nevarēja noturēt,” par skolotājas godināšanu saka bibliotekāre Gaida Strazdiņa. Pēc gadiem viņas skolēni joprojām ar cieņu runā par pedagoģes labestīgo stingrību un sniegtajām matemātikas zināšanām, ar kurām pārliecinoši jutušies Liepājas prestižajās vidusskolās.

Skaitļi neapnīk
“Tas bija novas pēdējais uzliesmojums, negaidīts un pēkšņs,” ar humoru sveikšanu atminas Lidija. “Katram savs laiks,” un Lidija mēģinājusi sevi atradināt no skolas, bet pilnībā tas nav izdevies. Gaviezes bērniem matemātikas prasmes viņa sniegusi arī pēc aiziešanas pensijā – mācījusi pa četriem pieciem privātskolēniem ik gadu. Darbojusies arī ar kopgalda norēķiniem.
“Man jāskrien uz skolu!” Lidijas bieži sacīto atklāj Gaida. Šopavasar, kad skolu absolvējuši jau no 2. klases mācītie privātskolēni, nolēmusi, ka šai nodarbei metīs mieru. Tā spriedusi arī agrāk, bet atskanējis direktores zvans: “Nu, vai tu nevari atnākt? Devītie dikti grib mācīties.” Tāpēc – “nekad nesaki nekad, tas tā vienmēr ir bijis”.
Bibliotēkā skolotāja iegriežas ne tikai pēc grāmatām. Kopā ar Gaidu tiek meklēti krustvārdu mīklu atminējumi. Lidija tās min no astoņiem izdevumiem, viens no tiem – sudoku mīklas. Kā matemātiķei viņai patīk skaitļu likumsakarības, un ar dažām esot ko pacīnīties. Izveidojusi savu metodiku, kā tās atrisināt, un pāris reižu saņēmusi naudas balvu. “Laiku tas aizņem, bet tagad varu atļauties.” Dēls un trīs mazbērni, kas agrāk vasarās dzīvojušies pa Gaviezi, jau izaudzināti un turpina dzimtu ar trīs mazmazdēliņiem.
Bet vasara tik un tā ir aizņemta. “Vakar bijām ekskursijā, šodien jāapgrozās pa centru, jāpaskatās, kas jauns. Šovasar visa kā tik daudz bijis!” Bērni uzdāvinājuši klēpjdatoru, bet tā pamatīgākai apgūšanai pašlaik nav vaļas – jāvāc raža mazdārziņā. “Gribas fiziski darboties.” Lidijas izaudzēto sīpolu pēcnācējiem pietiekot līdz Ziemassvētkiem, labumus dod arī daudzie ogulāji.
Lidija bibliotekārei atklāj, ka vienu grāmatu nav atnesusi jau divus mēnešus. “Man tiešām nav laika izlasīt līdz galam, būšu jau aizmirsusi, būs jāsāk no sākuma.”

Neprot glaimot
Lidijas dzimtā puse ir Krote. Lasīt un rakstīt iemācījis tēvs. “Laikam arī matemātiku viņš iedresēja. Tēvs piestrādāja pie audzināšanas – kā nekā esmu pirmais bērns.” Pēc mātes stāstītā pašai arī it kā atmiņā aina, ka stāv aiz tēva ēvelsola un atbild viņam reizrēķina tabulu. Tēvam, kurš paņemts leģionā, māte vēstulēs rakstījusi, kā meita skolā uzslavēta par mājās iegūtajām prasmēm. Pēc kara Krotē skolas nav bijis, un Lidiju pie sevis paņēmusi mātes māsa Durbē. Tur pabeigta arī vidusskola. Pārējie 12 klasesbiedri gatavojušies mācīties tālāk, lielākā daļa Liepājā. Lidija domājusi: “Rīga nav priekš manis.” Toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā bijušas vien divas fakultātes. Lidijai paticis lasīt grāmatas, varētu iet uz literātiem, bet sacerējumi ne visai padevušies. “Nepratu arī glaimot patriotiskajās lietās, kā tolaik vajadzēja.” Iestājusies matemātiķos, bet pamatīgi mācītās fizikas dēļ uzmākušās šaubas, “vai es to gribu”, vai studijas beigt. “Matemātika jā, bet fizika nav mana.”
Lidija spriež, ka pedagoģijas iemaņas neviļus apgūtas, mājās pamācot par sevi jaunāko brāli, māsu un radinieces.
Darba mūžā Lidija “apceļojusi” sešas skolas. Pirmo gadu strādājusi Krotes skolā, dzīvojusi pie mātes, bet gribējies būt patstāvīgai. Trīs gadus aizvadījusi skolā Izriedes muižā, mācījusi apvienotajās klasēs. Kursos Rīgā satikusi studiju biedru, kurš aicinājis uz Rudbāržu vidusskolu. “Es prom – to man vajag!”

