Kaspars Kārkliņš: Nebūtu teātrī, būtu politikā

2015. gada 11. septembris 07:00

542

Kaspars Kārkliņš: Nebūtu teātrī, būtu politikā

Liepājas teātris piektdien ar Sebastjana Tjerī situācijkomēdiju “Divi kaili vīrieši”, ko iestudējis režisors Dž. Dž. Džilindžers, uzsāk savu 109. sezonu. Vienā no galvenajām lomām – aktieris Kaspars Kārkliņš. Viņš teātrī aizvadījis jau piecas sezonas. Pūrā tādas lomas kā Gatiņš izrādē “Pūt, vējiņi!”, Čaks “Spēlē, Spēlmani!”, Jasis “Laimesciema podniekdarbnīca” un citas, par pēdējām divām saņēmis arī 2010./2011. gada “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”.

Aizspriedumi jāatmet
Jaunā izrāde “Divi kaili vīrieši” tapusi salīdzinoši īsā laikā, kad dažādu iemeslu dēļ atcelta plānotā Konstantīna Bogomolova izrāde “Mēnesis uz laukiem”, un Kaspars priecājas, ka režisors ir tieši Dž. Dž. Džilindžers, ar kuru kopā jau ir strādāts un līdz ar to darbs padodas. “Materiāls ir pateicīgs, tā ir komēdija. Pats autors ir ļoti interesants cilvēks, straujas dabas, ekstravagants – Moljēra balvas pasniegšanas ceremonijā pasniedzis balvu kails un šokējis sabiedrību – ar kailumu viņš ir “uz tu” un arī pats spēlējis šajā izrādē. Labi, ka tā ir komēdija, jo par diviem kailiem vīriešiem drāma nesanāks,” norāda aktieris.
Uz skatuves kopā ar Kasparu būs arī Gatis Maliks, kā arī Signe Ruicēna un Ilze Jura. Darbs rakstīts četriem cilvēkiem. Kaspars gan teic, ka šobrīd grūti pateikt, kā cilvēki uztvers redzēto, literāri darbs ir viegls, ātri mainās situācijas un paredzami dažādi pārsteigumi. “Es ceru, ka skatītāji ir kļuvuši mazāk aizspriedumaini un teātris – ja ne izaudzinājis, tad parādījis, ka spēj būt dažāds. Tik ātri tas nemainās, tas ir darbs ilgtermiņā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka ir lietas, par kurām uz skatuves nevajag runāt, bet ir daļa, kas pieņem visu, ko rādām.” Viņš atzīst, ka šobrīd ir interesanti spēlēt, atrasties uz skatuves. It īpaši izrādēs, kuras nav viennozīmīgi pieņemtas sabiedrībā – ir interesanti arī pavērot skatītāju reakciju. “Mums tā ir profesija un ir jāpieņem jebkas, kas nāk pretim un ko liek darīt. Protams, cilvēciski saglabājas kaut kādi tabu, bet, ja režisors māk pamatot, izskaidrot, kāpēc tas ir jādara, es saprotu, ka tas ir nepieciešams, un varu to izdarīt. Līdz šim gan nekas tāds nav bijis, kas būtu man nepieņemami, bet viss jau var mainīties, jo jaunie dramaturgi raksta visdažādākos darbus.” Kasparam patīk runāt mākslā par lietām, kas ir neviennozīmīgas, kas raisa diskusiju.

