Kam pienākas asistenta pakalpojums?

2015. gada 19. oktobris 07:00

675

Atbilstoši Ministru Kabineta (MK) noteikumiem kopš 2013. gada janvāra personai ar I vai II invaliditātes grupu un personai no piecu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti deklarētās dzīvesvietas pašvaldībā piešķir asistenta pakalpojumu. Pašvaldība norēķinās ar asistentu un pēc tam izmaksāto summu saņem no valsts. Gan pašvaldības, gan invalīdu tuvinieki ir vienisprātis – asistents atvieglo cilvēku ar traucējumiem ikdienu. Taču šo iespēju pavada arī jautājumi un daudzpunktes.

Nošķir pienākumus
Durbeniece Ermīne Ausma Urkauska dzīvo daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā un ratiņkrēslā pārvietojas jau trīs gadus: “Kājām ir iesprāguši kauli, taču pieturoties pati vēl varu pa dažiem pakāpieniem tikt uz leju. Kad atgriezos no izsūtījuma, biju strādniece ceļu būves uzņēmumā, kaisījām, remontējām. Pensija man tagad vidēja, bet grūti pārvietoties: radinieku gandrīz nav, viena māsa pati jau veca, tāpēc devos uz novada domi,” stāsta sirmā kundze, kurai 18. novembrī paliks astoņdesmit trīs.
Sendija Ukstiņa, arī durbeniece, atsaukusies domes aicinājumam pieteikties par asistentu. “Vietējā avīzītē izlasīju sludinājumu, nolēmu pamēģināt, un sanāk tīri labi. Mums ar Ausmu raksturi sapas. Viņa piezvana, un es atnāku. Trīs reizes nedēļā vai biežāk, cik vajag. Nu jau gadu vizinu Ausmiņu. Esmu tikai “priekš izpriecām” – istabas man nav jātīra, nav sieviete jāmazgā; no domes pie viņas brauc sociālā aprūpētāja Inta Benete.”
Ermīne Ausma ir priecīga, ka Sendija palīdz nokļūt pastā, lai samaksātu par īri un gāzi, aizved iepirkties. Ieeja pasta ēkā un centra veikalā ir pielāgota cilvēkiem ar pārvietošanās traucējumiem. Privātajā bodē gan invalīds ratiņkrēslā nevar iebraukt.
Durbes novada pašvaldības redzeslokā pašlaik ir astoņi cilvēki ar invaliditāti, katram ir pa asistentam, norāda domes Sociālā dienesta vadītāja Oksana Strēle: “Nevaru pilnībā apgalvot, ka visi, kam tas būtu vajadzīgs, pakalpojumu saņem. Tāpēc ik pa laikam izplatām informāciju. Cilvēki ar īpašām vajadzībām par to uzzina cits caur citu, tiekoties pasākumos. Mūsu divu, sociālo aprūpētāju un asistentu, pienākumus likums stingri nošķir. Asistents drīkst pavadīt no mājas sliekšņa līdz pasākumam vai objektam un atpakaļ. Ir kritēriji, pēc kuriem vērtējam, uz cik stundām asistentu konkrētajam cilvēkam piešķirt. Maksimums – 40 stundas pienākas personai, kura mācās vai strādā. Kam nepieciešamas pastaigas un ārsta apmeklējums, pārsvarā ir līdz desmit stundām nedēļā. Likme ir 2,166 eiro par stundu.”

