Muzeju vada ar vēsturnieces un žurnālistes rūdījumu

2015. gada 16. septembris 07:00

512

Muzeju vada ar vēsturnieces un žurnālistes rūdījumu

Pirms deviņiem gadiem Dace Kārkla strādāja par žurnālisti un pat neloloja cerības uzvarēt pašvaldības izsludinātajā konkursā uz Liepājas muzeja direktores amatu. “Man nebija plāna kaut ko diži mainīt savā profesijā, bet konkurss mani ļoti uzrunāja. Es zināju, ko vajadzētu darīt, lai muzeja situāciju uzlabotu. Man likās, ka es nevaru palikt malā, man ir, ko teikt. Uzrakstīju savu piedāvājumu, izturēju atlasi, un pašvaldība uzklausīja manu vīziju. Domāju, ka es biju neatkarīga žurnāliste, un man nemaz tik labas attiecības ar pašvaldību nebija, bet man bija jāpasaka, kā vajadzētu strādāt muzejam.”

“Inficējas” bērnībā
Neskaitāmas vasaras bērnībā muzeja direktorei pavadītas kopā ar vecākiem, apceļojot visu Padomju Savienību, Baltkrieviju, Ukrainu, Kaukāzu, Krimu, Pēterburgu. “Visi šie braucieni bija saistīti arī ar muzeju apmeklējumiem. Man tas likās ļoti interesanti, tāpēc jau skolas laikā apmeklēju mazo vēstures fakultāti, braucu uz arheoloģiskiem izrakumiem Cēsīs,” atceras Dace.
Pēc vidusskolas absolvēšanas Liepājas muzejā tika nostrādāti aptuveni astoņi gadi: “Strādāju Krājumu nodaļā, līdz ar to man likās, ka es izprotu muzeju. Sanāca tā, ka no muzeja vajadzēja aiziet. Pēc tam 12 gadus strādāju žurnālistikā, vairākos laikrakstos Liepājā – “Kursas Laikā”, “Kurzemes Ekspresī”, kādu laiku “Kurzemes Vārdā” es sēdēju “uz drāts”. Lielākais izaugsmes laiks bija ziņu aģentūra LETA – tā bija vesela skola manā dzīvē.”
Vēl strādājot par žurnālisti, D. Kārkla nolēma kandidēt uz Liepājas muzeja direktores amatu. “Man likās, ka muzejs īsti nestrādāja tā, kā tam vajadzēja strādāt, nebija īsti mūsdienīgs. Šeit notika pētnieciskais darbs un krājumu apstrāde, bet cilvēkiem muzejs nebija ne draudzīgs, ne īsti atvērts. Muzeja uzturēšana ir ļoti dārga. Ja muzejs stāv tukšs, tad tas nedzīvo. Ja muzejā ir daudz cilvēku, tad tas priecē – muzejs ir dzīvs. Tas nozīmē, ka darbu, ko mēs darām, cilvēki novērtē – nāk, skatās un bauda.”

Atvelk no algas
Deviņdesmito gadu sākumā D. Kārkla pabeidza Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Vaicāta, kā nonākusi līdz žurnālistikai, viņa nosaka: “Ļoti daudz vēsturnieku Latvijā strādā par žurnālistiem, jo viņiem ir izglītība, kas ļauj saredzēt procesus sabiedrībā, tos adekvāti saskatīt un novērtēt.” Sākotnēji “Kurzemes Ekspresī” rakstījusi par kultūras pasākumiem, par to, kas notiek muzejos un bibliotēkās. “Tas kardinālais, ko var saukt par īsto žurnālistiku, bija ziņu aģentūra LETA. Šeit Kurzemē es biju viena pati, bija jāredz un jāsaskata procesi un likumsakarības. Jābūt tur, kur notiek kaut kas svarīgs. Ja tas bija ļoti svarīgi, tad ātri pa telefonu jādod ziņas. Nebija laika rakstīt, bija jāatmet viss liekais un jādod svarīgākais. Tajā laikā galvenais redaktors bija Lato Lapsa, tobrīd ziņu aģentūra LETA bija vienīgais un svarīgākais produkts, nācās konkurēt ar BNS. Gadījās tādas reizes, kad BNS būtisku ziņu palaida papriekšu, man tās nebija un toreiz pat 20 latus atvilka no algas. To es neuzskatu par kaut kādu aizvainojošu lietu, bet par audzinošu, tā tiešām bija skola.”

“Ziņu mašīnas” adrenalīns
Muzeja direktore savā dzīvē mēģinājusi darīt tikai tādus darbus, kas pašai patīk. “Man kaut kā ir izdevies. Cilvēks darbavietā aizvada savas dzīves lielāko daļu. Es nekad darbu neesmu uzskatījusi par slogu vai pienākumu gūzmu, drīzāk tā ir vieta, kur es aizpildu savu laiku, tā ir spēle. Cenšos darīt tā, kā saprotu, kā vajadzētu.” Par žurnālistu aprindās iegūto iesauku “Ziņu mašīna” D. Kārkla saka: “Tas bija adrenalīns! Tā bija spēle! Bija svarīgi dabūt ziņu, un tu redzi, kā visi to publicē. Izjūtu šo adrenalīna nepieciešamību arī muzejā. Kad kaut kas norimstas, tad liekas, ka man atkal vajag.”
Par klāt nākušo darba pieredzi muzejniece saka: “Tagad zinu amatpersonas, cilvēkus. Zinu, kā kustas un veidojas un virzās finansiālās, politiskās un ekonomiskās lietas. Tas ļoti atvieglo darbu arī muzejā. Zinu, kurp ir jāiet, kas ir jādara, lai sasniegtu to, ko vēlos. Tā ir tā žurnālista pieredze, kura palīdz.”

