Matemātika un zeme nemelo

2015. gada 16. oktobris 07:00

313

Spriedumu, ka matemātika ir “sausiņu” zinātne, pilnībā apgāž profesors, matemātikas zinātņu doktors Šarifs Guseinovs, Liepājas Universitātes vieslektors Dabas un inženiertehnisko zinātņu fakultātē, Matemātikas zinātņu un informācijas tehnoloģiju institūta vadošais pētnieks, matemātikas pasniedzējs Rīgas Tehniskajā universitātē.
“Nešaubīgi ticu tēzei, ka ar matemātiku ir kā ar zemi – jo vairāk tai dod, jo vairāk saņem atpakaļ. Matemātika un zeme nemelo. Ja ar to nodarbojas bez mīlestības, dēļ naudas, tā ir katastrofa. Turklāt profesija atstāj nospiedumu personībā – katrs vārds, apgalvojums tiek laists caur prizmu “vai mani vārdi, apgalvojumi ir konkrēti, precīzi”. Matemātikā ir kaut kas dievišķs, tāpat kā mūzikā,” profesors neslēpj iemīlēšanos zinātnē un savā specialitātē.

Uzskata, ka izskaitļot var visu
Šarifs Guseinovs aizrāvies ar bezmaksas lekciju organizēšanu par tēmu “Optimizācijas metodes” un atgādina zinātnes pierādīto: “Optimizācija nozīmē labākā lēmuma pieņemšanu. Piekrītu dižā Hadamera teiktajam, ka visus redzamās un neredzamās pasaules likumus, mikrobus, baktērijas, laika apstākļus, norises cilvēka organismā, attiecības ģimenē, tilta būvniecību un tā tālāk var aprakstīt matemātikas valodā. Iegūto rezultātu sauc par matemātikas modeli. Ar tā palīdzību var atvērt durvis uz notiekošā sfēru – bioloģiju, fiziku,” viņš skaidro.
Daudzi šodien dzenas pēc laimes, bet ko ar to saprotam? Veselībai, psiholoģiskajai labsajūtai, materiālai labklājībai ir ierobežojumi. Nevar prasīt, lai veselības vārdā visi ģimenē būtu sportisti. Ja dienu, nakti nodarbosies tikai ar fiziskām aktivitātēm, nebūs laika darbam. Diez vai prātīgi naudas iegūšanai doties aplaupīt banku. Toties matemātiski var izskaitļot un noformulēt vairākus kritērijus, cik un kas katram individuāli un sabiedrībai jādara, lai tiktu pie mērķa. Matemātika ir universāla valoda, kas ļauj saprasties dažādu tautību cilvēkiem. Profesors atzīst, ka vienīgā lieta, kur viņš nejūtas stiprs, ir politika. “Vieni uzskata, ka labāk, pareizāk ir tā, citi – otrādi. Patiesību var noskaidrot matemātiski. Iespējams, politiķiem izdevīgi uzzināt, ka, piemēram, divsimt cilvēku valsts pārvaldei nemaz nav nepieciešami.”

Pasniedzēja notur par stulbu
Azerbaidžānas anklāvs Nahičivana robežojas ar Turciju, tāpēc skolā Šarifs mācījies arī turku valodu. Matemātikas iemīlēšanā liela loma bijusi tēvam. “Ģimenē bija stingra audzināšana, augu ļoti naivs. Desmito klasi beidzot, vēl ne reizi nebiju apmeklējis kino. Pat stājoties Azerbaidžānas Valsts universitātē, krievu valodu vēl nezināju. Pasniedzēja domāja, ka esmu stulbs, jo tāds biju vienīgais kursā. Armijā iesauca pēc otrā kursa. Dzelzceļa karaspēkā dienēju kopā ar rakstīt un lasītnepratējiem no auliem un kišlakiem. Sākumā krieviski zināju tikai četrus vārdus: tēvs, māte, ūdens un maize. Biju tik kautrīgs, ka pretojos komandiera pavēlei izģērbties: ģaģa, možet biķ ne nado (onkulīt, varbūt nevajag). Ja nebūtu dienējis armijā, savu vietu dzīvē neatrastu.”
Pēc demobilizēšanās atgriezies Baku, lai pabeigtu augstskolu, tad izturējis konkursu un devies studēt uz Maskavas Valsts universitāti (MVU). 1991. gadā, kad ļodzījušies PSRS pamati, bijusi nostāja, ka aspirantūrā izglītoties jāļauj turpināt tikai maskaviešiem. “Tā kā mācījos pa astoņpadsmit stundām diennaktī un biju teicamnieks, mani rekomendēja un paliku Maskavā. Daudz strādāju joprojām, un mans lielākais bieds ir darbspēju zaudēšana. Bez nodarbošanās ar zinātni, matemātiku neredzu jēgu eksistencei.”