Apmācīts, tātad – zinošs
Mārtiņš Mamis ir fakultatīvo nodarbību vadītājs Liepājas 6. vidusskolā. Studējot Liepājas Universitātē (LiepU), viņš ieguvis bakalaura grādu kā sociālais darbinieks un maģistra – kā karjeras konsultants jaunatnes lietās. Mārtiņam jau ir sociālā asistenta darba pieredze. “Pirmajam zēnam, kurš tagad ir dienas centrā, bija problēmas ar orientēšanos telpā, personības dalīšanos, kas skaitās neatgriezenisks smadzeņu darbības bojājums. Esmu daudz par to lasījis, jo darbs ar cilvēkiem prasa ieinteresēšanos. Eiropas struktūrfonda pilotprojekta ietvaros sadarbojāmies divus gadus. Liepājas Sociālais dienests bija viens no pirmajiem valstī, kas, noslēdzot līgumu ar LiepU profesores Anitas Līdakas personā, nodrošināja sociālo asistentu apmācību.” Pēc divu mēnešu kursa Mārtiņš saņēmis nepieciešamo sertifikātu, ko uzrādījis arī Valsts ieņēmumu dienestā, jo asistents ir pašnodarbināta persona.
“Tagad mans klients ir deviņpadsmitgadīgs puisis ar II grupas kustību un mentālās attīstības traucējumiem. Pavadu uz arodskolu, bet piektdienās nesagaidu – lai veicinātu patstāvību. Brīvdienās dodamies uz rokdarbu pulciņa nodarbībām Amatnieku mājā, jo jauniešiem ar bērnu cerebrālās triekas radītiem kustību ierobežojumiem ir svarīgi trenēt rokas pirkstu motoriku. Apmeklējam baseinu, kas attīsta fiziskās spējas. Sociālā asistenta pienākums ir arī veicināt klienta socializēšanos: paliekot četrās sienās, ir zema pašmotivācija. Jāmāca iziet no komforta zonas, jāgatavo tam, ka kādu dienu viņš dzīvos patstāvīgi,” apzinās Mārtiņš, kurš darbojas biedrībā “Radi vidi pats”. Abi dodas uz pašapkalpošanās velodarbnīcu, kur klients ar traucējumiem tiek iesaistīs primitīvos, viņa spējām atbilstošos darbiņos. Brīvā apmeklējuma stundas tiek veltītas muzikāliem pasākumiem, izbraucieniem ar velosipēdu, muzeja, izstāžu apskatīšanai.

Atslogo sociālo dienestu
Rucavas novada pašvaldība līdz tam piedāvāja tikai aprūpi mājās. Sociālā dienesta šoferītis brauca uz mājām, nogādāja cilvēku pie ārstiem, pastāsta dienesta vadītāja Gunta Vindiga. “Apzinājām novada iedzīvotājus, kam varētu pienākties asistenta pakalpojums. Mums ir divdesmit divas personas gan ar garīgiem, gan funkcionāliem traucējumiem un divdesmit viens asistents.”
Lauku ļaudis esot apmierināti: pašvaldībā palielināts darba vietu skaits, lai gan ar maziem ienākumiem asistents mēnesī saņem vidēji 60 līdz 70 eiro. Atalgojums atkarīgs no nostrādāto stundu skaita, ko izvērtē un, vienojoties ar klientu, nosaka sociālais dienests, pēc tam kad persona ar invaliditāti vērsusies pašvaldībā ar iesniegumu. Noteikts tiek arī asistenta pakalpojuma ilgums – vienreizējs, uz vienu vai vairākiem mēnešiem, līdz kārtējā gada beigām vai vienu gadu. Pagaidām Rucavā asistenta darba stundu skaitu nav bijusi nepieciešamība mainīt.
“Ieviestais asistenta pakalpojums atvieglo pašvaldības darbinieku ikdienu. Ja cilvēks ir izteikti trūcīgs, palīdzam tāpat kā līdz šim. Asistenti, galvenokārt ģimenes locekļi un tuvinieki, ar transportēšanu tiek galā paši. Teorētiski par personiskā transporta izmantošanu pakalpojuma nodrošināšanai asistents var saņemt kompensāciju, bet to jāprot precīzi pierādīt. Vajadzētu paplašināt personu loku ar II grupas funkcionēšanas traucējumiem,” spriež G. Vindiga.
Nīcas novadā visi asistenti personām ar likumā noteiktajiem traucējumiem ir tikai viņu ģimenes locekļi. Pirmais asistents bērnam invalīdam ir kopš 2013. gada novembra. Pašlaik pieci asistenti invalīdus ar garīgās veselības traucējumiem un invalīdus ar pārvietošanās traucējumiem pārsvarā nogādā medicīnas iestādēs un brīvā laika pavadīšanas vietās, informē Nīcas novada Sociālā dienesta vadītāja Inese Lapiņa.

