Vispirms jāpamācās suņa saimniekam

2015. gada 30. septembris 07:00

619

“Neviens suns nepiedzimst agresīvs, tas ir greizs stereotips, ka, piemēram, Amerikāņu Stafordšīras terjers ir ļoti nikns. Tāds viņš var kļūt tikai cilvēka aplamas darbības rezultātā,” uzskata Agnese Liepiņa, kura jau gadu uz nodarbībām dodas kopā ar savu mīluli Barsi pie sertificētas instruktores Montas Krastiņas. Barša saimniece ir pārliecināta, ka sunim jāskolojas, jo viņam nepieciešama socializācija un apmācība. Ne katram pietiek zināšanu, lai to paveiktu mājās.
M. Krastiņa uzsver: “Uz manas automašīnas pareizāk būtu rakstīt nevis suņu, bet suņu saimnieku apmācība: kamēr cilvēks neprot kaut vai pareizi audzināt, nerunājot par apmācīšanu, rezultāta nebūs. Katram vajadzētu prast savu suni vadīt un valdīt gan pilsētas, gan lauku apstākļos. Jo mēdz būt dažādas situācijas, arī neapmācīti mazie suņi izraisa konfliktus, un lielais suns nemaz nav vainīgs.” Instruktore novērojusi: “Katram nepieciešama īpaša pieeja, bet tikai pēc aptuveni astoņām nodarbībām individuāli un grupā saimniekam rodas priekšstats par suņa apmācību. Piecdesmit procenti panākumu atkarīgi no tā, kā zināšanas apgūst saimnieks: kamēr viņš nav pareizi apmācīts, nevar sagaidīt suņa paklausību.”
Monta velk paralēles ar bērna audzināšanu, tomēr atšķiroties nianses. Bērnam – jo vairāk skaidro, jo ātrāk pielec. Turpretī, ja sunim mēģina stāstīt “nu, kāpēc tu šitā dari” vai citas garas frāzes, tas ir pa tukšo.
“Dzīvē nav kā filmā par Reksi. Uz katru komandu tiek izveidots reflekss. Ja neizpilda vairākkārtēju komandu, piemēram, “sēdi”, seko iedarbība jeb korekcija – uzspiešana uz dibena vai paraušana aiz ķēdītes. Tikko suns ir vajadzīgajā pozā vai veic vajadzīgo darbību, sekundes laikā seko uzslava. Tā izstrādājas paklausība,” skaidro M. Krastiņa, norādot uz vēl kādu izplatītu kļūdu. “Nepareizi ir agresīvu šuneli, kurš aprej lielo, ņemt rokās, bužināt un pārmetošā tonī kaunināt kā bērnu. Sunītis tā saprot, ka ļoti pareizi dara. Ir jābūt attiecīgai intonācijai, kad saka “fu” vai “nedrīkst”, tas liecina, ka neesat apmierināts.”

Neskati pēc purniņa!
Dažs saka: man jau nevajag suni izstādēm. Bet izstādes nav saistītas ar suņu apmācību, tur tiek vērtēts, cik pareizi suns veidots, cik skaisti un pareizi viņš iet – cik precīzi šķirnei atbilst eksterjers un veselība. Lai gūtu uzvaru izstādēs, kas pārsvarā vajadzīgs vaislas suņiem, nav pat īpaši jāzina komandas, savukārt sacensībās tiek vērtēta dzīvnieka paklausība.
“Mēs pirmkārt apmācām suni dzīvei – lai ir paklausīgs un uzticams pavadonis,” uzsver Monta un min vēl vienu bieži pieļautu kļūdu – suņa izvēli pēc vizuāliem kritērijiem. Ierauga uz ielas smuku purniņu un tūlīt “es šitādu gribu”, nepainteresējas, kādam mērķim šķirne domāta, vai būs iespējams nodrošināt atbilstošus apstākļus un kustības.
“Tagad modē ir bīgli, cilvēki pērk masveidā, bet reti kurš pilsētas apstākļos tos var turēt, un rodas problēmas. Dzinējsunim ir tendence bēgt, apsekot plašas teritorijas, lai noskaidrotu, vai tur nav medījums. Skrienot lielos līkumus, bīgls nereti aizmirst par saimnieku.”
Visām šķirnēm vienādi padodas apmācība! Elastīgākie audzēkņi ir agrāk par dienesta suņiem sauktie, darba suņi: ne tikai “vilciņi”, arī bokseri, dobermaņi, rotveileri, labradori. Savukārt grūti apmācāmi ir šarpeji ar krunkainajiem purniņiem. Turklāt tie nav no mīlīgākajiem: apveltīti ar diezgan sarežģītu raksturu.
Instruktore novērojusi, ka cilvēkus ļoti iespaido filmas. Noskatās, piemēram, par haskijiem un gatavi pirkt. Ja enerģisko dzīvnieku, kurš paredzēts daudzu kilometru pieveikšanai, izved tikai nokārtoties, palaists vaļā, tas aizskrien, aizmirsdams par visu. Šīs šķirnes pārstāvi M. Krastiņa neiesaka kā ģimenes mīluli, bet gan aktīva dzīvesveida cienītājiem, kuri paši gatavi piedalīties sacensībās, kurās suns ir vilcējs.

