Bez mūzikas un sabiedriskās dzīves nevar

2015. gada 7. septembris 07:00

455

Bez mūzikas un sabiedriskās dzīves nevar

Pajautājot nīceniekiem, vai pazīst skolotāju Skaidrīti Starku, biežākā atbilde ir – kurš tad pie viņas nav mācījies?! Pedagoģi zina arī Gaviezē, Vaiņodē un Liepājā. Kopš 1999. gada viņa skolas durvis vairs never, tomēr joprojām ir sabiedriskās dzīves apritē – vada Liepājas baptistu Ciānas draudzes māsu pulciņu un ir Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas biedre. “Nav svarīgi, kas ir tev rokās, svarīgi, kā rokās esi tu pats,” uzskata enerģiskā sieviete, nīceniece kopš 1987. gada.

Meitas aiziet mammas pēdās
Nīcas vidusskolas kolēģi un priekšniecība savulaik bijuši tik pretimnākoši, ka paralēli mūzikas skolotājas, klases audzinātājas un kordiriģentes darbam viņa varējusi apgūt Kristīgās morāles un ētikas skolotāja profesionālās programmas kursu Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē.
Deviņdesmito gadu sākumā, īsā laikā zaudējot abus vecākus un dzīvesbiedru, Skaidrītes dzīvē ienāca citas prioritātes. Šis periods sākās ar Bībeles mācības pulciņu Nīcas vidusskolā un misijas darbu projektā “Katrs skolēns mācās par Jēzu”.
Mazbērniem augot, laiks veltīts arī viņiem. Jēkabs šoruden sāks iet pirmajā klasītē Centra sākumskolā, Tabita nu būs 1. ģimnāzijas astotajā klasē, vecākā mazmeita Elizabete turpinās mācības ģimnāzijā un mūzikas vidusskolā apgūs profesionālās ievades kursu mūzikas projekta vadībā.
“Mazbērni iet mūzikas skolā, jo arī mūsu meitas Ilze un Edīte tur mācījās. Ilze (Balode – aut.) palikusi uzticīga mūzikai – ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora “Laiks” diriģente, mūzikas skolā strādā kora klasē, vada Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas zēnu kori un arī Vaiņodes jaukto kori. Jaunākā meita Edīte tajā pavasarī, kad nomira tētis, pabeidza māsu skolu un sāka strādāt par medicīnas māsu Liepājas reģionālās slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Pēc dažiem gadiem aizbrauca strādāt uz Vāciju. Edīte vienubrīd bija klosterī, kur cilvēki no dažādām vietām sūtīja savas lūgšanu vajadzības. Viņas dzīves moto – palīdzēt, rūpēties par citiem, tāpēc arī Vācijā izvēlējusies darbu privātā paliatīvās aprūpes klīnikā.”

Skolā iestājas pa kluso
Skaidrīte Miteniece pasaulē nākusi 1946. gada pēdējā dienā Liepājā. Ģimene dzīvojusi 1905. gada ielā, vidējā atvase Skaidrīte mācījusies netālajā 5. vidusskolā, pēc tam 11. pamatskolā. Mājās allaž svinēti Ziemassvētki, uzsākot mācību gadu, mamma Irma kopā ar bērniem Skaidrīti, Marutu un Ralfu lūguši Dievu.
“Līdz devītajai klasei es vienīgā neiestājos komjaunatnē, mūzikas vidusskolā “mani pierakstīja” un iedeva nozīmīti. Toties Vaiņodē biju pionieru vadītāja, arī kompartijas biedre: kolēģi mīļi palūdza, nevarēju atteikt.”
Skaidrītes māsa pēc E. Melngaiļa mūzikas vidusskolas studējusi Jāzepa Vītola Valsts konservatorijā, kaut arī sapņojusi par medicīnu. Par ilggadējo Kuldīgas E. Vīgnera mūzikas skolas direktori Marutu Rozīti savulaik teikts: diriģents baltā uzsvārcī.
Skaidrītes brālis Ralfs mācījās bērnu mūzikas skolā, un viņa pati pie pasniedzēja Kārļa Bunkas sākusi apgūt čella spēli. Šo instrumentu tagad jūsmīgi spēlē mazmeita Tabita.
“Mūzikas vidusskolā iestājos pa kluso, nesakot vecākiem, kas bija ļoti aizņemti. Noliku iestājeksāmenus un tikai pēc paziņojuma vēstules atplēšanas pateicu mammai par uzņemšanu. Pabeidzot Kordiriģentu nodaļu, nebija jāgudro, kur dabūt darbu: valsts sadales komisija piedāvāja pat divus – mūzikas skolotājas vietu Gaviezē un kultūras darba vadīšanu kolhoza “Brīvība” Sustas kultūras namā. Varēju apvienot, un man uzreiz piešķīra divistabu dzīvokli jaunā mājā un pushektāru zemes.”

