Guntars Račs "Dzimis Liepājā"

2015. gada 2. septembris 07:00

360

“Pie katras mazākās iespējas es šeit esmu,” saka dzejnieks un mūziķis Guntars Račs. Pēdējā laikā pazīstamais dziesmu autors Liepāju apciemo, lai pavadītu meitu uz tenisa sacensībām. “Kā es pats sev formulēju, tad tas man ir jauns spēles laukums, es esmu nomainījis ierasto vietu uz skatuves pret neierasto vietu – sporta dzīvi. Tur ir kaut kas līdzīgs, bet ir arī atšķirības. Es esmu svētdienas spēlētājs, bet meita spēlē desmit reizes labāk par mani.” Tomēr meitas tenisa spēle nav vienīgais, kas atved mūziķi uz Liepāju. Šajā nedēļas nogalē Liepājas Olimpisko centru pieskandinās Guntara Rača jubilejas koncerts “Dzimis Liepājā”.
Vasarās mūziķis bieži laiku pavada netālu no Jūrkalnes un Pāvilostas, tomēr vismaz reizi mēnesī ir Liepājā. Jautājot, vai mākslinieks sevi sauc par liepājnieku vai Liepājas skarto, viņš nosaka: “Es laikam tomēr esmu liepājnieks, lai arī 25 gadus dzīvoju Rīgā. Dzimtā pilsēta ir dzimtā pilsēta. Labākas vietas uz pasaules nav. Man, protams, ir cits skats nekā tiem liepājniekiem, kas šeit dzīvo ikdienā, viņi redz vairāk problēmu un ikdienas rūpes, to, ka cilvēku paliek mazāk. Ierodoties laiku pa laikam, man šķiet, ka izaugsme ir acīmredzama. Vismaz tajās jomās, kuras mani interesē. Man ļoti patīk, kā Liepāja attīstās, es redzu, ka tā nestāv uz vietas. Pilsēta kļūst aizvien modernāka un labāka.”

Liepājnieki ir rupjāk tēsti
Mūziķi īpašas attiecības saista arī ar jauno koncertzāli “Lielais dzintars”. Netālu no turienes, Jūras un Lielās ielas stūrī, Račs dzīvojis, vēlākos gados kopā ar Ainaru Virgu kopā pirmo reizi Liepājas kinoteātrī aizgājis uz grupas “ABBA” filmu. “Abi 19 gadīgi puikas sēdējām, un vienkārši asaras bira, jo tas izskatījās tik labi un neticami. Stereo skaņa un filma. Mēs redzam, kā viņiem tur viss notiek un cik slikti mums ir. Mums bija sajūta, ka mēs nekad to nepiedzīvosim – tik lielu skatuvi. Taču es domāju, ka mēs esam visādas skatuves piedzīvojuši,” nosaka mūziķis. Liepājniekus viņš salīdzina ar latgaliešiem – visus vieno kaut kas īpašs. “Tas ir Liepājas roks, par kuru, iespējams, Cēsīs un Valmierā smīkņā, bet viņš ir un ļoti spēcīgs. Liepājnieki ir īpaši ar to, ka viņi ir tādi – daudz nerunā. Tas var nebūt izpušķots un pārāk skaisti, tas ir tā, kā Ainars Virga runā. Viņš ir diezgan uzskatāms piemērs. Vai Tomass Kleins, kurš gandrīz vispār nerunā. Bet, ja viņš uzskata kaut ko par vajadzīgu pateikt, tad ticiet man, tajā ir vērts ieklausīties, lai cik tas nebūtu nepatīkami. Liepājniekiem nav vajadzības sevišķi pietēlot un izlikties. Es mīlu teikt, ka liepājnieki ir tādi rupjāk tēsti. Tā kā no jūras izskalots dēlis. It kā vienkāršs, bet tajā pašā laikā ar raksturu, tas ir daudz ko izturējis un vēl milzīgi daudz var izturēt. Lēni un pamatīgi, tā kā Līvi. Tas ir savā ziņā nesatricināms, un viņiem ir sava pārliecība, kas daudziem var būt ļoti kaitinoša. Ja liepājnieks ieņem kaut ko galvā, tad viņš ir stūrgalvīgs, bet tas arī viņam palīdz, kā saka – savu kanti noturēt.”
Mūziķis nosauc savas mīļākās Liepājas vietas, viena no tām – Līvu koks, kur piedalījies pie idejas izstrādes. Tuvs ir rajons ap paša sētu – Pasta ielu – to komponists dievina. “Gājiens no tirgus līdz “Pūt, vējiņiem!” – tas man ir kā ceļš uz Golgātu. Es pazīstu katru ķieģelīti un sajūtu.” Mūziķi vilina Kūrmājas rajons, tomēr sāp sirds par bijušo sanatoriju, “Pablo” un rokkafejnīcu, kura nevar atrast savus īstos īpašniekus, “Pūt, vējiņiem!”, kurus vairs īsti nevar piepildīt un atdzīvināt. Toties uzteic Fonteinu, kurš radījis savu impēriju.

