"Esam kā ievedēji"

2015. gada 4. septembris 07:00

843

Ja būs jāizbrauc no Latvijas, mūsos paliks daudz latviskā, teic Debora un Džonatans Burbo (Bourbeau). Nupat dažas dienas ģimene atpūtusies viesu namā “Sklandas” Bernātos. Pirmo reizi trijatā – kopā ar pusotrgadīgo meitiņu Lauru, kurai pie jūras ļoti paticis. “Bērnam izvēlējāmies vārdu, kas der daudzās valstīs, īpaši labi skan angļu un latviešu valodā. Un, lai viņai būtu vārda diena, kuras mums abiem nav,” skaidro D. Burbo.

Sākumā – tikai draugi
Džonatans uzaudzis Amerikā, Mičiganā, Debora piedzimusi Zviedrijā. “Esam internacionāla ģimene: mans tēvs ir no Kanādas, mamma no Amerikas, bet vīru – amerikāni apprecēju Latvijā. Speciāli braucām atpakaļ uz Kanādu, lai Laura piedzimtu tur un kļūtu par Kanādas pilsoni,” radniecības pavedienus šķetina Debora.
Džonatana domas, par ko kļūt, bērnībā mainījušās, bet astoņu gadu vecumā zēns nokļuvis baznīcas misijas konferencē un dzirdētais viņu ļoti uzrunājis. “Lūdzu Dievu un sapratu, ka Viņš mani aicina doties ārpus Amerikas. Desmit gadu vecumā nedēļu pavadīju Meksikā; kad palika trīspadsmit, braucu uz Spāniju, lai palīdzētu bērnunama būvniecībā. Skolas laikā kustības “Teen Missions” ietvaros vairākas reizes biju Āfrikā, saistībā ar metodistu draudzi – arī citās valstīs.”
Izvēloties studiju vietu, Džonatans devis priekšroku Kanādas skolai “Prairie Bible College”, kur arī iepazinies ar Deboru. Nav iemīlējušies uzreiz, bijuši tikai ļoti labi draugi. Priecājušies, ka abiem daudz kopīgu interešu un sarunas tematu. Sēžot blakus bibliotēkā, gan bijis grūti koncentrēties mācībām.
Debora pieļāvusi, ka varētu kalpot, arī nebūdama precēta, bet vienlaikus bijusi atvērta. “Zināju: ja precēšos, tad ar vislabāko draugu – lai nav iemīlēšanās bez saitēm, kas tur uz mūžu. Dziļā draudzība pamazām attīstīja arī romantiskas emocijas.”
Džonatans sākumā nav bijis pārliecināts, vai vēlas nopietnākas attiecības, kas salauztu draudzību. “Sēdējām kafejnīcā, kad Debora pirmā atklāja savas jūtas. Teicu – tu esi drosmīga meitene! Ar to viņa saprata, ka jūtas nav abpusējas, gribēja aiziet. Aizturēju un izstāstīju, ka arī man ir interese un varam būt kopā. Trīsarpus gadus ilgais pārbaudes laiks līdz laulībām nav bijis viegls. Parasti pāriem pierīvēšanās periods ir pēc kāzām, bet mums bija pirms. Rīgā, Mateja draudzē, mūs salaulāja Ainars Baštiks.”

Kultūršoks un stūrgalvība
Deboras vecāki 1991. gadā Zviedrijā iepazinušies ar latviešiem, kuri lūguši atbraukt uz Latviju iepazīties ar baptistu bīskapu un sākt darbu Rīgā. “Pabeidzot mācības Bībeles skolā, uzzinājām par šo iespēju un bijām gatavi pievienoties komandai. Mani vecāki ieradās gadu iepriekš: Latvijas Baptistu savienība lūdza dibināt internacionālu draudzi. Tolaik bija liela interese gan par Dievu, gan par angļu valodu,” misionāre atceras vēsturisko pārmaiņu brīdi, kad bijis vajadzīgs atbalsts arī garīgos jautājumos.
“Ar kuģi no Zviedrijas ieradāmies 1993. gada 1. septembrī. Pārsteidza pa ielām staigājošie cilvēki ar puķēm. Vēlāk uzzinājām par tradīciju, kuras nav ne Zviedrijā, ne ASV. Sākām kalpot pirms gada dibinātajā Rīgas internacionālajā draudzē, bija nodoms palikt te vienu gadu.”
Kultūršoks: sveša tauta un valoda un reizē arī ļoti liela iemīlēšanās Latvijā, tā brīža sajūtas raksturo misionāri. Lēni, ar lielu piepūli divu gadu laikā valoda tomēr apgūta. “Caur asarām sākumā gāja, bet Dievs deva mums dāvanu – iemīlēt šo valsti.”
“Draugi latvieši var ar mums runāt angliski, bet mēs pretī tikai latviski! Lasot lekcijas, konsultējot, sarunājoties. O, jā, tad jutāmies krietni labāk!” Debora līdz tam zinājusi angļu un zviedru, bet Džonatans skolā mācījies franču un grieķu valodu. Abi ir vienisprātis: apgūt latviešu valodu likusi neatlaidība un stūrgalvība.