Mērķi jāpielāgo laikam
Par nākotnes mērķiem muzeja attīstībā direktore skaidro: “Muzejs attīstās visu laiku. Piemēram, ir brīži – jūti, ka attīstīsies Jūrniecības muzejs, ir jāvelta laiks tam, lai procesu virzītu uz veiksmīgu iznākumu. Tālāk jūti, ka ir pienācis piemērots brīdis gan pašvaldībā, gan finansiālā ziņā un apstākļu sakritība ir tāda, ka būs iespēja atjaunot Pētera I namiņu. Tad strādā, lai šo projektu varētu attīstīt. Manuprāt, it īpaši kultūrā nevar izvirzīt baigo mērķi un tad cīnīties par to ar galvu sienā. Jāmana viss, kas notiek apkārt, jāmana, kā projektu vari kustināt uz priekšu. Vai tas kustēsies un sadzirdēs dzirdīgas ausis. Ir jāmana tas, kādas ir iespējas, lai to varētu attīstīt.”
Uz muzeja simtgadi plānots atvērt ekspozīciju par Pagaidu valdības sešiem mēnešiem Liepājā ar moto “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. “Ir visvisādas lietas, kuras būtu nepieciešamas muzejam, lai tas attīstītos. Vai es to attīstīšu vai kāds cits cilvēks un kādā laika posmā tas attīstīsies, to ir grūti prognozēt. Skaidri zināms, kas ir vajadzīgs. Bet, lai līdz tam nonāktu, tas prasa lielus darba ieguldījumus.” Vaicāta, vai amatā jūtas labi un būtu gatava strādāt vēl tikpat ilgi, Dace nosaka: “Es nezinu, vai būtu gatava strādāt vēl desmit gadus, bet jūtu sevī spēku, ka es varu strādāt. Kaut gan saka, ka pēc septiņiem gadiem cilvēkam ir kaut kas jāmaina.”
Muzeja darbs pieprasa ne vienu vien svarīgu lēmumu pieņemšanu. Viens no tiem ir arī izstāžu iekārtošana. “Ir bijušas pāris reizes, kad esam ielikuši muzejā izstādi, nepārliecinoties, kas tajā izstādē būs, un tā ir bijusi mūsu komandas kļūda. Iznomājam izstāžu telpu, paņemam izstādi un pēc tam mēs skatāmies, ka tas absolūti nav muzeja formāts. Pilnīgi kauns, ka tāda izstāde ir muzejā. Izstādīties muzejā – tā tomēr ir zināma atzinība un tas ir prestiži. Muzejs nevar ņemt kuru katru izstādi.”

Ģimenes lietas
Esot tik radošā vidē, pašai Dacei gan ne reizi nav gribējies ņemt rokās otu vai zīmuli: “Es neatzīstu amatierismu: ne teātra, ne mākslas. Saprotu, ka ir cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs, un tas ir ļoti labi, un cienu tos cilvēkus, bet pati ar to nenodarbojos.”
Gan mammas mudinātas, gan pēc pašu iniciatīvas biežas muzeja izstāžu apmeklētājas ir arī meitas. Jaunākā meita Lizete Marta šobrīd mācās 12. klasē un savu nākotni visticamāk saistīs ar sportu. Arī pati Dace savulaik nodarbojusies ar sportu – spēlējusi tenisu. Vecākā meita Elīna nodibinājusi savu ģimeni un strādā par kriminālizmeklētāju. Dace secinājusi, ka meitas izvēlētā profesija ir zināmā mērā līdzīga ar viņas un vīra Normunda bijušo nodarbošanos – žurnālistiku.
Jau nākamajā gadā būs desmit gadi, kopš Dace Kārkla ir Liepājas muzeja direktores amatā. Skaidrs ir viens – attīstīt muzeju palīdzējušas gan iemaņas žurnālistikā, gan interese par vēsturi, gan radošums, kurš ir viena no svarīgākajām īpašībām kultūras nozarē. Līdzīgi kā muzeja darbā, arī strādājot un atpūšoties tēva atstātajā īpašumā Bārtā, D. Kārkla neizvirza grandiozus plānus, lai pēc tam nebūtu vilšanās. “Jādara un jāskatās, cik tu vari izdarīt. Nevar izvirzīt nezin kādus mērķus un pēc tam pārdzīvot, ka nesanāca. Dārza darbi ir liela relaksēšanās un atslēgšanās no visa. Mēs to darām, tas sagādā prieku, īpaši nesaspringstot. Cik varu atļauties, arī ceļoju.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Muzeju vada ar vēsturnieces un žurnālistes rūdījumu

Kategorijas