Šķiramies kā draugi

2015. gada 9. oktobris 07:00

219

Otras pusītes vainošana visos grēkos, sevis “eņģelizēšana”, spītēšana un ieriebšana. Līdz pat gleznu zāģēšanai uz pusēm. Šķiršanās paceļ tik daudz duļķu! Vai pāris nevar aiziet katrs uz savu pusi, paliekot draugi? Tas nav iespējams, ja ir bijušas līdzatkarīgas attiecības, pārliecināta psihoterapeite, Latvijas Sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrības priekšsēdētāja Andželika Kāle.

Grūti līdzatkarīgajam
Beidzoties jebkurām attiecībām, neizbēgami ir sēras. Spēja noturēt savas izjūtas atkarīga no cilvēka brieduma, emocionālās inteliģences. Tikpat labi pret otru izturēties korekti var gados jauns cilvēks: jā, man sāp, jā, esmu dusmīgs un aizskarts, bet varu to pieņemt.
“Sēru perioda pirmā fāze ir noliegums – esmu tik šokēts, ka noliedzu īstenību. Dusmu un tirgošanās periodam seko pieņemšana, piedošana, arī sev. Katram šis process noris citādi, bet reizēm arī nenoris – ja cilvēks neiziet no dusmošanās vai tirgošanās fāzes,” preparējot sarežģītās jūtas, speciāliste uzsver. Lielākā problēma ir iesprūšana “ja es izdarīšu tā, tad...” , “bet es taču cenšos, kāpēc tu to nepieņem?”. Der atcerēties latviešiem pazīstamo teicienu: “Ar varu mīļš nekļūsi!”
“Šķiršanās nevar noritēt draudzīgi, ja bijušas līdzatkarīgas attiecības, ja neesam katrs par sevi kā personība. Nespēju funkcionēt bez otra, satraucos, līdzko palieku viens: varbūt otrs devies izklaidēties. Tam nav saistības ar mīlestību, bet gan ar bērnībā neiegūtu autonomiju un neatkarību. Arī piecdesmitgadīgais var būt līdzatkarīgs: man ir ievainots kodols, neesmu īsti par sevi pārliecināts, man vajag kādu turēt tvērienā, lai justos labi. Piemēram, sieviete var būt perspektīva visos līmeņos, bet attiecību jautājumus nespēj nokārtot. Viņš man darīja pāri, man viņš nav vajadzīgs, bet savā galvā nevaru izšķirties.”

Nostiprini savu kodolu!
Ja jūtos kā izģērbts, kad no manis aiziet, ja ilgi un dikti ņemos ap to, ir jautājums: kas notiek manī? Vara un ietekme nav viens un tas pats. Ietekme ir, kad mēs kā pāris viens otru dzirdam, saredzam, ietekmējam. Vara, kad otru mēģinu turēt ar varu. Cilvēku neatkarīgās attiecībās A. Kāle salīdzina ar tvirtu dūrīti: es esmu es un man ir liels prieks būt blakus otram – tādam pašam “kulaciņam”. Parīvējamies, taču varam funkcionēt arī atsevišķi, un tad atdalīšanās nav smaga.
“Ļoti bieži attiecības pakārtotas varas izpausmēm: abpusējai emocionālai, fiziskai vardarbībai. Ja sievietei pietiek spēka izlikt partneri aiz durvīm, viņa vienu posmu jau paveikusi un ir laiks nostiprināt savu kodolu. Neviens nevar palīdzēt, pašai šī kodola sajūta jādabū. Reizēm cilvēks nomirst līdz ar attiecībām. Varbūt tā ir laikmeta slimība, varbūt mantojums no iepriekšējām paaudzēm, bet nespēja atbrīvoties no mirušām attiecībām vērojama itin bieži. Līdzīgi mēs mēģinām visādi izslēgt jēdzienu “nāve”, kaut gan tā ir blakus kopš dzimšanas. Ja akceptējam, ka nāve eksistē, daudz vieglāk to pieņemt. Arī attiecības dzimst, veidojas, attīstās un mēdz nomirt. Pārmērīga pieķeršanās attiecībām asociējas ar stāstu par Sprīdīti un maldugunīm: vai es meklēju otrā vai sevī,” tā psihoterapeite.