Esi autoritāte!
Dzīvošanai laukos piemēroti darba, arī ganu suņi. Ja ņem bezšķirnes, nezinot par dzīvnieka vecāku turēšanas apstākļiem, var būt dažādas problēmas, brīdina speciāliste. Piemēram, vairākās paaudzēs pie ķēdes sietu ķepaiņu pēctečiem iespējamas iezīmes raksturā un psihē. Tas pats sakāms par patversmes sunīšiem.
“Cilvēki, kas viņus paņem, ir malači, bet tas ir līdzīgi kā pieņemt ģimenē bērnu no internāta. Dažs patversmes suņuks apmācās labāk nekā šķirnes suns, tomēr ar negatīvu pieredzi jārēķinās.” Par vēlu apmācīt suni nav nekad, korekcijas var veikt vienmēr, taču lauzt saimnieka un suņa ieradumus nav vienkārši. Piemērotākais kucēna vecums apmācības uzsākšanai ir četri, četri arpus mēneši; vēlāk jau ir noformējies mīluļa raksturs.
“Vislabāk ņemt kā baltu lapu, ko saimnieks nav paspējis sabojāt. Kaut gan naudas ziņā tas man būtu izdevīgāk, neiesaku apmācīt suni bez saimnieka: tā ir arī saimnieka apmācība. Ja apmācīšu es, suns ātri sapratīs, ka saimnieks neprot vadīt, valdīt, un komandas ignorēs. Saimniekam jābūt suņa autoritātei! Ja šim bara dzīvniekam būsit vienkārši draugs, viņš jūs uzskatīs par jaunāko māsu vai brāli. Jāpadomā arī, vai jums ir pietiekoši stingrs raksturs, lai izvēlētos šķirni, kura mīl dominēt.”

Ķēriens kopš bērnības
Interese par dzīvniekiem Montai Krastiņai bijusi jau mazotnē. “Uzaugu pie omītes laukos, pie Tāšu ezera. Arī skolas brīvlaikus tur pavadīju. Jau sešu gadu vecumā man uzticēja atvest svešu zirgu no pāris kilometru attāluma, un zirgs klausīja labāk nekā pieaugušos. Kontaktējos arī ar omītes un visiem apkārtnes suņiem.”
Pilsētā vecāki nav ļāvuši Montai turēt suni, pie pirmā mīluļa – pekinieša – tikusi divpadsmit gadu vecumā. Apmācījusi, kā pratusi, un izdevies. “Esmu starp tiem, kuri tīri intuitīvi zina, kā suni pareizi audzināt. Tomēr katram, kurš četrkājainu draugu dabū pirmo reizi, vajadzētu iziet apmācību; nākamo varēs apmācīt pats.”
Divdesmit piecu gadu vecumā Monta uzsākusi apmācīt savu rotveileru un šelfiju klubā, kur ātri pamanītas jaunietes dotības un viņa virzīta uz kursiem Rīgā. Tolaik saņemtais sertifikāts apliecina instruktora dresētāja prasmes, pašlaik viņa ir instruktore, audzētavas “Romonta” īpašniece un Latvijas Rotveileru kluba viceprezidente. “Tā man ir pamata nodarbošanās. Labi, ka varu darbu apvienot ar sirdslietu un hobiju. Neturu suņus tikai vaislai, apmācībai, man visi ir arī priekš sirds.”
Monta oponē uzskatam, ka inteliģentākie ir vācu vai Austrumeiropas aitu suņi. Šķirne esot pabojājusies, bezatbildīgi krustojot, pirms pārošanas neizdarot ne veselības pārbaudes, ne psihes testus. Pat ļoti smuki ciltsraksti ar titulētiem vecākiem vēl negarantējot kvalitāti.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vispirms jāpamācās suņa saimniekam

Kategorijas