Atrodas īstajā vietā
Teātris šo deviņu gadu laikā, ko Kaspars pavadījis gan studijās Klaipēdā, gan uz Liepājas teātra skatuves, mainījies. “Mainījies redzējums uz visiem procesiem, kas notiek, bet salīdzināt gan ir grūti, jo varu tikai mēģināt atcerēties, ko esmu skatījies, kā esmu uztvēris redzēto, pat nezinu, ko par tām izrādēm domātu šobrīd,” vērtē aktieris.
Pieredze, kas šo gadu laikā nākusi klāt, tikai devusi iespēju augt un attīstīties. Kaspars smej, ka dzirdējis, ka pēc astoņiem gadiem jāmaina ieņemamais amats, Eiropā tāda pieredze esot, lai augstos amatos neiestātos rutīna. “Mums no rutīnas gan nav jābaidās. Teātrī tas ir savādāk, šeit pēc tiem astoņiem gadiem tik nāk klāt tā gudrība par to, kā lietas jādara.” Joprojām esot interesanti skatīties, kā strādā vecākie kolēģi, kuri teātrī aizvadījuši jau 20 un vairāk gadu. “Pagājušajā sezonā man ārkārtīgi patika, un esmu bēdīgs, ka kritiķi nenovērtēja Egona (aktiera Egona Dombrovska – red.) darbu Lauras Grozas-Ķiberes izrādē “1984” un nevirzīja viņu nominācijai “Gada labākais aktieris”, jo tas darbs, ko viņš ielika šai tēlā, ir to vērts. Tā arī ir viena no manām pagājušā gada mīļākajām izrādēm un viena no tām, ko šosezon gribēšu redzēt vēlreiz. Ir izrādes, kuras es gribu redzēt atkārtoti. Tāpēc ir interesanti paskatīties, kā kolēģi spēlē, kā viņi uztver lietas, jo tā pieredze teātrī ir daudz lielāka kā manējā.” Pats Kaspars gan ar grūtībām spējot sevi iedomāties pēc 20 gadiem. “Nevaru teikt, ka laiks man skrien, teātrī jau ir aizvadītas piecas pilnas sezonas un, tā skatoties, daudz ir paveikts un, skatoties uz priekšu, arī sestajā sezonā ir daudz darāmā. Kaut kā grūti iedomāties, kas būs pēc vēl padsmit gadiem,” viņš smej.
Jautāts, vai vēlreiz izvēlētos teātri, zinot, ko tas prasa, Kaspars īsti nezina, jo arī pirms gandrīz desmit gadiem tā bijusi apstākļu sakritība, ka izvēlējies tieši aktiera profesiju. “Nezinu, vai otrreiz tā sakristu apstākļi. Bet, ja jāpadomā, tad nespēju iedomāties kaut ko citu, ko gribētu darīt. Jo to, ko biju nolēmis darīt, tagad, pēc desmit gadiem, laikam tur sevi tomēr neredzu. Tā bija politika, un man joprojām patīk vērot un analizēt tur notiekošos procesus,” atklāj Kaspars.
Viņš ir pārliecināts, ka šobrīd atrodas īstajā vietā gan pilsētā, gan profesijā. “Ir sajūta par īsto pilsētu, ko esmu bezgala iemīlējis, par cilvēkiem, kas ir man apkārt, dabu. Visiem saku, ka šī ir labākā pilsēta Latvijā, kur dzīvot un strādāt,” atzīst skatuves mākslinieks, kurš bērnību pavadījis Mazsalacā, pamatskolu un vidusskolu pabeidzis Valmierā un pēcāk nokļuvis jau Liepājā.

