Jānis Gulbis: "Dārzs ir mūsu fitnesa klubs"

2015. gada 31. augusts 07:00

3670

Jānis Gulbis: "Dārzs ir mūsu fitnesa klubs"

Kur ir tava uzmanība, tur arī enerģija. Kur tava enerģija, tur – panākumi. Šo viedo “teorēmu” vizuāli pierāda ar mīlestību un izpratni koptais Gulbju ģimenes īpašums Grobiņā. 2013. gadā ārstes Annas un uzņēmēja Jāņa veikums izpelnījās titulu “Sakoptākā sēta”.

Gulbji un citas radības
Ālandes iela pieglaudusies upītei ar tādu pat nosaukumu, glītas nogāzes veidošanai saimniekam nācies neskaitāmas kravas pildmateriāla atvest: vieta bijusi purvaina, jo agrāk te loku metusi vecā gultne. Kaimiņš savulaik tepat, pie ozola, laivu esot sējis.
Nams Jāņa Gulbja rokās nonācis septiņdesmito gadu beigās. Projekts paša izfunktierēts, ēka tapusi no Liepājā ražotiem ķieģeļiem un 2000. gadā pārbūvēta. Kardinālas pārmaiņas piedzīvojusi arī apkārtējā teritorija, kas, izraktā dīķa un profesionālā plānojuma dēļ, izskatās plašāka par patieso – nepilnu hektāru.
Apspēlējot īpašnieku uzvārdu, gulbja motīvs atkārtojas gan siltumnīcas vēja rādītājā, gan ūdenskrātuvē, kur apmetušies grūti atpazīstami mākslīgie gulbji, pievilinot īstos putnus. Meža pīļu piebarošanai uzmeistarots plosts, tā viņas dīķī jūtas drošāk un pateicībā šovasar atvedušas atrādīt savus vienpadsmit mazuļus. No plostiņa vēl viens labums – pīles nepluinās baltajās, rozā un dzeltenajās ūdensrozēs. Mēģinājums iemitināt Dzirnavu dīķī neizdevies, tur tām bijis par dziļu. Tagad ūdensrozes sastādītas iztīrītajā Ālandes upē.
Karpas, karūsas, līņus un citas zivis pieskata vairāki vides objekti – “bruņurupucis”, “ķirzaka” un “suns”, šī dārza kontekstā tie neizskatās banāli. Nosargāt no ūdru, ūdeļu un bebru uzbāzības gan šiem nav pa spēkam, nelūgtos viesus spēj atvairīt tikai drāšu pinums.

Gan priekam, gan vēderam
“Te bija nātres un kārkli visapkārt. Iztīrījām, sakopām. Pirmos stādījumus dārzā ielika Marta Minka, viņai bija vīzijas, kā te jābūt. Akmeņus daiļdārzniece akceptēja un ieteica skujeņus, ko vedām no Lietuvas. Pirkām augus arī “Īvē”, vēlāk paši audzējām spraudeņus,” stāsta Anna Gulbe. Trīs māsas – eglītes cilvēka augumā – dārzā ir joprojām. Apcirptas piramīdas formā, tās piesaista skatienu, bet neaizklāj ainavu. “No manas rokas kritušajiem gliemežiem tādu kā pieminekli veidoju, kādu krūmiņu apcērpot gliemeža formā, bet tas apvainojās,” Anna saprot, ka dažkārt nākas samierināties.
Lai paglābtos no “rucavieša”, asā vēja, sastādīta priedīšu barjera. Tomēr no salnām valriekstu koka ziedi cietuši, un ražas šogad nebūs.
Kur nu bez pārtikas programmas! Zaļumiem, dārzeņiem, ogu krūmiem atvēlēta sava vieta, bet zemenēm uzlikts liegums.
“Sieva tik ravē, bet apakšīrnieks – melnais strazds tik ēd. Pateicu: tā te nebūs!” saimnieka prāts ir praktisks.
“Par ledusskapju meistaru strādāju, kā izrādē “Skroderdienas Silmačos” – pa mājām staigāju un daudz labu ideju noskatīju. Paņemt pa kādam funktierītim – tas ir burvīgi! Dārzs ir mūsu fitnesa klubs. Izluncināmies, un tad vēl paliek rezervīte. Arvien gribas kaut ko jaunu paveidot, paeksperimentēt: kurš augs sevi attaisnos. Kokus vairākkārt pārstādījām. Rozīte šogad tik kupla kā kupena, bet balzamīnēm kaut kas nepatīk. Sieva man par daudz dūšīga. Varētu vīram veltīt tik daudz uzmanības kā dārzam,” Jānim prāts nesas uz jokiem.
Futbola laukumā agrāk bieži pulcējušies trīs dēlu draugi. Tagad sportošana sanāk, kad atbrauc vienīgais mazdēls Kristers Gulbis. Astoņpadsmitgadīgais futbolists ticis U18 jauniešu izlasē, priecājas Anna.

