Podniekmeistars Dzintars Krūze: apkures sistēmas nolaistas līdz kliņķim

2015. gada 14. oktobris 07:00

628

Podniekmeistars Dzintars Krūze: apkures sistēmas nolaistas līdz kliņķim

Pieprasījums pēc podnieka pakalpojumiem ir un ļoti liels, jo apkures sistēmas, izņemot jaunās daudzdzīvokļu mājas, Liepājā ir ļoti nolietojušās. Arī apkārtējos novados darba netrūkst, atzīst podniekmeistars ar gandrīz trīsdesmit gadu stāžu Dzintars Krūze. Viņš sevi sauc par izmirstošas profesijas pārstāvi.
Agrāk katrā namu pārvaldē bijuši savi podnieki un iedzīvotāji gadiem stāvējuši rindā, lai uzbūvētu krāsni. “Tagad esam “ļoti bagāta valsts”, vairums ļaužu dzīvo uz veciem resursiem un apkures sistēmas nolaistas līdz kliņķim. Kamēr kuras, krāsns durtiņas atstutē ar kruķīti. Tas nav pārspīlējums – ja katru dzīvokli izstaigātu inspektori, domāju, lielākā daļa tiktu noplombēta,” nopūšas Dzintars. Viņš novērojis, ka daži pērk “jotulenes” un pēc diviem gadiem brēc, lai būvē atpakaļ krāsniņu. ““Jotul” atbalstu, bet tikai vasarnīcā. Telpa ātri ir silta un tikpat ātri auksta: siltuma akumulācija – nekāda. Simts kilogramu smagas čuguna krāsniņas un divas tonnas smagas krāsns atdeve nav salīdzināma. Ekonomija – nulle. Arī plīts vai buržuika der ātram siltumam, pamata apkurei ne. Kamēr nebija jauno tehnoloģiju – ilgdegšanas krāsniņu, skursteņi tā nemaitājās, nebija darvas pleķu, kas izsūcas caur ķieģeļiem. Tajos būtu jādabū iekšā nerūsējošās čaulas.”

Podi ir deficīts
Maizes un pirts krāsnis, plītis, kamīni – vārdu sakot, viss, kur malku liek, liepājnieks raksturo savu darba lauku un rāda Latvijas Amatniecības kameras izsniegto meistara diplomu: “Papīrs jau maz ko nozīmē, tomēr vajadzīgs, jo strādāju uz patenta.”
Dz. Krūze sadarbojies ar Durbes, Nīcas un Liepājas domi, uzņēmumu “Valsts nekustamie īpašumi”, bet pārsvarā viņa klienti ir no privātā sektora. Biežāk nākas noņemties ar krāsnīm un plītīm. “Kamīnu bums ir beidzies: kamīns ir alternatīva, lai pavasarī un rudenī nav vēsi. Turklāt jaunie noteikumi paredz, ka pie kanāla, kur kamīns pieslēgts, neko citu nedrīkst pieslēgt. Ugunsbīstamības dēļ.”
Podniekmeistaru visvairāk uztrauc piemērotu materiālu trūkums, kas draud profesiju ierindot izmirstošo vidū: “Ķieģeļi mums kopumā ir labi. Skurstenim viennozīmīgi vislabākie ir Lodes, pārējie – šķēpelējas nost. Bet es uzsaukšu lielo šampanieti tam, kurš man veikalā parādīs krāsns podiņus. Tie ir deficīts! Gulbenē ražoto kvalitāte – dramatiska. Leišos var nopirkt, bet parasts neglazēts krāsns podiņš tur maksā sešus, glazētais – divpadsmit eiro. Vidēji vienai krāsnij vajag 160 līdz 190 podus. Pāvilostā vienam labi pazīstamam cilvēkam aprēķināju – divarpus metrus augsta podiņu krāsns sanāk par nepilniem trīs tūkstošiem eiro. Vīram elpa aizsitās, kaut gan nav trūkumcietējs.”
Cilvēki, kuri to nevar atļauties, pie skārdnieka pēc izmēra pasūtot vecās labās apaļās bleķenes. Jo svarīgāks par izskatu daudziem ir siltums. “Otrs variants mūrēt no ķieģeļiem. Ne estētiskā baudījuma, ne stiprības salīdzinājumā ar podiņiem, kas ar skaviņām saklamburoti.”