Atestāts un laulības apliecība
1969. gadā jaunajai speciālistei piedāvāts Vaiņodes kultūras nama direktores amats un mūzikas skolotājas darbs Vaiņodes skolā. Dzīvojusi kultūras namā, tad dabūjusi dzīvokli ar aku un labierīcībām lejā sētā.
Gadu Skaidrīte Vaiņodē nostrādājusi divās darbavietās un paspējusi vēl sagatavot vokālo ansambli Bērnības un jaunības svētkiem. Tā kā izpildu komitejas priekšsēdētājs nav palaidis uz mūzikas skolotāju kursiem, darbu kultūras namā pametusi un vidusskolā mācījusi dziedāšanu, vadījusi bērnu korus, bijusi klases audzinātāja četriem pamatskolas klašu “metieniem”.
“Aivars, mācoties 11. klasē, mūzikas stundās centās mani visādi provocēt. Viņam vienmēr gadījās iznākt uz ceļa tieši tad, kad uz skolu devos es, jaunā skolotāja. Aivars dziedāja arī korī un reiz, ar vilcienu atgriežoties no pasākuma Rīgā, teica: skolotāj, neklaniet galvu, uzlieciet to uz mana pleca! Galvas uzlikšana izvērtās divdesmit divu gadu ilgā kopdzīvē. Gadu starpību dažkārt tiešām nejūt, un sirdij nevar pavēlēt. Kad izlaidumā pasniedzu Aivaram baltas rozes, mācību daļas pārzine strikti pajautāja: skolotāj, vai tā vajadzēja? Ar gadiem viņa sapratusi, ka laikam jau jā. Ja mans cilvēks pagadās tādā vecumā, tātad tā bija lemts. 1971. gadā apprecējāmies. Dievs visu redz, kontrolē, tikām svētīti ar divām mīļām, labām meitām.”

Pārdzīvojumi un pārliecība
Aktīvo mūzikas skolotāju, metodiskās apvienības vadītāju uzmeklējis un paaicinājis Nīcas vidusskolas direktors Gunārs Grīnbergs. “Kad nomira diriģents Ludvigs Leitis, mans skolotājs – autoritāte, Nīcā vairs nebija mūzikas skolotāja. Mana prioritāte savukārt bija kaut ko mainīt un tikt pie labiekārtota dzīvokļa. ”
Kamēr Nīcā būvēta jauna dzīvojamā māja, skolotāja mitusi internāta istabiņā. Nekas, ka tikko nodotā namā trīsistabu dzīvoklī nācies mainīt nokritušās tapetes, toties – kāda laime – pagriez krānu, un nāk ūdens!
Vēl dzīvodami Vaiņodē, Skaidrīte un Aivars Lieldienās bērnus atstājuši pie omītes un ar vilcienu braukuši uz agro dievkalpojumu Mārtiņa Lutera baznīcā Liepājā. Sākoties Atmodai, dievnamu apmeklējuši arī Ziemassvētkos, bet apliecinājumu lūgšanu iedarbībai Skaidrīte piedzīvojusi, Aivaram dienējot Krimas apgabalā. “Ar trīs mēnešu vecu bērnu, vīramātei nezinot, aizlidoju uz Feodosiju, Dievs bija piepildījis manu lūgšanu, un pa ielu starp simtiem svešu cilvēku pretī nāca mans vīrs karavīra formā.”
Meita Edīte devīto klasi pabeidza Nīcas vidusskolā. Klasesbiedrene viņu svētdienās aicinājusi uz Liepājas baptistu Pāvila baznīcu, kur tolaik kalpojis mācītājs Juris Šulcs. “Mēs aizbraucām šad tad, jo bija jārušinās pa dārzeņu laukiem. Viens klikšķis, un sapratām: strādāšana svētdienā nenes nekādu labumu.”
1993. gada pavasarī, kad Liepājā ieradies evaņģēlists no Teksasas Šads Rū un latviešu misionārs, dzejnieks Arturs Cīrulis, Skaidrīte ar vīru lūdzās, lai Jēzus ienāktu viņu dzīvē, piedotu grēkus, darītu brīvus un nāves stundā aizvestu Debesīs. “Nofotografējāmies kopā ar abām meitām un ārzemniekiem, bet pēc mēneša, kad A. Cīrulis atsūtīja foto, mans vīrs četrdesmitajā dzīves gadā jau bija devies Mūžībā.”
Skaidrītei nācies dzirdēt arī jautājumu: kā vari mīlēt Dievu, ja viņš tev atņēma mīļoto? “Bira asaras, lūdzu Dievu, lai palīdz man to izdzīvot, un sirdī bija miers un paļāvība, jo noticēju un ceru, ka vīrs ir pie Viņa. Nepaspējām kāzu divdesmit piektajā gadadienā salaulāties baznīcā. Sirdij joprojām cita nevajag. Ticība pilnībā izmainīja manu dzīvi, un četrdesmit astoņu gadu vecumā tiku kristīta Liepājas baptistu Pāvila baznīcā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bez mūzikas un sabiedriskās dzīves nevar

Kategorijas