Zelta gadus atdod skolai

2015. gada 7. oktobris 07:00

297

“Mana dzīve iegadījās sarežģītā laikā: bija karš, nabadzība un citas grūtības, teic deviņdesmit otro rudeni sagaidījusī Emīlija Celmiņa. Arī gaišuma un prieka bijis gana, bet pats zelta viducītis – piecdesmit gadi – atdoti skolotājas darbam Sakā, Grobiņā un Liepājā. Mūža rudeni Emīlijas kundze vada kopā ar savu drošo balstu – meitu Ievu. “Kāds mans radinieks sasniedza 114 gadus, māsa nomira bez viena gada simts. Lai gan pazaudēta veselība, domāju, ka simts gadus sasniegšu,” sparīgi saka E. Celmiņa.

Ar sakņu sajūtu
“Cara laikā un, kamēr Ļeņins bija dzīvs, mani vecāki Emma un Hanss dzīvoja Murmanskā. Pārbraukuši sākumā apmetās pie mammas vecākiem Alsungā, kur es piedzimu. Vēlāk pārcēlāmies uz Jūrkalni, tēvs uzcēla kokzāģētavu, fabriku un dzirnavas. Viņš bija kreisi noskaņots, solidāri strādāja kopā ar saviem strādniekiem, iespējams, tāpēc četrdesmitajā gadā īpašumus gan nacionalizēja, bet mūs pašus uz Sibīriju neizveda,” atceras Emīlija.
Sākumā meitene izglītojusies Jūrkalnes četrgadīgajā skolā, pēc tam Alsungā. Kara laika bērniem bijis jāmācās šaut no ierakumiem, un labās redzes dēļ Emīlija vienmēr trāpījusi mērķī.
“Mamma spēlēja klavieres, brālis – garmošku, tēvs dziedāja, mans pirmais instruments bija ķemme ar zīdpapīru, tad akordeoniņš ar 24 basiņiem. Paps gribēja, lai mācos par finansisti, tāpēc Liepājā iestājos komercskolā. Ienākot vāciešiem, skolu pārcēla uz 1. ģimnāziju, kur mācījāmies paralēli ģimnāzistiem. Izlaiduma gada rudenī, pabeigusi tikai pedagoģijas kursus, sāku Sakas četrgadīgajā skolā pasniegt vairākus mācību priekšmetus, jo daudzi skolotāji bija izsūtīti. Mums viss bija atņemts, tāpēc matracīša vietā – siena maisiņš uz koka kastēm. 1. septembrī man pašai tikai klikatas plikās kājās, zeķu nebija, un arī bērni nāca trūcīgi ģērbti – pastaliņas kājās, nātna biksītes līdz ceļiem. Klasē bija skolnieki, kuri sāka tikai mācīties, un blakus sēdēja no kara pārnākušie, kuri, karam sākoties, bija beiguši tikai pāris klases. Sakas mežos Ulmaņa laikā nabadzīgajiem latgaliešiem tika piešķirta zeme. Šīs ģimenes ļoti cīnījās par savu eksistenci, bet bērnus sūtīja uz skolu.”
Vēlāk, neklātienē studējot kādā Maskavas institūtā, Emīlija ieguva vācu valodas tulces diplomu. “Šo valodu izvēlējos, jo nāku no seniem vāciešiem. Mana oma, mammas mamma, bija ar poli precējusies vāciete. Viņa sevi sauca par madam Kaminskij, un visi bērni ģimenē runāja vāciski. Tēva vārdu un uzvārdu latviskoja: Hanss Pflēderman pārtapa par Ansi Plēgermani.” Par tulci Emīlija nav strādājusi, bet iestājusies Liepājas pedagoģiskajā institūtā, nokārtojusi visus pārbaudījumus un kļuvusi par pedagoģi.

Nosvin ar vērienu
Nesen skolotāju apciemojis bijušais audzēknis, nu jau pavecs vīrs. “Pēteri no Grobiņas vidusskolas, kur mācīju vācu valodu un matemātiku, atcerējos, kad viņš atgādināja par puiku no mazākajām klasēm, kurš pazuda. Gājām Pēterīti meklēt un atradām, paslēpušos lielo nezāļu lapās iepretim skolai. Viņš tur raudāja, jo nebija sagatavojies stundai,” arī šķietami maznozīmīgas epizodes mēdz iespiesties atmiņā.
Piecdesmit gadu darba stāžs ietver arī periodu, kad E. Celmiņa mācījusi vakarskolēnus, bet visvairāk gadu atdots Liepājas 1. vidusskolai. Tur viņa kopā ar mūzikas skolotāju Ivaru Reinholdu vadījusi skolnieku vokālo ansambli, uzstājušies arī televīzijā, kā balvu saņēmuši ceļojumu uz Vācijas Demokrātisko Republiku.
Septiņdesmit gadu vecumā pensijā aizvadītā pedagoģe vēl lūgta dažus gadus pastrādāt par vācu valodas pasniedzēju 10. vidusskolā. Pēc “brīvlaišanas” mājskolotājas pakalpojumi izrādījušies vajadzīgi cilvēkiem, kuriem jāstudē ārzemēs un kuriem daudzi ģimenes locekļi aizbraukuši strādāt uz Vāciju un tur raduši jaunu mājvietu.
Uzaicināta pamācīt valodu Vācu biedrībā, viņa tur pirms pieciem gadiem dibinājusi vācu ansambli “Es war einmal...”. Tagad ansambļa vadību uzņēmies Miervaldis Ziemelis, bet toreiz – uz Ziemassvētkiem – Emīlijas iemācītās pirmās pāris dziesmiņas izsaukušas patiesas ovācijas. Ansambļa filozofiskais nosaukums “reiz bija” ņemts no Gētes dzejas.
Uz Emīlijas Celmiņas 90. jubileju sabraukuši un sanākuši viņas audzēkņi no malu malām, tik daudzi, ka sirmā pedagoģe nav varējusi aptvert, kurš ir kurš. “Pilna zāle! Negaidīts pārsteigums – viešņa no Sakas, no manas pirmās skolas, ar neaizmirstuļu un dzejnieka narcišu pušķi rokās un Sakaslejās ceptu skābmaizes klaipiņu. Šīs smaržas uzvēdīja tik daudz prieka un rūgtenu atmiņu. Viesnīcas “Promenade” saimnieks, arī mans skolnieks, dāvāja Hika zāles telpas pasākumam un vēl sirsnīgi jo sirsnīgi sveica. Tā bija skaista pateicība par manu darbu un iespēja daudziem sirmiem skolotājiem pavadīt atmiņās kopīgu vakaru ar saviem bijušiem skolniekiem daudzu darba gadu garumā.”