Grēks – pārkurināšana
Meistars uzsver, ka lielākais grēks ir krāsns pārkurināšana. Gadoties arī meistariem sagrēkot, piemēram, uztaisot telpas izmēriem neatbilstošu krāsni. “Cilvēciņš taupot pasūtījis pārāk mazu apkures ierīci un, nevarēdams piekurināt, tik dampē un dampē, līdz krāsns pušu.”
Deviņdesmito gadu sākumā katrs savā dzīvoklī varēja ierīkot apkuri pēc saviem ieskatiem, bet nu tas aizliegts. “Bārtā direktors bija Zigmunds Cinkus, katlumāja vairs nestrādāja un jaunajās mājās operatīvi un pareizi cauri visiem stāviem izlaida biezmetāla dūmvadus. Iedzīvotāji varēja pievienot sev apkuri. Ideāli! Bet kas darījās Sikšņos un Dunikā? Vienam ienāca prātā fiksi uzbliezt savu caurumu jumtā, kaimiņam no cita stāva arī. Kad nākamais gribēja, neļāva trubu caur savu istabu laist cauri, un jumts nu caurs kā siets. Dažs vēl iemanījās ielaist savas apkures ierīces plastmasas ventilācijas caurulēs,” zina Dzintars, jo tur gana pastrādājis. Skursteņus gan nav taisījis, pārsvarā krāsnis, arī plītis ar mūrīšiem.
“Siltumu vislabāk notur krāsns – izkurini, un uz diennakti ir miers, malkas pagale vienmēr atradīsies. Plīts virsa uzsilst pēc minūtēm piecpadsmit, un vari staigāt ar pliku dupsi. Bet siltums nav tik noturīgs.”
Arī meistaram pašam mājās ir dzīvā uguns. Doma pieslēgties dārgajai pilsētas apkurei nav bijusi. Omulīgu siltumu nodrošina gan plīts ar mūrīti, gan krāsns, kas uzmūrēta no divu vecu, izjauktu krāšņu podiņiem.
18. gadsimtā būvēto māju, kas bijusi avārijas stāvoklī, Dz. Krūze atpircis no pilsētas domes pirms divdesmit gadiem. Nepabeigtā telpā vecās ēkas augšstāvā ir arī ASV ražota čuguna krāsniņa ar mūrīti. “Efektivitāte atkarīga no čuguna masas, bet bleķenes gan nav foršas. Pēdējo desmit gadu laikā esmu uzlicis vien dažas plīts virsmas ar riņķiem, agrāk katliņus sēdināja iekšā, lai ātrāk uzsilst. Grāpīšiem bija melni dibeni, ko neviens vairs negrib.”

