Palīdzēt, neuzspiežot un negremdējot

2015. gada 4. septembris 07:00

136

Kad un kādu interešu izglītību bērnam piedāvāt, lai nebūtu par agru un arī nenokavētu – jautājumi kļūst aktuāli, atvasei apmeklējot bērnudārzu un sākumskolu. Liels atspaids pulciņi un nometnes ir strādājošiem vecākiem.

Rotaļlietas un spēlēšanās, arī nodarbības dažādos pulciņos, aptver piecus galvenos bērna attīstības aspektus: fizisko, sociālo, emocionālo, verbālo (valoda) un kognitīvo (iztēle, domāšana, atmiņa, koncentrēšanās), norāda izglītības psiholoģe Lolita Dāldere.
Interešu izglītība paplašina redzesloku, ļauj apgūt jaunas iemaņas un prasmes, ja piedāvā bērna attīstības vecumposmam un spējām atbilstošas nodarbības.

Vecāku un vides ietekme
Jauki, ja mazajam ikdienā līdzās ir tuvs cilvēks, kurš māca skatīties, ieraudzīt, uztvert, klausīties, sadzirdēt, sasmaržot, sajust, sarunāties, skriet, lēkt, žonglēt pa trotuāra apmalītēm, mest un ķert bumbu, kombinēt, paciesties un izdarīt iesākto līdz galam. Vidē, kur ar pirmsskolas vecuma bērnu regulāri darbojas mīlošs, pacietīgs un sirdsgudrs pieaugušais, notiek vispusīga attīstība.
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir saskarsmes apguve, akcentē L. Dāldere. Kopā piedzīvojot pozitīvas emocijas, izrādot līdzjūtību, sarunājoties un sadarboties ar līdzcilvēkiem, jau no mazotnes tiek veidota cieņa pret sevi un citiem. Labs sadarbošanās veids ir spēles un rotaļas. Nodarbības bērnudārzā paredz vispusīgu attīstību, tomēr grupiņās reizēm nākas “dzēst ugunsgrēku”, kad kāds bērniņš gauži raud, jo otrs viņu apsaukājis ar nepieklājīgiem vārdiem.
“Vecāki trauksmaini vēlas, lai atvase izaugtu konkurētspējīga, un spiež paātrināt tempu, kas dzen pielāgoties ārpasaules standartiem. Taču augšana bez steigas veicina izaugsmes potenciālu,” zina speciāliste un mudina atcerēties puikas Janci un Marču “Staburaga bērnos”, kam darbošanās lauku vidē un lielo cilvēku rosības vērošana aizstāja interešu izglītības jeb pulciņa funkciju.
L. Dāldere, strādājot ar bērniem, mēdz apjautāties: vai tev ir lauki, kur vari skriet ar basām kājām, uzkāpt kokā, pabarot vistiņas, ar kaimiņu bērniem spēlēt bumbu?
“Daudzi mūsdienu vecāki ir izglītoti audzināšanas jomā, arī apbrīnojami sportiski. Dzirdu stāstus, kā ģimene purvā vērojusi putnus, kā braukuši ar riteņiem, nakšņojuši teltī, samirkuši, piekusuši. Un cik labi bijis atgriezties mājās! Tā tiek skoloti visi pieci bērna attīstības aspekti – fiziskais, sociālais, emocionālais, verbālais un kognitīvais,” teic psiholoģijas maģistre. “Būtiski to ir piedzīvot komforta apstākļos augošiem bērniem. Esi piekusis, nāk miegs un gribas ēst, tomēr jānes savs guļammaiss un telts – lai sajustu un novērtētu mazo laimīti, kad esi siltumā, sausumā, paēdis un mīkstā gultā. Tikpat svarīgi ir iemācīt bērnam nedaudz paciesties: viss nenotiek tagad un tūlīt.”

Katram vecumam – savs
Sporta nodarbību, vokālie un mākslas pulciņu, dejošanas pedagogi vēlas augstus sasniegumus, vecāki – attīstīt bērnu, taču ir jāņem vērā psiholoģijas atziņas par vecumposma īpatnībām. Līdz trīs gadiem bērnam labāk darboties mājās vai pavisam nelielā grupiņā, lai radītu psihes attīstībai vēlamo drošību un mieru.
“Pirmsskolas vecumā vēlams bērnu iesaistīt fiziskās aktivitātēs, attīstot līdzsvara izjūtu, orientēšanos telpā, labo, kreiso pusi, bumbas mešanu un ķeršanu. Nepieciešams arī daudz sarunāties, mācīt bērnam klausīties, jautāt, stāstīt. Izziņas intereses sāk konkretizēties pēc septiņu gadu vecuma, kad ieteicama vadīta interešu attīstība. Izvērtējot sešgadnieku un septiņgadnieku gatavību skolai, apstiprinājusies saistība starp sekmēm un to, cik veikli bērns kustas, un to, cik labi spēj izteikties,” novērojusi izglītības psiholoģe.
Gadās, ka meitene, zēns vēl neprot iekļauties pulciņa darbā, jo trūkst drošības saskarsmē. Bet varbūt bērns vienkārši vēlas laiku pavadīt ar vecākiem. Iespējams, pēc gada uz šīm pašām nodarbībām dosies labprāt. Adaptācijai pirmajā klasē paiet aptuveni seši mēneši: kamēr iepazīst jauno kārtību, kamēr nostabilizējas dienas ritms – bez diendusas, bet ar skolas darbiem iedalāmo laiku. Tāpēc pirmklasniekam sākumā ieteicams apmeklēt tikai vienu pulciņu.