Sapņu un atmiņu namiņš
“Esmu precējusies divreiz. Pirmais dzīvesbiedrs Arvīds Doniņš nomira agri, mūsu meitiņa Ieviņa vēl tikko bija piedzimusi. Ar otro iepazinos interesanti. Reiz Austras Pumpures vīrs un viņa draugs, kurš stādījās priekšā kā Imants Celmiņš, mani uzaicināja vakarā uz restorānu “Jūra”. Tur par dažiem rubļiem varēja paēst, padejot, paklausīties koncertu. Nemanot palikām divatā, izrādījās, ka dzīvojam blakus, un reizē gājām uz mājām. Tad viņš pie mums “netīšām” aizmirsa cimdus, tad šalli vai grāmatiņu, kam jāatnāk pakaļ. Imants bija jurists, strādāja prokuratūrā, vēlāk par juriskonsultu. Kopīgu bērnu mums nebija. Ļoti labs cilvēks, viņš izaudzināja Ievu un arī mazmeitas.”
Mājai M. Būkas ielā, kur dzīvojuši iepriekš, pirms divdesmit gadiem uzradies saimnieku pēctecis un nācies dzīvokli atstāt. “No piedāvātajiem variantiem izvēlējāmies šo namiņu, kas bija galīgi nolaists – bez logiem, durvīm, grīdām. Visu paši sakārtojām.” 1860. gados būvēto ēku Liepājas vasarnīcu rajonā grezno romantisks tornītis, smalki kokgriezumi, uzraksts “Sapņu namiņš” un daudz, daudz atmiņu.
Par skaistajiem ar Imantu kopā pavadītajiem gadiem atgādina vīratēva, pazīstamā gleznotāja Kārļa Celmiņa gleznas. Viņš bijis īsts dzimtenes patriots, un jābrīnās, ka darbos, kas ataino sarkanbaltsarkanus jūras viļņus un labības kūļus, čeka nav atpazinusi Latvijas karoga krāsas.

Kad traumatologs dzied
Pērn pēc kārtējās kopā sanākšanas Vācu namiņā Emīlijas kundze devusies pie automašīnas, neveikli kritusi un salauzusi gūžu. “Kad naktī mani uzlika uz izmeklēšanas galda, apkārt bija vairāki ārsti un traumatologs Jānis Vozņesenskis dziedāja. Tik skaisti, ka uz pāris minūtēm aizmirsu, kur atrodos. Vēlāk ierosināju to ieviest kā pretsāpju līdzekli pacientiem. Ziemassvētkos mani cilvēki atnāca uz slimnīcu, notupās ap gultu un dziedāja Ziemassvētku dziesmiņas. Arī daudzi slimnīcas mediķi, kuri 1. vidusskolā mācījušies, apciemoja palātā, lai apvaicātos, vai esmu tā pati skolotāja Celmiņa.”
Valodnieku, pedagogu un mūziķu līnija vijas cauri dzimtas koka zariem: Emīlijas mamma bijusi skolotāja, jaunākā māsa Elza Katlapa strādājusi institūtā, arī meita Ieva pēc izglītības ir skolotāja. Mazmeita Ādolfija Ieva brīvi runā krievu valodā, ģimnāzijā apgūst angļu valodu, turklāt izvēlējusies vēl mācīties vācu un franču valodu. Meitene paralēli mācās mūzikas skolā, bet viņas māsa, Emīlijas vecākā mazmeita Ieva perfekti runā vāciski un periodiski dzīvo Vācijā.
“Savā garajā dzīvē esmu sastapusi ļoti daudz cilvēku. Draugi dzīvo arī Vācijā, tā pati arhitekta Berči ģimene. Vācu tūristi labprāt apciemo Liepāju un ir kā uzmedoti uz mūsu namiņu. Reiz no rīta pa logu ieraudzīju riteņbraucēju baru, kādi trīsdesmit cilvēki turējās pie mūsu žodziņa. Padomāju, ka karš sācies, bet ieklausījos: smejas. Man izejot, sāka dziedāt vācu dziesmu un lūdza parādīt dārzu un mājiņu. Kā ielaidu istabā, tā viens uzreiz pie klavierēm. Visi dziedāja, ka jumts ceļas. Aizbraukuši tūristi cits citam pastāsta, un tā mums nepārtraukti ir saskare ar vācu draugiem.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zelta gadus atdod skolai

Kategorijas