Bez klases – kā pazudusi
Skolotāja pieredzējusi, ka visgrūtākais posms ir 7. un 8. klase – “tie dumjie gadi”, vieglākais – vidusskola. Ja arī vidusskolēns nemācās, viņam ir cita domāšana, ar viņu var sarunāt. Rudbāržos nostrādājusi sešus gadus, uz turieni braukuši bērni arī no Skrundas. Kad Skrundā uzcelta vidusskola, Rudbāržos bērnu skaits samazinājies, un tā palikusi par pamatskolu. Uz internātskolu Saldus rajona Rubes pagastā gan nav gribējusi iet, bet vīrs pierunājis. Pēc gada tā pārveidota par palīgskolu. Lidija smej, ka pastrādājusi visā plašajā skolu spektrā – no 1. līdz 12. klasei, piedevām palīgskolā. Fiziku nav gribējies mācīt, bet gandrīz visur to vajadzējis darīt. Vissmagāk bijis ar palīgskolas pirmajām klasēm – “nervi izsitās uz rokām, šķita, ka palieku līdzīga viņiem”.
Abiem ar vīru vecāki kļuvuši nespēcīgāki, un atgriezušies tuvāk viņiem. Lidija vispirms nonākusi Aizputē, tad pārcēlusies uz Gaviezi.
Nekad nav bijusi doma no darba skolā iet prom. Vienīgi nav paticis rakstīt audzināšanas plānus ar obligātajiem ideoloģiskajiem pasākumiem, tie sagādājuši problēmas. “Klasi audzināt – jā, bez klases es kā pazudusi.” Audzināmās klases Lidijai bijušas gandrīz visos darba gados, vismaz desmit. Paticis kopā ar bērniem izbraukt ar velosipēdiem un tamlīdzīgi pasākumi.

Apkopo tēva atziņas
Matemātika ir pateicīgs priekšmets, jo nemainās. Var izdomāt variantus, bet princips saglabājas. “Nav kā vēsture,” salīdzina skolotāja. Tagad mācāmā viela kļūstot vienkāršāka, un Lidija atgādina laiku, kad skolēniem eksāmenā vajadzēja pierādīt ģeometrijas teorēmas. Taču pierādījumi devuši loģisko domāšanu.
“Kam nav domāšanas, tas iziet tikai uz podziņu spiešanu, un tas nepavisam neveicina domāšanu,” Lidija saka par mūsdienu tehnoloģijām. “Nonākam galējībās,” viņa spriež. Matemātikā ir lietas, kas “jāiedzen” galvā, piemēram, saskaitīšana 20 apjomā. Bez tās tālāk absolūti nav ko darīt. Radu meitene Anglijā 6. klasē mācoties par veseliem skaitļiem, pie mums šajā klasē apgūst jau decimāldaļas un negatīvos skaitļus. Tur notiek vēl vienkāršāk, spriež Lidija.
Viņa apmeklē pagastā un apkārtnē notiekošos pasākumus, neko nelaižot garām. Kopā ar māsīcu uzsākusi organizēt radu saietus. Meklējušas datus un apzinājušas radurakstus. Esot žēl, ka maz ziņu par tiem no tēva puses. 25 gadus pēc kara no kādas sievietes Jelgavā saņēmusi paciņā sasietas lapiņas, ko tēvs rakstījis frontē, un mātes vēstules viņam. Tās kāds vīrietis pie Meitenes stacijas izņēmis no kritušā karavīra mantām. Lidijas pirmais darbs pēc aiziešanas pensijā bijis tēva rakstītos “pilienus iz dzīves” pārrakstīt uz rakstāmmašīnas un uztaisīt sev, māsai un brālim pa grāmatiņai piemiņai. Apkopojusi arī tēva un mātes saraksti kara laikā. Bērnībā ļoti izjutusi, ka tēva pietrūkst. Viņa panākusi, ka tēva vārdu ieraksta piemiņas plāksnē Lestenes Brāļu kapos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nevar atradināt sevi no skolēniem

Kategorijas