Šaubas, bailes, kautrība
Vecākiem dažkārt gribas bērnu vietā izlemt, ar ko draudzēties, kā pavadīt brīvo laiku un savus sapņus īstenot ar bērna starpniecību. Mazais pulciņā nejutīsies labi, ja tas viņu neinteresēs. Iespējams, viņš vēlas nodarboties tikai ar to, par ko viņam ir priekšstats, ko noskatījis no lielāka kaimiņa vai arī pats jau ir darījis. Ne vienmēr raudāšana un protests nozīmē, ka konkrētais pulciņš neder vai pedagogam trūkst iemaņu.
Ja pēc cītīgas darbošanās seko paziņojums: nav interesanti, neturpināšu, mēs varam saprast savu atvasi un akceptēt šo vēlmi. Tomēr vairāk iemācīsim, ja vienosimies par noteiktu laika posmu, kurā nodarbības tiks apmeklētas – vēl 10 reizes vai līdz semestra beigām.
Pretējā situācijā, kad ir vēlēšanās apmeklēt vairākus pulciņus, vecākiem jāpalīdz izšķirties, kuras nodarbības šajā semestrī un kuras – nākamajā. Pirmklasniekiem pārsvarā ir augsta motivācija darīt iespējami daudz, bet pieaugušajiem jābūt vērīgiem, laikus jāpamana, vai slodze nav pārmērīgi liela. Tad bērns it kā izdeg: zaudē centību, kļūst ātri nokaitināms, raudulīgs, sliktāk veicas skolas lietās. Jāpatur prātā arī līdzsvara princips – lai tiek gan garīgajai, gan fiziskajai attīstībai.
Ja bērns ir ļoti kautrīgs, neizlēmīgs, ja vecāki šaubās, vai objektīvi novērtējuši atvases intereses un spējas, var palīdzēt psihologa konsultācija. Katrā ziņā der padomāt par izvēles pamatideju: vai pulciņa uzdevums ir pilnveidot bērnam piemītošās īpašās spējas, attīstīt viņu vispusīgi vai piestrādāt pie jomas, kurā neveicas.

Darām gudri!
“Ar bērnu, kuram pārsvarā patīk sēdēt, mēs varam ieviest dažādus rituālus, piemēram, katru vakaru pastaigājoties aiziet līdz netālajam grāvim, dīķim pabarot pīlītes. Vai kopā apiet vienu kvartālu ar mīklu – kas šodien šeit citādāks salīdzinājumā ar vakardienu?
Nevēlēšanos lasīt var izraisīt tādi faktori kā nepiemērota lieluma burti, vecumam neatbilstoša garuma teikumi, neinteresanta tēma.”
Lasītprieks vairojams, pamīšus lasot pieaugušajam un bērnam, bet pacietība jātrenē soli pa solim: kurš cipars tev ir sanācis vislabāk – uzraksti vēl trīs tādus pašus! Kura vieta stāstā patika vislabāk, pārlasām!
Ir labi jāpazīst bērns, lai rūcēju vestu uz dziedāšanas nodarbībām, neveiklo apalīti uz tenisu vai straujo dīdekli uz rokdarbu pulciņu. Dažs nepārdzīvos, ja nespēs izdarīt visu, ko skolotājs vai treneris sagaida, cits savu atšķirību, neizdošanos var pārdzīvot un sākt ieslēgties sevī.
Ko tad, ja tēvs – autoritāte neuzmanīgi vai apzināti vīpsnājoši izteicies par kādu nodarbi, piemēram, klarnetes spēlēšanu, un puika vairs – neparko? Jautājumā ir puse atbildes. Daži bērni ir jūtīgāki uz negatīvām piezīmēm, īpaši, ja tās izsaka svarīga persona. Amerikā veikts pētījums, kura atslēga ir 1:4. Uz vienu negatīvu raksturojumu jābūt tikpat spēcīgiem četriem pozitīviem raksturojumiem. Tikai tad saruna var beigties neitrāli, ne pozitīvi!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Palīdzēt, neuzspiežot un negremdējot

Kategorijas