"Vajag likt uz balsošanu!

2015. gada 25. septembris 07:00

810

Vaiņodniece Biruta Makarova ar redakciju sazinājās, vēloties paust viedokli bēgļu jautājumā. Bet avīzē jau publicēta liepājnieka Daiņa Dreimaņa vēstule “Nelegālie imigranti – tā saucamie bēgļi”. “Tas cilvēks visu raksta pareizi,” viņa pievienojas šim viedoklim un papildina ar savējo.

Jaunie nedomā,
kas būs nākotnē
“Tie nav nekādi cietušie, viņiem vienkārši vairs nepatīk savos smiltājos dzīvot. Nevar redzēt, ka tie muktu no kara. Te ir zaļa zāle un viss pārējais, un viņi par katru cenu laužas iekšā. Nāk arī vjetnamieši. Kāpēc viņi laužas te iekšā? Kā var nosargāt robežu, ja ir tikai daži robežsargi? Kur tad ir mūsu palīgi? To tik vien dzird, ka Krievija bruks iekšā un vajag tādu tehniku un šitādu tanku. Lielas naudas izdod par kara tehniku, bet, kad šie nāk iekšā, tad brīvi atļauj. Vai mums pašiem trūkst cietumnieku, zagļu, slepkavu? Mēs jau tā uzturam savus cietumniekus.”
Birutas kundzi uztrauc dzirdētais skaitlis: 16 tūkstoši jauniešu esot bez darba un nemācās. Netrūkstot arī izglītoto, bet tos darbā bez prakses neņemot. “Kur viņi to praksi dabūs? Vajag piespiest uzņēmējus viņus pieņemt. Tad būs strādnieki un nevajadzēs imigrantus. Kā var būt tāda politika, ka mūs tik zemu noliek?”
B. Makarova spriež, ka Briselē ievēlētie deputāti tur sēž tikai naudas dēļ, par Latviju tiem rūpju neesot. Ar likumu uzspiest ņemt bēgļus nedrīkstot. “Lai paskatās, kā dzīvo pensionāri!” Kaimiņienei jāiztiek ar 69 eiro mēnesī. Pastniecei jāskrien rikšiem, lai paspētu uz otru darbu. “Migrantiem maksās – par ko?” Viedoklis B. Makarovai arī par faktu, ka bēgļu uzņemšanu atbalsta gados jauni cilvēki. “Jaunajiem galvā vējš, viņi nedomā, kas būs pēc tam.”
“Mans aicinājums: latvieši, turieties, cik varat, ja negribat nonākt situācijā, kāda nebija pat pēckara gados! Vajag protestēt un šo jautājumu likt uz balsošanu.”

Latvietim prāts
parādās pēcpusdienā
Saskarsme ar citas tautas pārstāvjiem B. Makarovai bijusi visu mūžu. “Lai runā par krieviem, ko runādami!” Viņas dzīvesbiedra dzimtā puse ir Kurskas apgabals, Vaiņodē viņš nonācis kā armijnieks, 36 gadus bijis galvenais mehāniķis lidmašīnu dzinējiem. Viņa ģimene vedeklu uzņēmusi kā savējo, ne vārda neesot iebilduši, ka dēls apprecējis latvieti. “To, ka mūsu meitenes apprecas ar melnajiem, gan es nevaru ciest. Man žēl viņu pēcnācēju, jo tos te neieredz.”
Ģimenē ar bērniem Biruta runājusi krieviski, lai tēvs arī saprastu. Spriedusi – latviski paši iemācīsies sētā, un tā arī noticis. Bērni bez problēmām mācījušies latviešu skolā, arī vīrs iemācījies latviešu valodu.
B. Makarovu ļoti interesējot vēsture, un viņa joprojām dusmojas par pirmās brīvvalsts laikā lietuviešiem “pārdotajām” teritorijām – Palangu, Kretingu. Sekas izjutusi uz savas ādas, jo, pārdalot Sventāju, tēva māja palikusi vienā pusē, dēla – otrā. Birutas ģimene palikusi Lietuvas pusē, meitene ne dienu neesot gājusi latviešu skolā. Klasesbiedri smējušies par viņas valodu. Kaimiņiene teikusi: Ko ar latvieti strīdēties, viņam līdz pusdienai nemaz prāta nav, tas parādās tikai pēcpusdienā. Tolaik, būdama bērns, šo teicienu apšaubījusi, bet tagad esot jāpiekrīt – dažam prāta neesot ne pēcpusdienā, ne vakarā.
“Visās tautās ir dažādi cilvēki”, bet, “kad šitie ienāks un mūs aplikvidēs, tad Āboltiņa varēs saukt: Ū-ū, vai kāds latvietis vēl ir palicis?”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Vajag likt uz balsošanu!

Kategorijas