Pēc piecdesmit gadiem salaulājas baznīcā

2015. gada 9. oktobris 07:00

1004

Pēc piecdesmit gadiem salaulājas baznīcā

Dunikas pagasta “Duļķinos” vēl smaržo ziedu buķetes, pa vietām nav saliktas dāvanas un nav noplacis Rasmas un Laimoņa prieks par pārsteigumu. “To zelta kāzu svinēšanu izdomāja bērni un mazbērni, bet salaulāšanos baznīcā es pati gribēju. No mazotnes esmu ar Dievu saistīta – kristīta un svētīta, bet vīrs vēl nebija iesvētīts. 19. septembrī Grobiņas luterāņu baznīcā mūs salaulāja draudzes mācītājs Gints Kronbergs,” teic Rasma Huve. Abus dziļi saviļņojuši baznīcā dzirdētie vārdi: “Zelts nav nieka spīgulis, zelts – cēlmetāls rodas, kad no visa izsijājas tas tīrais, labais, dārgais.”

Abi – vietējie
18. septembrī pirms pusgadsimta sarakstījušies un gredzenus mijuši tikai vecāku un vecvecāku lokā. Esam pavisam vienkārši cilvēki, Huves sarunas gaitā uzsver vairākkārt.
“Esmu šejienietis, no Dunikas, bet sieva – no Nidas,” teic Laimonis Eduards Huve. Otrais vārds Edvards dots par godu krusttēvam, bet krievu laikos sajaukts. “Es jau neko daudz neiztaisīju, un tā dokumentos palika. Uzvārds ir tāds, jo senči ir ieceļojuši vācieši.”
Iepazīšanās 1965. gada janvārī notika “ne jauši”, stāstot Laimonim acīs draiskas uguntiņas: “Radiniece gribēja aizbraukt uz Rasmas Jēčes, manas tagadējās sievas, dzimumdienu. Paprasīju kolhozam mašīnu un braucām. Vēroju sanākušās meitenītes, šī kaut kā iepatikās, un, re, dzīvojam piecdesmit gadus.”
Rasmas tēvs kara laikā devies uz Austrāliju, mamma palikusi viena pelnītāja. “Pirmajos pēckara gados gāja ļoti grūti. Pavisam mazs bērniņš paliku mājās, un man vajadzēja spainī atstāto cūkēdienu ar krūzīti liet. Laimonim bija mamma, tētis un māšeles, arī nekas dižs. Nevarēja mācīties tālāk pēc Sikšņu pamatskolas, tēvam bija jālīdz.”
Skološanās sākumu Rasma neatceras ar patiku: pirmklasniece nav varējusi aizsniegt tāfeli, par to skolotājs sadusmojies un pacēlis aiz matiem. Kad mamma pasūdzējusies Rucavā, negantais skolmeistars pazudis. Nākamā pedagoģe krieviete nav mācējusi ne vārda latviski, bērni – ne vārda krieviski. No internāta Rucavā uz mājām Nidā meitene trīsdesmit kilometrus piektdienas vakaros gājusi kājām. Tāpat svētdien atpakaļ. “Ķocītis uz rokas, maizes kukulis iekšā.”
Šoferis un grāmatvede
Rasmas omes māja Nidā atradusies metrus simts no jūras. Kad meitēnam sirsniņa sasāpējusies, uzskrējusi lielās kāpas galā pastāvēt. Ja pēc jūras sailgojas tagad, paskatoties uz gleznā attēloto jūru un paliekot labi.
“Nidā visu lietuvieši pārņēmuši. Izdarījām muļķīgi, ka nepieprasījām īpašumu. Kādas naudas tagad plēš pie jūras!” pasūrojas Laimonis.
Rasma iebilst, ka nauda dzīvē nav svarīgākais un jāiztiek ar to, kas ir. Pēc apprecēšanās viņa lauksaimniecības tehnikumā ieguvusi grāmatvedes specialitāti un uzreiz pieņemta darbā kolhozā “Nākotne”.
Laimoņa ceļš vedis uz Cīravu, tur kļuvis par mehanizatoru. “Kad aizsūtīja uz ražas novākšanu Kazahijā, dažus mēnešus kombainu stūrēju. Pēc tam par šoferi izmācījos. Vienu brīdi kolhoza priekšnieku ar vieglo vadāju, bet lielākoties ar smagajām mašīnām braucu. Kombikorma maisus Liepājā viens pats borta mašīnā iekrāvu un pārbraucis izkrāvu. Citi negribēja tālos reisos braukt, bet es gan: tā vairāk varēja nopelnīt. Pēdējos kolhoza gados vedām no Ukrainas salmus, no Baltkrievijas – kartupeļus.”
Sākumā jaunā ģimenīte mitusi “Skrandās” pie vīramātes. Pēc bērniņa piedzimšanas ierādītas divas istabiņas kādreizējās graudu noliktavas vienā galā. “Dekrētā mājās nestāvēju, nebija laika. Pa dienām mana mammīte bērnus savāca, bet, kad gribējām uz balli tikt, pieskatīšanu nācās izlūgties. Darbalaiks kantorī bija līdz pieciem, man atļāva iet mājās pie bērna stundu ātrāk, bet bija, kam tas kremta: ar kādām tiesībām es tā darot!”