Gaume un prasme – mantojums
Sausā un karstā vasarā noturēt veselīgu zālienu grūti pat tad, ja dominē pacietīgais baltais āboliņš. Grobiņnieku dārzu glābj dīķis, kura līmeni papildina arī no dziļurbuma pumpētais ūdens.
“Tas prasa laiku. Ir ogu laiks un viss cits, ko varam paspēt, to darām.”
Bet paspēts tiek daudz: apgrieztie krūmiņi, pārdomātie puķu stādījumi, nolasītās ziedkopas un dārza kopskats liecina par prasmīgu saimniekošanu. Uz pīlādža potēta aronija jau rāda melnos auglīšus, dārzā iedzīvojas divas aprikozes, bet piesaulē gozējas drukni vīnogulāju stādījumi, kas nākuši no vīnogu audzētāja, selekcionāra Gunvalda Vēsmiņa. No Salaspils atvesti lielogu dzērveņu stādi, blakus to meža radinieki. Jauni bērziņi sastādīti ar domu, lai topošo birztalu vieglāk ar traktoriņu var appļaut.
Gudrais suņu puika ieradināts nokārtoties speciālā vietā un lielu skādi nenodarot. Vien pa reizītei Arčijs izsakot kādu protestu, kad kaimiņu suņi par tuvu žogam pienāk. “Bet sunītim kaut kur ir jādragājas,” draugu saprot saimnieks, “uzliku gar žogu paklāju.”
Jānis dzimis Durbes pusē, bet viņa tēvs Edenharts Gulbis, profesionāls dārznieks, dzīvojis Priekulē. “Viņš bija Kalētu kolhoza priekšsēdis, Staļins viņu ielika cietumā, jo apsala divi kapši kartupeļu. Kad atgriezās, nebija darba, un nopelniem bagātais dārznieks aizgāja uz Mosēdu, kur kopā ar dakteri Vaclovu Intu akmensdārzu izveidoja. Drusku pakaļ viņam staigāju, vēroju.”
Annas saknes ir Sakā, tāpēc arī viņu zeme saista. Taujāti par iecienītākajiem augiem, Jānis uzreiz nosauc: “ilgspēlējošie” (mūžzaļie) un mazās neļķītes, ko pēc ziedēšanas “nofrizē”. Annai mīļi visi augi, jo īpaši dienziedes. Tiecoties gan vairāk pēc ziemciešu zemajām formām: lai mazāk darba.
Vakaros, kad darbi apdarīti, saimniekiem patīk pasēdēt lapenē, kas tapusi uz vecas siltumnīcas pamatiem. Akmeņus kamīnam Jānis pats skaldījis. Savdabīga bibliotēka ar pārdesmit gadu vecu žurnālu sējumiem un avīzēm. “Jaunieši uzdāvināja mums iekarināmos šūpuļkrēslus, varam tad kopā patusēt. Te arī Jāņus lielākoties svinam.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jānis Gulbis: "Dārzs ir mūsu fitnesa klubs"

Kategorijas