Maizei nepietrūkst, attīstībai gan

2015. gada 30. septembris 07:00

615

Piensaimniecības krīze vissmagāk skar zemniekus, kuri ņēmuši kredītu un cerējuši uz attīstību. Lopkope ar skaitļiem pierāda, ka pašu peļņa vien tik, lai nebūtu no citiem jālūdz maize.

“Lielās saimniecības bez kredīta nekur nevar tikt,” atzīst Cīravas pagasta ZS “Brāļi” saimniece Renāte Jasaitiene. Kopā ar dēlu viņiem ir 180 galvu ganāmpulks. Katru dienu no melnraibajām un sarkanraibajām ‘holšteinietēm’ tiek izslauktas divas tonnas piena. Aptuveni pirms gada piena cena bija 30–31 cents, šogad 16–17 centi, salīdzina Renāte. Ar tādu cenu katru mēnesi piens nes sešus tūkstošus eiro zaudējumus.

Izmaksas skaita tūkstošos
Renātes ģimene nav Latvijas pilsoņi, tāpēc zemes reformas sākumā pie mājas piešķirts tikai viens hektārs zemes, vēlāk vēl četri. Palēnām tikuši pie 20 hektāriem māju tuvumā, lielākas platības atrodas sešu kilometru attālumā, kopā sasniedzot ap 200 hektāriem. “Cik prasa, tik maksājam,” saimniece teic par zemes cenu, ko nosauc īpašnieki, kuri no tās atsakās. Šajā ziņā viņus izspiežot dāņi.
Zemes iegādi gandrīz divkārt sadārdzinot tās mērīšana un atdalīšana. Laukos audzē zālājus, kas der gan zaļbarībai, gan sausajai barībai. Izmēģināta lucerna, bet tā nekaļķotā augsnē neaugot.
Sākumā četras reizes paplašinājuši jau esošo veco kūti. Ganību trūkums fermas tuvumā licis izšķirties par jaunas – brīvās turēšanas tipa – kūts būvi. Vecā kūts tagad kalpo kā slaukšanas zāle, kurā reizē var izslaukt 55 gotiņas. Jaunās kūts būvniecībai ņemts 200 tūkstoš eiro kredīts. Lagūnas tipa mēslu krātuves izbūvei bijuši nepieciešami 50 tūkstoši.
Pa abām saimniecībām mēnesī ieņemam septiņus tūkstošus, kredīta apmaksai aiziet četri tūkstoši, par elektrību – viens tūkstotis, saimniece atklāj bilances galvenos skaitļus. Vēl izdevumos maksa par lopbarību, veterināriju u.tml. Jārēķinās ar iepriekš neparedzamiem tēriņiem: 24 tūkstošus vērtai siena presei saplīsusi siksna, un vajadzējis šķirties no pieciem tūkstošiem eiro. Vismaz degvielai cena pašlaik turoties līdzsvarā.
Pašu guvums – tikai izdzīvošana, maizīti nevajag iet nevienam lūgties. “Šiki dzīvot nevaram.” Ja būtu peļņa, varētu algot strādniekus un attīstīties. Pašlaik attīstība ir nobremzējusies.

Barojas starpnieki
Renāte spriež, ka situācijas pasliktināšanā pie vainas arī pašmāju uzpircēji. Vilinot pie sevis, uzpircēji sola lielāku cenu, bet pēc laika tā pamazām sarūkot. Lopkopjiem negriboties skriet no viena pie otras, un viņi paliek pie ierastā.
Līdzīgi esot ar teliņu iepirkšanu, pērn to cena nokritusi līdz 45 eiro gabalā. Govs apsēklošana maksā 30 eiro, salīdzinājumam saka saimniece. Ārzemju uzpircēji aizbildinoties, ka cūku mēra dēļ netiekot pāri robežai, tāpēc nevarot vairāk maksāt. “Bet izved tik un tā!” Zināms, ka pašreiz kūtī esošie bullēni ceļos uz Holandi.
Veikalā pienam cena nekrīt, un Renāte secina, ka starpība tiek uzpircējiem. Piemēram, vietējais kooperatīvs X nodod pienu Jēkabpils piena kombinātam, tas savukārt pārstrādes uzņēmumam Lietuvas Rokišķos. Nauda ceļo pretējā virzienā, katrā posmā “barojot” starpnieku. No Renātes saimniecības pienu pa tiešo paņemot lietuvieši. Saimniece vērš uzmanību arī uz tauku daudzumu pienā. Gotiņas to dod četrprocentīgu, bet veikalā nopērkams divprocentīgs. “No viena litra var uztaisīt divus un saņemt dubultā,” viņa smejas.
Viņai savs skatījums arī uz situāciju veikalos. “Ja siers maksātu trīs, četrus eiro kilogramā, cilvēki to ēstu, nevajadzētu meklēt noietu ārzemēs.” Līdzīgi varētu būt ar pienu – ja cena veikalā būtu zemāka, vairāk dzertu pat pensionāri. Preces cenas un noieta sakarības Renāte labi zina, jo agrāk strādājusi par pārdevēju. Ja visi varētu sarunāt un pāris nedēļu nenodot pienu, veikalos tā pietrūktu un varbūt lietas sakustētos, ierosina piensaimniece.

Ja visi ceps, kurš ēdīs?
“Kurš laukos nesaimnieko pats, tas arī negrib iet pie cita strādāt,” klasiskais atzinums par darbaspēku arī Renātei. Pārsvarā iztiekot ģimenes spēkiem. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ieteicis meklēt citas saimniekošanas nišas. “Sāksim visi graudus audzēt un bērsim čupās?” saimniece norāda uz jau esošo pārprodukciju. “Visi cepsim kūkas – kurš ēdīs?” Piena pārstrādi produktos Renāte pati nav mēģinājusi. “Par lēto cenu – vai būs peļņa? Par dārgo – cilvēkiem nav pirktspējas.”
Esot dzirdēts par saimniekiem, kuri ganāmpulku jau samazinājuši līdz dažām galvām un pievērsušies jaunlopu audzēšanai.
Brīvās turēšanas kūtī govis savu vietu neievērojot, bet paradumus gan. Piemēram, viena guļ tikai staigāšanai domātajā ejā. Barību pieved ar tehniku. Ganāmpulku atjauno ar šeit dzimušajām telītēm, kam trīs nedēļu vecumā tiek noņemti radziņi, lai dzīves gaitā netraumētu pārējās. Gotiņu dzīve bez dzīšanas ganībās ir mierīgāka arī saimniekiem, nav jāuztraucas par to iekļūšanu kaimiņu laukos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Maizei nepietrūkst, attīstībai gan

Kategorijas