Uz Grobiņu!
2000. gadā misionāri aizbraukuši uz Ameriku mācīties maģistrantūrā. Atgriežoties sapratuši, ka Rīgā nedzīvos. “Gribējām palīdzēt laukos un mazpilsētās, kur nav tik daudz resursu. Uz Grobiņu ataicināja Aldis Ķibens, jauniešu vadītājs baptistu draudzē, kas tolaik meklēja mācītāju un vadītājus darba atjaunošanai.”
Rīgā satikšanās jāplāno nedēļu iepriekš, bet šeit iespējams tajā pašā dienā. Nācies sadzīvot ar šejienes spontanitāti, kļūt elastīgiem. “Kā vadītāji iepriekš bijām iesaistījušies internacionālā draudzē Rīgā, Džonatans sen gribēja tikt latviešu vidē, es arī, bet baidījos sajusties sveša,” neslēpj Debora. “Braukājot no Rīgas, ar mācītāju Haraldu Bartkeviču darbojāmies no 2002. gada, pēc diviem gadiem pārdevām dzīvokli galvaspilsētā, apmetāmies Grobiņas baptistu draudzes nama otrajā stāvā, gulējām uz grīdas. Iepazīties, saprast cilvēku vajadzības palīdzēja Ķibenu, Vadoņu un Brūveru ģimenes, kā arī Sandra Rozentāle. Kamēr nenopirkām dzīvokli Celtnieku ielā, mums nebija dušas, viņi aicināja uz savām mājām.”
Burbo draudzes locekļu statusā sniedz atbalstu ļaudīm Kurzemē. “Piecpadsmit gadus intensīvi vadījām nometnes, rekolekcijas pāriem, kuri vēlas stiprināt laulības, kursus tiem, kuri plāno laulāties. Bijām ievedēji daudzās kāzās. Tikai viens no mūsu ievestajiem pāriem ir izšķīries. Pirmslaulību konsultācijā viņiem teicām: jāpagaida, vēl neesat gatavi. Nepaklausīja.”

Skaidras pamatvērtības
Debora nešaubās, ka tā ir mīlestība, bet paskaidro: “Dzīve dota, lai dzīvotu, nevis izdzīvotu. Uz priekšu parasti dzen bailes: kā iegūšu izglītību, darbu, attiecības. Ticu, ka Jēzus ir nācis, lai ar savu mīlestību izdzītu šīs bailes. Grūti vai viegli, izvēlos justies droša paļaujoties. Tas dod spēku un prieku piedzīvot mīlestību laulībā ar Džonatanu un vēlmi palīdzēt stiprināt citu cilvēku attiecības.”
Džonatans skaidro, kas laulības mugurkaulā liekas būtisks vīrietim: “Sieviete grib, lai par viņu rūpējos, uzņemos atbildību, es gribu, lai mani ciena. Cieņai nāk līdzi ietekme. Angliski ir teiciens, ka arī dubļos ritenis griežas, taču netiek no vietas. Tam, ko daru, ir jābūt ar nozīmi, jēgu. Jau bērnībā zināju, ka to darīšu kopā ar Dievu, tas ietekmēs citus un paliks mūžīgi.”
Dažkārt Burbo šaubījušies, vai tik nav jābrauc atpakaļ, jo te ir daudz spējīgu cilvēku. “Bet sapratām, ka tiem, kuri dibina draudzes, palīdz bāreņiem, iesaistās mīlestības kalpošanā, ir nepieciešams atbalsts, stiprinājums.” Džonatans ir mentors jaunu draudžu dibinātājiem, mācītājiem, pašlaik notiek jaunu draudžu dibināšana Kalētos, Gaviezē, Karostā, arī Nīcā un Otaņķos ir grupas, kas satiekas. “Esam atbalstījuši baptistu, arī luterāņu, metodistu, Vasarsvētku draudzes. Nav atšķirības, kurā baznīcā cilvēks iet, kādai konfesijai, grupai pieder, svarīgi – lai tur var saņemt garīgo barību un to dot, lietojot savas dāvanas.”
Daudz pirmās paaudzes kristiešu
Vaicāti, vai Latvijā baznīcēni nav pārsvarā gados veci cilvēki, Burbo atsaka: kā kurā draudzē. “Salīdzinoši ar Zviedriju, Grobiņas draudzē daudz jaunu ģimeņu, cilvēku ap gadiem trīsdesmit. Ir izņēmumi, un arī vecāki ļaudis ir pirmās paaudzes kristieši.”
Debora atklājusi, ka bijušajā PSRS republikā, kur 50 gadus mācīts ateisms, atrast ateistus ir grūti. “Varbūt visi nav kristieši, bet cilvēki domā: varbūt ir augstāks spēks, kas vada viņu dzīvi. To ļoti daudzi ir meklējuši un atraduši. Mums, ārzemniekiem, ir liels gods un privilēģija 22 gadus kalpot blakus latviešiem. Kā ievedēji kāzās esam kopā ar tiem, kuri meklē attiecības ar Dievu. Mūsu draudzē ir cilvēki, kuri agrāk sevi raksturoja kā alkoholiķus, bet tagad dzīvo citādi, ir brīvi.”
Džonatans ir pārliecināts: visvairāk atkarīgie bez ticības viennozīmīgi slīkst, dažs izmisīgi meklē palīdzību, bet citi ķepurojas un rada ārēju iespaidu, ka viss ir kārtībā.
“Latvijā cilvēki lielākoties spēj godīgi atzīt savas vajadzības un problēmas. Ja atzīst, var atrast risinājumus. Dievs gaida grēcinieku – cilvēku ar problēmām, piedod grēkus, atjauno dzīvi,” secina Debora, norādot uz Rembranta gleznu pie dievnama sienas. Tēvs sagaida pazudušo dēlu – salauzto cilvēku.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Esam kā ievedēji"

Kategorijas