Tādi laiki
Pirmdzimtajam bijuši tikai daži mēneši, kad sētā iebraukusi automašīna ar vairākiem komjauniešiem – aģitatoriem: vīrs ir komjaunatnē, tev arī jāiestājas. “Raudāt gluži nesāku, bet patīkami nebija. Priekšnieka sievai laikam manis un mazuļa žēl palika, teica, lai liekas mierā. Negribēdama to vēlreiz pārdzīvot, iestājos ar’,” atceras Rasma. Dzīvesbiedrs pierunāts kļūt arī komunistiskās partijas biedru, taču ticību abi turējuši dziļi sirdī. Tādi laiki, nopūšas Laimonis.
Pirmajam dēliņam vārdu izvēlējušies par godu Laimoņa draugam kopš skolas laikiem – Osmaram. Pēc pāris gadiem atskrējis otrais puika Ritvars, meitiņa Dženeta, un liktenis vēl piespēlējis audžumeitiņu. “Lindiņa sāka iet skolā reizē ar puišeļiem un negribēja klausīt, ja nosauca viņas uzvārdu. Tā kā meitenītes īstā māte nelikās ne zinis, adoptējām un izaudzinājām.”
Vecāki neatminas, ka atvases lielus nedarbus būtu sastrādājuši, bet viens gan iespiedies Rasmas atmiņā: “Šis (vīrs) bija pārbraucis no darba un ar visiem dokumentiem atgūlies gultā. No kabatas izkritušos dokumentus četrus piecus gadus vērtie puišeļi bija sākuši apzīmēt. Māte, ienākusi no āra, ierauga pilnu istabu ar papīriem. Šis bļauj kā traks, šī paķer bērnus padusē un izmūk ārā – lai puikas nedabū pērienu.”
Laimoņa veselīgais izskats var maldināt: armijā nav ņemts sirds slimības dēļ, sirds vārstulis strādā ar pārsitieniem un sagādā raizes joprojām, turklāt dūšīgais vīrs pārslimojis vēzi. “Visas tās starošanas vēl sakrita uz sirdi. Dievs stāvēja man klāt, un vēl esmu dzīvs.”
Dots devējam atdodas
Pa sīkam strīdiņam jau dažreiz gadījies, bet lielajiem neatlika laika. “Strādājām tik un audzinājām bērnus. Kad Osmars Kandavas sovhoztehnikumā mācījās, vajadzēja palīdzēt. Tagad viņš ir SIA “Royal Growth” īpašnieks. Ritvaram ieteica studēt Lauksaimniecības akadēmijā, bet zēns protestēja: netaisoties visu mūžu ar portfeli staigāt. Izvēlējās Mākslas skolu, stutējām. Nu viņš strādā LSEZ uzņēmumā “Duna”. Gan Linda, gan Dženeta gāja Liepājas Medicīnas skolā. Mazdēls Jānis studē Lauksamniecības akadēmijā. Mazmeitai Karīnai bērniņš piedzima, arī gribējās palīdzēt.”
Viens otrs Rasmas un Laimoņa ciešo, draudzīgo savienību apskaudis. Sirds slimības dēļ Laimonis dzert nav drīkstējis, bet darbabiedri musinājuši, un reiz viņiem tas izdevies. “Pārveda viņu mājās un izsvieda sētā, bija jāmeklē mūsu ciema dakteris Barčs. Viņš iešpricēja zālītes priekš sirds, un sliktums pārgāja.”
Lai gan dēli padomu svarīgākos jautājumos un naudiņu allaž prasījuši mammai, Laimonis sieviņu neraksturo kā valdonīgu: “Sapratāmies. Ja arī kļūdījāmies, ja asāks vārds paspruka, pratām piedot. Lielās lietās mums bija vienprātība.”
Kaut arī spēka gadi aiz kalniem, “Duļķinu” sēta pilna ar lauksaimniecības tehniku, kas savulaik par pajām iegādāta. Galvenokārt saimnieks pats darbojies, arī radiniekiem nav atteicis. “Pirms trīs gadiem uz ledus paslīdēju un pārrāvu pleca dzīslu. Saspricēja, un tā arī staigāju. Pirms gada kritu uz otra pleca, un atkal dzīsla pušu. Nu vairs liels strādātājs neesmu, drīzāk komandētājs, krustmeita, mazbērni palīdz bez prasīšanas. Pie mums arī viens puika no nelabvēlīgas ģimenes uzauga, tagad – kā pabeidz darbu, tā tūlīt klāt. Viņš man visu labību nopļāva. Bišķiņ lopiņus paturam,” neslēpj Laimonis. “Bišķiņ” nozīmē astoņpadsmit slaucamas govis un divpadsmit teļus. Vai kāds no pēctečiem pārņems saimniecību, Laimonis, kuram jau septiņdesmit pieci, nav pārliecināts. Dzīvesbiedri saprot, ka darba tempu vajadzētu mazināt, taču ir pārliecināti – pavisam apsēsties arī nedrīkst, tad slimības uzreiz būs klāt.
Maijā Huves aicināti uz kāzām, jaunajam pārim viņi vēlēs: mīlestību, saticību, bērnus. “Un cieņu. Jo mīlestība ar gadiem var palikt mazāka, bet cieņai vienam pret otru jāpaliek. Mums ir.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pēc piecdesmit gadiem salaulājas baznīcā

Kategorijas