No izciliem glītrakstītājiem līdz "gaiļa kājām"

2015. gada 23. septembris 07:00

366

No izciliem glītrakstītājiem līdz "gaiļa kājām"

Jauniešu rakstītprasme ir ļoti dažāda – ir gan izcili labi rakstītāji, gan tādi, kuri raksta ļoti, ļoti slikti. “Visos laikos skolotāji un vecākā paaudze ir sūkstījušies, ka jaunā paaudze raksta arvien sliktāk, bet, manuprāt, tā tas nav,” saka Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Valda More. Viņa atceras laiku, kad pirms vairāk nekā 20 gadiem 1. klasē bija jāmāca tā saucamais saistītais raksts, tad gan daudziem skolēniem bija ļoti nopietnas problēmas, jo pazuda garumzīmes, burti u.tml. “Zinu, ka daudzi skolotāji paslepus mācīja pa vecam, un drīz vien visi atgriezās pie tradicionālajām metodēm. Protams, var žēloties, ka jaunās tehnoloģijas degradē pareizrakstību, bet tā ir vecāku un skolotāju problēma, kā motivēt skolēnus, kā ar viņiem strādāt.”

Iesaista kartīšu rakstīšanā
Cits novērojums rakstītprasmei ir Jāņa Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas skolotājai Aijai Līvai. Pedagoģe stāsta, ka kopējā tendence valstī ir tāda, ka rokrakstu kvalitāte pasliktinās. “Mēs to esam ievērojuši jau vairākus gadus. Šī tendence ir diezgan strauja, bet man jāsaka, ka mēs ar to diezgan veiksmīgi cīnāmies.” 10. vidusskolā jau piecus gadus decembrī notiek glītrakstīšanas konkurss. Tiek atlasīti trīs labākie no klases, pēc tam izcilākie no skolas raksta Ziemassvētku apsveikumus pensionāriem. Pašu rokām tiek noformētas arī kartītes, kas mūsdienās ir retums.
Skolotājas uzskata: lai attīstītu jauniešu rakstītprasmi, vairāk jāliek rakstīt, ļoti daudz jārunā, jāpārliecina un jāargumentē. “Domāju, ka tie skolotāji, kas uzskata, ka tas ir nepieciešams, to iekļauj savā stundu darbā. Es saprotu, ka tas ir vajadzīgs, stundu laikā plānoju kaut vai mazu brītiņu, kaut vai izdalu lapiņas, lai bērni pārraksta piecus vārdus pieņemamā rokrakstā. Situācija ir tāda, ka šīs rakstīšanas laikā ir tāda nopietna svīšana un stenēšana, tas nav viegli, un viņiem tā ir īpaša koncentrēšanās,” stāsta 10. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Rokraksts sākas ar sarunu
“Arī rokraksti ir dažādi – retumis ir gandrīz kaligrāfiski, bet daudz ir skolēnu, kuri raksta, kā sarunvalodā mēdz teikt, kā ar gaiļa kāju. Dažreiz dodu vidusskolēniem paraugus no vecām 1. klases glītrakstīšanas burtnīcām. Un ir bijuši gadījumi, kad skolēni, rokrakstu apzināti izkopjot, ir mainījuši ne tikai to, bet arī savu domāšanu un sekmes,” atceras V. More.
Attīstīt valodu palīdzēs arī skolotāju nosauktā sarunāšanās: “Mums ir pazudis tas, ko dara franči, viņi nosēž divas līdz trīs stundas vakarā kafejnīcā un sarunājas. Bērniem ir grūti uzturēt dialogu ilgākā laika posmā. Viņi var atnākt un ļoti labi pamatot savu pozīciju, norunāt runu, bet ir grūtāk uzturēt sarunu un iemācīties dialogu. Protams, tas ir saistīts arī ar lasīšanu, bet pirmkārt viss sākas ar sarunu. Tā attīsta, liek meklēt vārdus, kā pateikt cilvēkam nepatīkamu lietu citādāk, nepateiksi, ka viņš ir tāds un tāds,” skaidro A. Līva. Pedagoģe uzskata, ka, iespējams, bērnos jāattīsta tieši šī prasme. Viņasprāt, valsts jau iegulda lielus resursus, lai bērni lasītu – tiek rīkoti lasīšanas un grāmatu svētki. “Jautājums ir par to, vai cilvēks nenoslēdzas savā mikrovidē, kurā bieži vien pavada vairākas stundas – “Instagram.com”, “Twitter.com”. Šī rakstīšana pāriet arī uz domrakstu rakstīšanu. 1. septembrī bērniem ir grūti uzrakstīt atbildes, dažreiz raksta teikuma sākumu ar mazo burtu. No kurienes tas nāk? No vietas, kur tas nav svarīgi! Tā tas ir!” secinājusi 10. vidusskolas pedagoģe.
Skolā diktātus raksta tik bieži, cik to nosaka katras skolas prasības. Katrai mācību iestādei ir Ministru Kabineta plāns, un katrā plānā ir apstiprināts diktātu skaits semestrī un gadā. 10. vidusskolā tie ir trīs vai četri pusgadā, bet skolotāja piesaka – jāpievērš uzmanība, ka diktāts ar uzdevumu kvalificējas kā pārbaudes darbs. “Tagad vairs nav tā, ka ieiet klasē un nolasa vienkārši diktātu,” saka A. Līva.