Valodu apgūst divos mēnešos
Pēc aspirantūras Šarifs Guseinovs divdesmit septiņu gadu vecumā uzaicināts par pasniedzēju MVU. “Biju fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts, aizstāvēju disertāciju. Uzskatīju, ka izklaides, sieviete un viss pārējais man traucētu. Bet iepazinos ar meiteni no Ķīmijas fakultātes rīdzinieci Jekaterinu Aleksejevu. Apprecējāmies, un mums piedzima pirmais dēls.”
Būdams apmierināts ar darbu vienā no spēcīgākajiem pasaules zinātnes centriem, Šarifs neko mainīt nav vēlējies, kaut gan dzīvesbiedre ar otro dēliņu zem sirds 1997. gadā atgriezusies Latvijā.
“Trīs gadus dzīvojām atsevišķi, sieva ik pēc trim mēnešiem atbrauca uz Maskavu. MVU dienesta dzīvoklītī biju sakrājis milzīgu bibliotēku. Uz Rīgu ne reizi neaizbraucu. Tā bija gandrīz šķiršanās. Bet Jekaterina, gudra sieviete, reiz iedeva telefona klausuli vecākajam dēliņam, kurš jautāja: tēti, grasāmies iet uz zoodārzu, kad tu ieradīsies? Atvaļinājumā aizbraucu uz Rīgu, Migrācijas departaments pēc nepilna mēneša man izsniedza uzturēšanās atļauju. Biju neviltoti izbrīnīts, ka te dzīvojošie cittautieši nezina latviešu valodu. Tāpēc divus mēnešus nenodarbojos ar matemātiku, bet mācījos latviešu valodu. Iļģuciema bibliotēkā sēdēju no rīta līdz vakaram, pat pusdienot negāju, un visi brīnījās, kad pēc diviem mēnešiem devos kārtot centralizēto valsts valodas eksāmenu. Šķirstot manu pasi, eksaminatori neticēja savām acīm: daudz runāju, gramatiski pareizi rakstīju, ar garumzīmēm, jo svešvalodas apgūstu matemātiski, pēc struktūras. Trešo kategoriju neiedeva: neatbildēju par savu tautību, zināju tikai vārdu “nacionalitāte”.”
Profesora pirmā darbavieta bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Matemātikas institūts. “Kad pajautāju, kur tas atrodas, man norādīja augstceltni Akadēmijas laukumā. Uzbraucu sestajā stāvā, tur Andris Buiķis, gaišs cilvēks, man iedeva uzdevumus, ko ātri atrisināju. Tiku pieņemts, bet alga bija neliela, tāpēc paralēli strādāju privātā augstskolā, ko pametu, lai vairāk pievērstos zinātnei.”

Jāzina kā savus piecus pirkstus
Š. Guseinovs neslēpj, ka ir ļoti iegrimis matemātikā un par pārējo maz informēts. “Televizoru gandrīz neskatos, saucu sevi par neinteresantu cilvēku.” Tikai pēc vairākiem Latvijā nodzīvotiem gadiem pedagogs un zinātnieks uzzinājis, ka ir tāda Liepāja un tajā – pedagoģiskais institūts. 2006. gadā ieradies šeit uz Latvijas Matemātiskās biedrības konferenci, atklājis pilsētas jaukumu, pastaigājies pa ielām, sēdējis kafejnīcā. Profesori Andris Buiķis un Uldis Raitums pastāstījuši par Jāni Rimšānu, kurš Liepājā atdzīvinājis matemātiku. “Mūs iepazīstināja, sēdējām uz soliņa Rožu laukumā, meklējām kopīgas intereses. Pēc gada satikāmies kongresā Cīrihē. Tā sākās sadarbība ar Liepājas augstskolu.”
Vaicāts, kas nozarē tik saistošs, profesors skaidro, ka matemātikā, atšķirībā no citām zinātnēm, nevajag daudz paturēt atmiņā: viens izriet no cita. “Ģeniālais akadēmiķis Ļevs Pontrjagins kļuva absolūti akls vienpadsmit gadu vecumā. Divdesmitajos gados vēl nebija pazīstams Braila raksts, un bērns mācības apguva klausoties. Nākotni viņš saistīja ar matemātiku, jo tā ir vieglāka par citām zinātniskajām disciplīnām.”
Tad kāpēc šodien tik maz jauniešu izvēlas eksaktās zinātnes? “Iemesls slēpjas mācību spēku sagatavošanā un viņu attieksmē. To, ko apgūsti un pēc tam citiem māci, vajag zināt kā savus piecus pirkstus un izlaist caur sevi,” pedagogs norāda uz vietu sirds rajonā. “Ja skolotājs labi pārzina savu profesiju, viņš spēj paskaidrot tā, ka saprot pat bērns ar viduvējām spējām. Visiem ķieģeļiem jābūt vietā! Izņems no sienas vienu, nekas nenotiks. Bet, ja izņems daudzus, sabruks jebkura ēka. Līdzīgi ar matemātikas zināšanām: pirmajās klasēs nesaprasta informācija atstāj iespaidu uz vēlāko, un, sakrājoties izrautajiem ķieģeļiem, skolēns sauc matemātiku par šausmīgu priekšmetu. Labs skolotājs visiem spēkiem cenšas savas zināšanas nodot citiem, prot brīnīties, būt pārsteigts pats un pārsteigt citus. Vienaldzīgs gleznotājs nekad nekļūs par van Gogu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Matemātika un zeme nemelo

Kategorijas