Nekļūt par ķīlnieku
Vecāki šķiroties bieži un nejēdzīgi mēdz manipulēt ar bērniem, sākot ar tikšanās liegumu, beidzot ar smagiem tiesas procesiem. A. Kāle strīdniekiem atgādina: “Ja jūs, pieaudzis cilvēks, nespējat vienoties ar otru pieaugušo, par vairogu izmantojot bērnus, par to būs jāmaksā. Kad mamma un tētis skaidro attiecības, bērna vieta ir bērnistabā. Arī tad, ja viņam ir četrdesmit vai piecdesmit gadu. Bērnam vecāki paliks jebkurā gadījumā, jautājums – kā viņi izies no šīs krīzes un ko bērns no tā iemācīsies. Vai to, ka vecāki ir bērnišķīgi un man jāuzņemas atbildība par vienu no viņiem? Tas nav adekvāti, bet tā notiek.”
Šķiroties pāri plēšas arī par materiāliem labumiem, tas slēpj nespēju pieņemt zaudējumu, ko iemāca bērnībā, norāda psihoterapeite. Ja spēlējot spēli un zaudējot, bērns uztaisa histēriju, vecāki parasti saka: nekas, tā dzīvē notiek, mēs nevaram visu mūžu būt uzvarētāji. Pieaugušo attiecībās ir līdzīgi: nav viegli, bet jāspēj pieņemt atraidījumu.
Kad jauns pāris paziņo, ka ir beigusies mīlestība, nesaprot, kā tālāk dzīvot, psihoterapeite atbild ar pretjautājumu: kas tad, jūsuprāt, ir mīlestība?
“Iemīlēšanās rozā brillēm ātrāk vai vēlāk jānokrīt. Ārkārtīgi svarīgi, kā tiekam galā ar sekojošo kontrasta briļļu periodu, kad spilgti izgaismojas nepilnības. Vai esmu gatavs pieņemt, ka partneris nav pati pilnība? Vai saprotu, ka arī manas nepilnības ir redzamas? Attiecības pamatā veidojas, balstoties uz trim vaļiem: atbildība, uzticēšanās un ticība. Viens nav atbildīgāks par otru! Sajūtot, ka šobrīd otru par maz interesēju, varu saukt un rādīt: klau, te kaut kas nav kārtībā! Bet parasti mēs īsto brīdi palaižam garām, attopamies, kad otrs saka: iestājusies rutīna, man vairs nav interesanti.” Gadās, ka viens grib turpināt, bet otrs – ne. Zaudējuma emocijas viens izreaģē vientulībā, iekšēji, izvērš uz slimībām, cits meklē “zāles un plāksterus”. Bet kāds turpina krampēties pie attiecībām kā slīkonis pie pēdējā salmiņa, kaut arī apkārtējie redz – tur nekas nevar būt, beidzot esi ieguvis brīvību. Arī šķiroties cilvēki var palikt atbildīgi, uzticēties sev, ka tikšu ar to galā un pārdzīvošu.

Jāsāk ar sevi
Kāds ir biežākais šķiršanās iemesls? “Neesmu gatavs elastīgi mainīties, bet vēlos pārveidot otru. Otra izmainīšana ir neiespējamā misija! Te nav runa par intelektu, kopīgām interesēm, drīzāk par iekšēju spēju attīstīties, sapratni, ko varu darīt, lai pielāgotos šīm attiecībām. Pat strādājot ar pāri, nevar nodrošināt abu vienādu izaugsmi, bet, ja uz terapiju nāk viens, var gadīties, ka partneris paliks turpat vai nespēs panākt.”
Teicienu, ka draudzība starp vīrieti un sievieti ir mīlestības beigas, psihoterapeite vērtē piesardzīgi. “Neteikšu, ka tā ir draudzība. Drīzāk spēja vienoties par noteiktām lietām. Ja mums ir bērni, izšķiroties nāksies tēta vai mammas lomu saglabāt visu mūžu. To veikt ir vieglāk, saglabājot normālu uztveri pret bijušo partneri.”
Ar pietāti un aizdomīgumu speciāliste izturas pret stāstiem par iepriekšējās un jaunās ģimenes kopīgiem pasākumiem: “Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Katrai ģimenei tomēr ir zināmas robežas, ja tās netiek turētas… Manā praksē ir bijis tikai viens gadījums, kad “vecais” pāris atkal saiet kopā: jaunībā abi sadarījuši muļķības. Biežāk turpinās attiecības, citiem nezinot. Mēs nekad nevarēsim padarīt bijušo par nebijušu. Pat ja esmu korekts, sānsoli nepieminu, stikla skapīti nevirinu, tur – uz plaukta viņš vienmēr būs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Šķiramies kā draugi

Kategorijas