Nepadodas Rīgas vilinājumam
Liepājā aizvien vēl dzīvo daudzi mūziķa draugi. “Ainars Virga, Tomass Kleins un Ivo Fomins – tie ir džeki, kuri nepadodas Rīgas vilinājumam un pa lielam nevar izturēt Rīgas kņadu. Šeit noteikti viņiem ir savi plusi un noteikti arī mīnusi. Es, no vienas puses, arī tā gribētu, bet šajā dzīves situācijā es vēl īsti nevaru atļauties.” Pusgadsimta jubileju Guntars Račs sauc par atskaites punktu. “Nu, tā okey, tev ir 50, un esi spiests paskatīties mazliet atpakaļ un secināt, vai tu esi kaut ko izdarījis vai nē. Ja tu neesi un sāc savu otro jaunību izdzīvot un domāt, ka tagad nu tikai būs, tad es gribētu teikt, ka kaut kas ir jau nokavēts. Tā tas ir diemžēl. Mēs regulāri kaut ko radām un darām, bet mūsu pamatbagāža un pamatakmens tomēr jau ir ielikts pirms gadiem 30. Mēs līdz 50, paldies Dievam, neesam to pazaudējuši, bet esam tikai nostiprinājuši, turpinot muzicēt, sacerot dziesmas. 50 ir laiks, kad aiziet pie daktera, pajautāt – ko tu vari un ko tu vairs nevari darīt. Nevajadzētu sākt nodarboties ar aktīvu sportu, kā es to esmu sācis ar tenisu. Ir tā stabili jāskatās uz dzīvi tajā brīdī. Tā ir apziņa, ka mūžs sliecas uz otru pusi, tas ir viennozīmīgi skaidrs. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir jāapzinās. Ja tu to neapzinies un turpini dzīvot it kā tev būtu 20, tad riskē palikt par apsmieklu un muļķi. Ļoti daudz tādu cilvēku diemžēl ir, kas nedzīvo atbilstoši saviem gadiem. Tā arī ir māksla – sadzīvot ar to, saprast, ka tev tomēr ir 50 un tām meitenēm, kas tev varbūt patīk uz ielas, viņām ir 20, un tev tur nav ko vairāk darīt. Ir cilvēki, kam paliek 30 un šķiet, ka viss cauri un uz klubu vairs nevar iet, un viņš ir jau vecaistēvs. Dvēsele jau nenoveco. Tu esi spiests skatīties spogulī un atzīt, ka laiks ir darījis savu. Uzvesties atbilstoši saviem gadiem, bet tas patiesībā nav nemaz tik viegli. Joprojām nevar pierast, ka biežāk būtu jāvelk uzvalks un uzvalka bikses nekā džinsi. Ar to ir grūtāk samierināties.”

Var daudz, daudz vairāk
Mūziķis gaidāmo koncertu sauc par svarīgu savā mūžā. “Es gribu ticēt, ka zālē būs daudz cilvēku, kurus es personīgi pazīstu. Ar kuriem man ir bijušas tādas vai savādākas attiecības. Kaut kādā mērā sniegt atskaiti, ko es savā dzīvē esmu spējis izdarīt, vai es ar to spēšu pārliecināt. Ja viņiem nepatīk, tad viņiem nepatīk. Ja patiks, tad es ceru sagaidīt sirsnīgus aplausus. Esmu liktenim pateicīgs. Tas ir stāsts par to, ka dzīvē ir viss iespējams. Ja kādam šķiet, ka Liepājā nekas nav iespējams, tad es gribu teikt – jums joprojām pastāv iespēja sarakstīt dziesmu kopā ar Ainaru Virgu, viņš uz ielas ir sastopams. Ja jūs viņam iedosiet pareizos vārdus, viņš uzrakstīs. Vai Tomass Kleins. Liepājā visu var! Var daudz, daudz vairāk nekā Rīgā, jo Liepājā viņus visus vari satikt uz ielas pat nesarunājot. Vienkārši izstaigāsi tās pareizās ielas un simts punkti satiksi tos radošos cilvēkus, kas varbūt tieši tevi meklē. Un tad galvenais ir neapsēsties pie alus pudeles un nesākt domāt par to. Tad svarīgi domāt par to, ka vakars ir kā radīts, lai uzrakstītu vienu jaunu dziesmu. Ko arī es novēlu visiem. Tad atsūtiet man, un es palīdzēšu ar to kaut ko izdarīt. ”

Vajag tikai vienu dziesmu
Tuvojoties jubilejas koncertam, pieaug arī mūziķa satraukums un atbildības nasta, viņš atklāj “Kursas Laikam” savu sapni. “Man ir viens dzīves mērķis, ko es gribu sasniegt pats vai sadarbībā ar kādu mākslinieku. Es gribu panākt, lai kāds Latvijas mūziķis, ja viņš būtu liepājnieks, tas būtu ideāli, saņem pasaules lielāko balvu – Grammy, bet populārajā mūzikā. Es gribu, lai Latvijas vārds izskan pasaulē. Visu mūžu strādājot ierakstu kompānijā, katru dienu par to domāju – vai šis mākslinieks ir tas, kurš to varēs izdarīt? Tur pat nav nozīmes, vai viņš ir jauns vai vecs. Kas tad ir vajadzīgs? Viena dziesma, tik vienkārši un tik sarežģīti. Es ticu, ka mums ir pietiekoši daudz spējīgu cilvēku un laimīgu sakritības apstākļu, lai mēs dabūtu vienu dziesmu, kura mums paver milzīgi lielas durvis iekarot visu pasauli. Kas ir viena dziesma? Tie ir četri pantiņi un astoņas notis.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Guntars Račs "Dzimis Liepājā"

Kategorijas