Atvērts visam procesam
Kaspars atklāj, ka īsti neskatās atpakaļ pagātnē un arī tālu uz priekšu nākotnē. Tās izrādes, kas nospēlētas, paliek labā atmiņā. “Ne vienmēr esmu pārliecināts, ka tas, ko daru, ir pareizi vai ne, tāpēc nevaru pateikt, vai būtu rīkojies savādāk, kādu lomu spēlējis citādāk. Tas atvelk atpakaļ. Nedomāju, kur esmu kļūdījies, darījis ne tā, kā vajadzēja. Ja arī esmu kļūdījies, tad tas ir palīdzējis iet tālāk. Izvērtēt pagājušo nemēdzu, ja vien reizēs ar nolūku uz nākamo iestudējumu, kad dzirdētas kādas atsauces, ka tur darīju šitā, bet tagad citādāk,” vērtē aktieris. Mainīt viņam neko negribētos, jo ir paveicies gan ar lomām, gan režisoriem. No katras kļūdas kaut ko mācījies un no katra iestudējuma arī. “Visu ņemu pozitīvi un pieņemu, ka viss bijis tā, kā tam jābūt.”
Arī šķirties no vienas no savām veiksmīgākajām lomām, Aleksandra Čaka, nav bijis grūti. “No Gatiņa būs grūtāk šķirties, jo izrāde tiek spēlēta ilgāk, bet “Spēlē, Spēlmani!” tika rādīta TV tiešraidē tikai ar nelielu laika nobīdi, līdz ar to mēs tās beigas arī paši visi kopā noskatījāmies aktieru foajē,” atceras Kaspars. Šīs divas lomas ir tās, ar ko visbiežāk Kasparu asociē skatītāji, bet viņš ir pārliecināts, ka būs vēl daudzas citas. “Ir patīkami, ka atceras, un tas ir loģiski, ka aktieri asociējas ar noteiktām lomām, bet pēc pieciem gadiem tiksimies un būs atkal jau citas lomas. Ir normāli, ka aktieriem ir kaut kādas sapņu lomas, bet teātris ievieš korekcijas, un, ja studiju laikā ļoti gribēju nospēlēt Ričardu III, tad tagad saprotu, ka tam vēl ir laiks un varbūt kādreiz. Gadi neļauj, bet varbūt atnāks kāds režisors ar savu interpretāciju, ka Ričards III ir jauns vīrietis,” smej Kaspars.
Ienākot teātrī, pēc pirmās sezonas jau sapratis, ka patīk katrs tēls, kas nāk pretī, nav bijušas mīļākās lomas. “Pasaulē ir tik daudz literatūras, tik daudz vēl top, ka pat nezinu, kas ir tā sapņu loma, jo tie ir jauni izaicinājumi, jauni, spilgti tēli, ko noteikti iemīlēšu,” pārliecināts aktieris. Viņam tuva ir klasika un gribētos, lai Liepājas teātrī vairāk būtu klasikas darbu, un viņš noteikti vēlētos kādu spēcīgu, klasisku vīrieša tēlu nospēlēt. Tomēr atzīst, ka, līdzīgi kā nav mīļākās lomas, nav arī mīļākā žanra, jo katrā esot kaut kas aizraujošs – gan drāmā, gan komēdijā un arī mūziklos. “Arī jaunais Bogomolova veidotais teātris patīk, jo patīk process, kā top darbi, kuros daudz ko jaunu iegūstam un uzzinām. Un skatīties man arī patīk dažādu teātri.”
Jautāts, vai viegli pieņemt K. Bogomolova redzējumu par teātri, aktieris atbild pozitīvi, jo režisors skaidri definējis, kāpēc to dara, ko vēlas panākt no iestudējuma. “Man ir viegli to pieņemt. Palasot viņa intervijas, parunājot ar viņu, ir skaidrs, ko viņš vēlas panākt, un viņš prot pārliecināt. Ir viegli sekot viņam darba procesā un paļauties,” atzīst Kaspars. Aktieris savstarpējās sarunās atzinuši viens otram, ka paļaujas un uzticas režisoram un līdz ar to ir viegli strādāt un ņemt pretī jebko. Kaspars vērtē, ka skatītājam ir grūti to pieņemt, jo ikdienā nesaskaras ar tām tēmām un lietām, par ko K. Bogomolovs izvēlas runāt. “Ikdienā cilvēks ir pieradināts, un tas informācijas lauks dod konkrētas lietas – ābols ir ābols, bet Bogomolovs atkal mēģina uz lietām paskatīties savādāk. Un līdz ar to skatītājam ne vienmēr ir viegli to pieņemt un uzķert viņa teikto. Viņš reizēm vienkārši izvēlas spilgtu formu, un skatītājs ne vienmēr spēj to uztvert,” secina Kaspars un iesaka skatītājiem aktīvi nākt un piedalīties Liepājas teātra aizsāktajās diskusijās, kur var tikties gan ar izrāžu veidotājiem, gan aktieriem, uzdot jautājumus. Skatītājiem ir jāstāsta, kāpēc teātrī notiek tādas lietas, kā notiek. “Mēs visi ejam laikam līdzi, pieņemam jaunākās tehnoloģijas, jaunas kārtības, un arī teātrim ir jāmainās un jāattīstās. Tāpēc man patīk, ka ir jauns teātris un klasiskais. Varbūt pēc 50 gadiem jauno režisoru veikums šodien būs klasika un visi teiks: re, kāda bija “Stavangera”, bet ko mums te tagad rāda!” Tāpēc Kasparam patīk lietas, kas attīstās. “Ir interesanti dzīvot un uzzināt nepārtraukti kaut ko jaunu,” viņš uzsver.

