Tēmē augstāk

2015. gada 5. oktobris 07:00

1240

Cilvēkus, kuri kaut ko sasniedz, pārējie apbrīno: nu, kā to visu var paspēt? Atbilde slēpjas mākā sakārtot prioritātes un resursus. “Ziediņi” jau 2008. gadā pamanīti un uzteikti nominācijā “Nīcas mazais dārzs”, 2012. gadā Iveta Eglija un Dzintars Vilemsons saņēmuši Pateicību par dalību Nīcas novada konkursā “Sakoptākā novada viensēta”.

Par desmit durvīm mazāk
Māja nav pašu celta. Saimniekot sākuši pirms desmit gadiem, un kopš tā laika īpašums piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Pagalmu no ceļa agrāk atdalījis jāņogu dzīvžogs, sēta bijusi betonēta. Iepriekšējie saimnieki te turēja lopus.
“Nolēmām visu uzlabot. Kad atnācām, balto ķieģeļu mājā bija kambarītis pie kambarīša. Nu ir par desmit durvīm mazāk. Gadu gaitā iekštelpu renovācijai sekoja ēkas ārpuses un sētas sakopšana – lai nebūtu dubļu un ir, kur piesiet aci. Kad bija skaists bruģis un dobes, skatu bojāja saimniecības ēka, arī no baltiem ķieģeļiem.”
Kur tagad izbūvēta pirtiņa, bijusi garāža, bet tagadējās garāžas vietā – kūts. Pēdējais veikums ir nojume starp ēkām, ko izmanto automašīnu novietošanai. Garāžu aizņem kvadricikli un citas ģimenes hobija lietas. Ir ļoti jauki aizbraukt kaut kur uz mežu izvēdināt galvu, teic Iveta. Tam kalpo arī velosipēdi. Pagājušogad trīs dienas ar riteņiem braukājuši pa Lietuvu.
Tūjas pa perimetru iestādītas, lai norobežotos no šosejas trokšņiem. Tagad apkārt teritorijai tapis arī glīts žogs, “jo kaimiņi ir ļoti tuvu, turklāt pagājušogad tikām apzagti”. Kopjot zālienu, rūpes saimniekiem sagādā nevis “vilcenīte” Abija un Jorkšīras terjers Gusts, bet gan kurmji. Izmēģināts daudz kas, bet neglītie melnie plankumi liecina, ka cīņa nav veiksmīga.

No pilsētas uz laukiem
Domstarpību dārza jautājumos dzīvesbiedriem neesot. Koki un citi vīru darbi ir Dzintara ziņā. Viņam rokas aug īstajā vietā, slavē Iveta. Uz vecajiem pamatiem viņš uztaisījis siltumnīcu, piknika galdu un solus no baļķiem. Bērnu atpūtas stūrītis ar plastikāta slīdkalniņu pašlaik stāv neizmantots, pa to tīk nošļūkt vienīgi suņukam Gustiņam. Nelielā platībā “aiz kadra” tiek audzētas garšvielas un dārzeņi, saglabātas dažas vecās ābeles ar visgardākajiem augļiem. “Kas nekaiš, ja, cepot ābolu rausi, vari paņemt savā dārzā! Pirms gadumijas ābeles rotājam ar lampiņu virtenēm.”
Ūdenskritums no laukakmeņiem vecās akas vietā ir Ivetas veidots, arī visi puķu un krūmu stādījumi. Griboties visu darīt pašai, tad gandarījums lielāks. “Pagājušogad pirmo reizi pakonsultējos, jo biju redzējusi, cik skaisti dārzi ir citiem nīceniekiem. Ingai Šenfeldei palīdzot, izraku augus no galvenās dobes, veidojām jaunas kompozīcijas. Mīlestība uz ziediem man vienmēr bijusi, bet pietrūkst zināšanu. Ir, kur augt,” neslēpj Iveta un piebilst, ka padomās par piedalīšanos Nīcas skaisto dārzu konkursā.
Iveta uzaugusi un skolojusies Liepājā, bet sirdī jūtas kā lauciniece. “Mans tētis Miķelis ir no Kalnišķiem, mamma Austra – no Rucavas. Vasarās esmu palīdzējusi lauku omītēm. Kad tēta mamma saslima, tika nopirktas mājas “Strautiņi” trīspadsmit kilometrus no Liepājas. Tur joprojām saimnieko Atiķu trijotne – mani vecāki un māsa Linda.”
Arī Dzintars ir daļēji liepājnieks. Abi ar Ivetu mācījušies vienā skolā, dzīvojuši kaimiņos gan pilsētā, gan laukos: Dzintara mammai pieder viesu nams “Brakši”, kas netālu no Ivetas vecāku mājām. “Viņam ome no Pērkones puses. Sajēga par lauksaimniecību mums ir, bet tas vairāk attiecas uz dārzeņiem, lopiem un sienu, bet ne dekoratīvajiem augiem. Kad apkārt riņķī redz daiļdārzus, saslimsti ar to.”

Vēl divas dobes
Vēl dzīvodama Liepājā, Iveta vienmēr pavasarī vedusi uz vecāku lauku mājām puķes. Nu jau desmit gadu ir iespēja izvērsties savā dārzā, arī mācīties no savām kļūdām. Ne visiem dienvidu augiem patīk mūsu klimatiskajā joslā. Tā jau notiek ar ikvienu dārzkopi: ar prātu saproti, ka visa kā gana, nav vairs, kur stādīt, bet pietiek aizbraukt uz kādu stādu tirgotavu un visi racionālie apsvērumi izplēn. Saimniecei ļoti patīk rozes, viena dobe atvēlēta tieši ziedu karalienēm, dažas atvestas no Vācijas.
Gada pārējos mēnešos nauda aiziet citām lietām, taču pavasarī daudz tiek tērēts dārzam, atzīst Iveta. Kamēr vēl strādājusi par veikala “NewYorker” vadītāju, gadatirgu kārdinājumi bieži gājuši secen. “Rietavā nevarēju paiet garām ziedošām mārtiņrozēm, piepildīju laivu, kur lielā karstuma dēļ šovasar viss ātri iznīka,” par labdabīgo atkarību pasmaida saimniece.
Vienīgais, kā darbīgajai ģimenei mazliet pietrūkst, ir laiks. “Dzintaram pieder auto tirdzniecības uzņēmums “KV Auto” . Jaunajā īpašumā “Kaķīši”, arī Nīcas pagastā, pamazām veidojam atpūtas mājiņas tūristiem. Mazs ģimenes biznesiņš, jo nu jau tas vecums, kad gribas nobāzēties.”
Iveta ir pārliecināta, ka visu spēs apvienot ar studijām augstskolā, kur apgūst biznesa psiholoģiju. “Man jau vēl nav četrdesmit!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tēmē augstāk

Kategorijas