Ātri atrod amatu
Agrāk podnieks Dzintars Liepājas rajonu krustām šķērsām izbraukājis, strādājis visā Kurzemē, arī Rīgā, Jūrmalā, Bauskā un Siguldā, bet tagad “komandējumi” vairs nevilinot. Šovasar aicinājumu būvēt krāsnis un kamīnu Zviedrijā pāradresējis kolēģim: “Viņš viens pats, lai brauc, bet man ir sieva un mazmeitiņa. Darba pietiek arī te, jo nav konkurences. Uz dzīvokli jaunā mājā vai uz Rīgu neparko nepārceltos, Liepāja man ļoti patīk.”
Dzintars ir dzimis Rīgā, deviņu gadu vecumā no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ kļuvis par liepājnieku. “Pēc 10. vidusskolas pabeidzu Liepājas politehnikumu, bet iegūtā profesija tehniķis mehāniķis mani nesaista. Pēc dienesta armijā pa taisno devos uz brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem, tā saucamo BUBu, un tur mani paņēma par podnieka mācekli. Ieinteresējos, redzot, kā ap mūsu veco krāsni, kam durvis krita ārā, darbojās Ulmaņlaika meistars Pencis: katru gadu atnāca, ar māliem apsmērēja durtiņas un paprasīja piecus rubuļus. Vai tad es tā nevarētu? Savulaik BUBā bija ap divpadsmit podnieki un skursteņslauķi, mācījos pie ļoti laba podniekmeistara Elmāra Vizlas, kurš visu mūžu bija nostrādājis savā amatā. Mans pirmais objekts bija būvējama krāsns netālu no mājām.”
Pēdējos gados neko jaunu, aizraujošu nav gadījies ieraudzīt, turpretī darba gaitu sākumā bieži brīnījies par Latvijas 1. brīvvalsts un vēl agrāku laiku meistaru mūrējumiem: “Ļoti smukas cara laika krāsnis, daudzas joprojām ļoti labā stāvoklī redzētas vecajās žīdu mājās. Maitājas vienīgi kurtuve, kur lielākā degšana. Ja laikus pamana un salabo, krāsns stāv vairāk nekā simts gadu.”
Liepājas muzeja krāsnis nobālot, salīdzinot ar Zviedrijā redzētajām: glazētas, caku cakainas. “Viss attiecīgi maksā, bet zviedri ir bagāti. Lielākoties viņiem tās krāsnis nav vajadzīgas: noārda, izmazgā, restaurē un saglabā kā interjera elementu.”

Jāvērtē visi parametri
Pie mums sastopamas galvenokārt holandiešu un zviedru tipa, kā arī brīvplūsmas krāsnis, kas atšķiras ar cuku izvietojumu. “Holandiešu tipa krāsnī ugunīte skrien augšā un lejā pa piecām cukām. Zviedru krāsnī līdzīgi, tikai cirkulācija atvieglota – uguns skrien augšā un uzreiz krīt lejā pa diviem sāniņiem, apgriežas un pa diviem sāniņiem iet uz augšu. Efektīgāka, manuprāt, ir holandiešu, bet svarīga ir skursteņa kvalitāte.”
Noteikti jāvērtē: kurš stāvs, kur ārējās sienas, cik logu, kāds griestu augstums, istabas kubatūra. Bēniņos piemērota ir bezcukas jeb brīvplūsmas krāsns, kurai nav kanālu – karstais gaiss bez pretestības ceļas augšā un brīvi krīt lejā. Meistars prot mūrēt arī skursteņus un smej, ka tas visvieglākais, vienīgi pa jumtu jāstaigā.

Ar ausīm nestrādā
Darbojoties ar apsildes ierīcēm, nākas uzklausīt arī pa vientuļnieku dzīvesstāstam, bet tas netraucējot: “Man jau nav jāstrādā ar ausīm.” Ar klientu problēma bijusi tikai vienreiz. Sieviete lūgusi uzbūvēt krāsni ar visām iespējamām ekstrām, bet norēķinoties atteikusies maksāt par nerūsējoša metāla apmalīti. To Dzintars individuāli pasūtījis pie speciālista un tāpēc nav varējis uzrādīt čeku. “Pēc diviem gadiem piezvanīja un slavēja plīti, draudzenei arī tādu vajagot. Pasūtīju viņu maigi un vēl maigāk.”
Strādājot gadās arī pa kādam atradumam. “Liepājā pirms vecas mājas noārdīšanas tās saimnieks piedāvāja paņemt cara laika podiņu krāsni. Pamatos atradu Budas figūriņu. Grobiņas novadā, ārdot bleķa krāsni, no pamatiem izvilku mazu pudelīti, kam iekšā bija divkrāsu zīmulis un papīrītis, kas, verot vaļā, sabira. Kapeiciņas no krāsns apakšas izvilktas, uz mūrīša patronas atrastas. Pēckara meistari vairāk atrada, arī pistoles.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Podniekmeistars Dzintars Krūze: apkures sistēmas nolaistas līdz kliņķim

Kategorijas