Dalās pieredzē un lietās
Kaspars atzīst, ka, aizverot teātra durvis, nāk līdzi emocijas, piemēram, pēc izrādēm, aizejot mājās, nevar mierīgi aiziet gulēt. “Ir tādas izrādes, jo iekšēji ir sakrājusies enerģētika, kas ir notikusi uz skatuves, apmaiņa ar skatītājiem, piemēram, “Pūt, vējiņos”, kas ir ļoti maģiska – gan mūzika, gan skatītāju uztvere, visu laiku jūti enerģijas apmaiņu. Nav tā, ka, izejot no teātra, visu laiku pēc tam domāju par lomu un nevaru iziet ārā no Gatiņa vai kādas citas lomas. Saglabājas tas enerģētiskais vilnis, ko esi uzņēmis tai mirklī.” Tomēr, ja ir jādara kaut kādas lietas arī pēc izrādēm, Kasparam tas netraucē sadzīvē. Lomas uz mājām līdzi neņem, jo jau universitātē mācīja, ka aktieris – tā ir profesija un loma ir jāatstāj teātrī. “Nevari mocīt sevi ar katru lomu, jo tad aiziesi pa pieskari, jo lomu ir daudz, bet pats esi viens,” vērtē Kaspars.
Teātri aktieri šobrīd uztver profesionāli un nemēdz vairs dzīvoties pa to dienām ilgi, veidot savu noslēgto pasaulīti. Katram ir savi cilvēki, ģimene, bet paliek arī kopējās lietas un atmiņas. Šobrīd teātrī smej, ka ir sācies bēbīšu bums. Kaspars ir tētis 4,5 mēnešus vecai meitiņai. Par vecākiem šovasar kļuvuši vēl vairāki Liepājas teātra aktieri. Presē jau izskanējis, ka teātra direktors Herberts Laukšteins nosirmo ikreiz, kad kāda no jaunajām aktrisēm ieiet viņa kabinetā. “Ar puišiem jau vieglāk, bet arī reizēm ir jāatprasās no mēģinājuma ātrāk, jo mazā ir jāaizved pie daktera,” sadzīvi iezīmē Kaspars. Arī sarunas grimētavā kļuvušas citādas, puiši dalās pieredzē, notiek arī lietu apmaiņa, no kurām mazie jau izauguši, bet kādam vēl noder. “Tas ir loģisks iznākums, jo teātrī ienācām 16 vienaudži no viena kursa,” zina teikt Kaspars un priecājas, ka darbavietā veselīgi uztver mazo ienākšanu viņu vidū un pēc pāris gadiem būs mazais teātrītis, kur jāpieskata vienam otrs. “Tas ir ļoti interesanti. Mazie dod jaunu enerģiju un, lai arī laika un atpūtas ir mazāk un darba divreiz vairāk, arī papildu spēku, nemaz to neapzinoties,” pamanījis jaunais tētis.
Kaspars atzīst, ka ļoti patīk spēlēt arī bērnu izrādes, jo tā ir tāda enerģijas apmaiņa. Bērni vienmēr parāda emocijas un dzīvo līdzi. “Tur jau burtiski ir atbalsts un komentāri, ko dzird uz skatuves. Tas ir tik ārkārtīgi jauki un patīkami, ka aug jaunie skatītāji. Galvenais ir nepazaudēt vēlmi nākt uz teātri, jo tas cilvēka personīgajā attīstībā dod ļoti daudz. Tāpēc ir svarīgi runāt par lietām, ko ikdienā nedomā, bet, atnākot uz teātri, atkal uzzini kaut ko jaunu, savādāku, redzi lietas no citas puses.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kaspars Kārkliņš: Nebūtu teātrī, būtu politikā

Kategorijas