Pašu rokām radīts

2015. gada 30. septembris 07:00

5027

Lai gan sakoptāko sētu konkurss Aizputē organizēts pasen, pilsētā netrūkst čaklu un skaistumu mīlošu ļaužu. Atzinības vērts ir Dēvicu ģimenes sakoptais īpašums. “Varējāt jau izvēlēties kādu “biezāku” namu, mums nav nekā sevišķa,” samulsis par izrādīto uzmanību ir Aivars Dēvics, bet tūlīt gatavs ziedot pusdienlaiku un aizvest uz savām mājām.

Skaisto saskata ikdienišķajā
“Pie mums, Kastaņu alejā, viss mierīgi, zagt jau nav, ko,” pasmaida Aivars Dēvics, kad brīnāmies par atvērtajiem metāla vārtiem, kaut mājās pa dienu neviena nav. Aivars strādā SIA “Aizputes nami”, viņa dzīvesbiedre Ārija – apģērbu ražošanas uzņēmuma “66 North Baltic” Aizputes filiālē.
Tikmēr dārzs elpo savā ritmā. Sarkanās leduspuķītes sačukstas ar pelēkajām krustainēm. Droši vien par vēsajām naktīm, kas vēsta par nenovēršamo. Tālāk sauc pēc pirmās ziedēšanas apgriezta un vēlreiz uzplaukusi spireja. Daudzkrāsainas stangrozes un vīteņaugi ķer priekšpēdējos siltos saules starus, arī pie saimniecības ēkas un akas ietupinātie puķu podi turpina vasaras dziesmu. Gadalaiku miju uzsver lielās “sēnes” zem kokiem. Šķiet, kas nu tur sevišķs, atrodi divus piemērotas formas akmeņus, liec vienu virs otra, un “beka” gatava. Bet ej nu atrodi, ej nu sakombinē, lai izskatās dabiski!
Bez materiāliem izdevumiem, liekot lietā izdomu, gaumi un talantu, te ik uz soļa redz pa mazam brīnumiņam ar māksliniecisku piesitienu. Neievelties baseiniņā brīdina zaļa vardīte – akcelerāte, metāla muca, izrādās, var kalpot ne tikai lietus ūdens uzkrāšanai, bet arī kā apgleznošanas objekts. Ābelē rāpjas savāds zaru vīriņš, no diviem līkiem nokaltušiem koka stumbriem tapis dekoratīvs dārza elements – vija. Ej nu iztulko: saspēle, sadzīvošana vai nemitīga tiekšanās augšup?
Vaicāts, vai vides labiekārtošanai talkā aicināti speciālisti, Aivars sparīgi atmet ar roku: “Nē taču! Mēs ar mammeli abi divi izštukojām.”

Iegūst noderīgas profesijas
Par aizputnieku Aivars sevi sauc kopš Ventspils arodskolas beigšanas, tur izmācījies par atslēdznieku, virpotāju. “Pirms armijas atnācu uz Aizputi un sāku dzīvot kopmītnēs, jo esmu bārenis, bērnnamnieks. Tā te ieriktējos un paliku. Pēc māgas operācijas kādu laiku nedrīkstēju darīt neko smagu, un mani pielika par skārdnieka mācekli. Savā mūžā esmu daudz ko samācījies: virpotājs, frēzētājs, metinātājs, mūrnieks, apmetējs, māku arī ēst vārīt. Savulaik biju pat muzikants – bungas spēlēju.”
Aiz durvīm, ko rotā ar autogēnu izgrieztas metāla mežģīnes un puķupoda turētājs no vecas šujmašīnas kājas, atrodas saimniecības ēka. “Kad tas bija izdevīgi, turējām govi, cūku, aitas, vistas, trušus. Romantiskā balkoniņa vietā bija lūka, pa kuru sienu meta iekšā,” atceras strādīgais vīrietis.
Visvairāk viņš lepojas ar skārdnieka prasmēm. “Aizputē reti kura nama jumtam nav manis taisīto bleķu. Tā mūsdienās ir reti sastopama profesija un darba netrūkst. Kad priekšnieks pasauc, uztaisu kaut ko “Aizputes namiem”. Ja tantiņai vajag kādu sīkumu priekš plīts, viņa taču nebrauks uz Liepāju, es neatsaku.”

Ģimenes ligzdu vij ar apdomu
Neizbrīna, ka arī dzīvojamo māju Aivars kopā ar sievastēvu uzbūvējis. “1974. gadā te nopirkām pliku pleķi – 1200 kvadrātmetru. Apkārt bija kartupeļu lauki, dārziņi ar ābelēm, plūmēm, jāņogām. Ražu varēja nodot. Uz Liepāju braucu tirgot, tagad pilsētniekam to nevajag, nopērk plastmasas plūmi un ēd.”
Divstāvu namiņa plānojums rūpīgi pārdomāts, arī iekšējā apdarē jūtams saimnieka rokraksts. Siltumu nodrošina centrālapkure un maza krāsniņa. Sētu agrāk klājušas betona plātnes, kas salā sasprēgājušas. Lai nobruģētu piebrauktuvi, pirms gadiem desmit ņemts kredīts, un bruģēšana ir gandrīz vai vienīgais darbs viņu īpašumā, kas uzticēts citiem meistariem.
Par tādiem dūšīgiem vīriem kā Aivars saka – ķeneris uz visām kantēm. Bet arī sieviņai Ārijai pulku profesijas bijušas: šuvēja, kasiere bankā, aptiekā strādājusi.
Saimnieks neslēpj, ka dārzā diezgan daudz eksperimentēts. Vecās ābeles izzāģētas, rododendriem vieta mainīta, tūju figūras veidotas – ar mūžzaļiem augiem panākts pamats dekoratīvajai zonai. Nav aizmirsts arī par “pārtikas programmu” – pašu vajadzībām to nodrošina siltumnīciņa, dažas zemeņu un dārzeņu dobes.
Omulīgā pašu būvētā lapenītē tiekot uzrīkots pa piknikam, kad pieaugušie bērni, draugi, mazbērni ierodas. Dēls Mareks pašlaik strādā Norvēģijā, atstājis auto tēva sētā. Meita Kristīne un znots darbojas mežu kopšanas jomā. Kad nepieciešams, vecākiem palīdz, malku sazāģē, mazdēls uz pļaušanu nav jāpierunā.
“Ko vēl gribētos? Dārzā derētu pundurābelītes iestādīt, jo, krītot no lielajām ābelēm, augļi sasitas un jāmet ārā,” prāto Aivars.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pašu rokām radīts

Kategorijas