Problēmas ar salasīšanu
Par bērnu rokrakstiem satraukusies arī sākumskolas skolotāja Eva Smiltniece: “Cik es viņus varu piespiest rakstīt uz glītumu, tad tas ir tikai konsultācijās. Bet tam atliek ļoti maz laika, jo ir jādara arī visi citi darbi. Rokraksti ir slikti bērniem un paliek arvien sliktāk, ne visiem, bet daļai. Citreiz es iedodu lapu, sarakstu visus burtus tā kā 1. klasē un lieku rakstīt. Rakstījām pirmo domrakstu, un ir jāsaķer galva, kāds vienam otram ir rokraksts pēc vasaras, izlasīt nevar.” Skolotāja domā: neglītie rokraksti ir tāpēc, ka bērni par maz raksta. Tik, cik mājas darbos uzdod, tik arī ir.
“Senākos laikos cilvēki rakstīja vēstules, dienasgrāmatas, tagad reti dzirdu, ka kāds bērns pieraksta savus piedzīvojumus, viņiem tad arī ir glīti rokraksti,” secinājusi E. Smiltniece.
Kādreiz stundu sarakstos glītrakstīšana bija kā obligāts priekšmets, tagad tas palicis uz vecāku un skolotāju pleciem. “Stundu slodze jau ir pilna, mazajiem ņem nost mājturību, lai ievietotu angļu valodas stundas. Tagad citās skolās būs datori un atkal no kaut kā jāņem nost. Glītrakstīšana varētu būt kā pulciņš, bet tad tam būtu jābūt obligātam, nevis tas, kurš vēlas, tas iet,” domā sākumskolas skolotāja.

Rīko konkursus
“Jā, glītrakstīšanas kā atsevišķa priekšmeta vairs nav, bet sākumskolā darba burtnīcās ir labi paraugi. Es uzskatu, ka atsevišķu priekšmetu nevajag, jo mūsdienu straujajā ritmā 40 minūtes mehāniskas rakstīšanas var radīt tikai nepatiku un pretestību, bet integrēt glītrakstīšanu citos darba veidos nevienam nav liegts, un daudzi skolotāji to dara,” vaicāta, vai vajadzētu atjaunināt glītrakstīšanu kā mācību priekšmetu, saka 5. vidusskolas skolotāja V. More. Viņa pastāsta, ka Liepājā jau vairākus gadus Sākumskolas skolotāju metodiskā apvienība organizē 2. klašu skolēniem glītrakstīšanas konkursu.
Visas skolotājas gaidāmos rakstīšanas svētkus gaida ar pozitīvu nostāju. “Vienmēr priecājos par dažādām aktivitātēm, kas notiek mūsu pilsētā. Viens pasākums neko būtisku neuzlabos, bet, gadu no gada pacietīgi un mērķtiecīgi strādājot, rezultāti būs. Protams, vienmēr būs kāds, kurš izmantos visas iespējas, un būs tie, kuriem nekad neko nevajag. Gan rakstīšanas svētki, gan valodu dienas, gan lasīšanas zibakcijas un citi pasākumi ir jārīko, lai iespējami daudz būtu to skolēnu, kuriem tas kļūst par nepieciešamību,” saka V. More.
“Tās visas mazās lietiņas, visas īpašās dienas ir ļoti svarīgas. Bērni tās ievēro un īpaši, ja par tām runā klasē un pievērš tam iepriekš uzmanību,” saka A. Līva. Cieņa pret dzimto valodu ir jāieaudzina ģimenē. Skola var palīdzēt ar zināšanām. Ja skolēns labāk zina valodu, viņš vairāk to arī izkopj Izglītotam cilvēkam ir lielāka pietāte pret dzimto valodu. Lai vairotu cieņu pret dzimto valodu, ir vajadzīga laba izglītība. Tā ir gan valsts, gan skolas, gan ģimenes atbildība.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No izciliem glītrakstītājiem līdz "gaiļa kājām"

Kategorijas