Neapmierina sniegtā informācija
Liepājniecei Silvijai (vārds mainīts) ir sešdesmit gadu, viņa ir trešās grupas invalīde un asistente savam dēlam ar II grupas garīga rakstura traucējumiem un epilepsiju. Sieviete uzskata, ka Liepājas domes Sociālā dienesta darbinieki nepilnīgi informē iedzīvotājus par pieejamajiem pakalpojumiem, atvieglojumiem. “Viņi nav savu uzdevumu augstumos, negribīgi paskaidro, kas pēc likuma pienākas, no paziņām uzzinu daudz vairāk. Tikai pēc mana pieprasījuma dienesta darbinieks izdrukāja uzskaitījumu ar to, kas invalīdam pieejams. Izrādās, sieviete, kam piešķirta invaliditāte uz mūžu, pensiju var saņemt jau no 57 gadiem. Kāpēc man to neteica? Tagad nokārtoju pensiju, bet kur paliktu tā naudas starpība, ja es pati nebūtu uzzinājusi par šo iespēju? Vajadzētu tā, ka katrs, kurš ieiet “socos”, likumā paredzētos atvieglojumus uzreiz var izlasīt!”
Silvijasprāt, likumdevējam nav īstas izpratnes par invalīda reālajām vajadzībām. “Komisija pajautā, vai dēls var pats apģērbties un pacelt karoti. Ja var, tad pienākas 2., nevis 1. grupa, kas ļautu, piemēram, slimnīcā ārstēties bez maksas. Bet tur mēs esam bieži. Vai, mītot kopā ar pieaugušu dēlu, kurš saņem invaliditātes pensiju 115 eiro mēnesī, man vienai jāsedz visi izdevumi? Vai viņam nepienākas kompensācija par malkas iegādi un komunālajiem maksājumiem? Agrāk ieskaitīja arī aptiekas apmeklējumus, tagad tas noņemts. Lai mēs abi varētu izdzīvot, man ir jāstrādā un pēc darba jāpagatavo ēdiens, tāpēc fiziski nespēju aizvest dēlu uz bibliotēku vai citu pasākumu. Ne reizi divdesmit gados, kopš dēlam ir invaliditāte, mums nav piedāvāta ne sanatorija, ne rehabilitācija. Cilvēks ilgi sēž četrās sienās.”

Der pārņemt ārzemju pieredzi
Kādu laiku M. Mamis kā brīvprātīgais asistējis neredzīgam puisim, kurš, par spīti kustības traucējumiem, attīstījis citas spējas un iemaņas. “Biju pilots uz tandēmriteņa. Šovasar septiņas dienas piedalījāmies organizācijas “Tandem-Hilfen” rīkotā nometnē, kas Vācijā jau divpadsmito gadu pulcē vājredzīgus cilvēkus. Divas dienas bija ekstrēmi laika apstākļi – ap plus 40 grādi temperatūra, bet kopumā nobraucām 310 kilometrus. Katru dienu pieveicām aptuveni 70 kilometrus, peldējāmies ezeros. Redzēju puisi ar ļoti smagiem kustību traucējumiem, kurš ar savu asistentu veiksmīgi uzturējās ūdenī. Abiem patika šis izaicinājums. Organizācijas vadītājs pats ir vājredzīgs, bet pērn viņš veica ceļu no Berlīnes līdz Sanktpēterburgai,” sajūsmināts ir Mārtiņš, kurš arī aizrāvies ar riteņbraukšanu.
M. Mamis uzskata: “Valsts prasība asistentam pierādīt kopā ar klientu pavadītās stundas ir pamatota. Dzirdēts, ka ne visi asistenti strādā godprātīgi, atalgojums taču jāsaņem par reāli padarīto. Ir lietas arī, kas satrauc. Ja paliks divas brīvā laika pavadīšanas stundas, vai cilvēkam ratiņkrēslā, kurš bez asistenta nespēj pārvietoties, ar to būs gana? Vai profesionāls asistents par tādu atalgojumu gribēs strādāt? Nedaudz mulsinoša ir situācija, apmeklējot interešu nodarbības, piemēram, rokdarbu pulciņu. Šobrīd materiālu izmantošanai tiek ziedota nauda. “Vācijā sociālajai privātasistentei Ilvai Valterei ir uzņēmums, kas pieņem darbā individuālos sociālos asistentus. Viņiem stundas likme ir astoņi eiro, bet man – nepilni divi. Latvijā sistēmai būtu jāgrozās uz šā pakalpojuma deleģēšanu uzņēmumam, privātai kompānijai vai nevalstiskai organizācijai, kas ar iedalītu finansējumu nodrošinātu sociālo asistentu pienācīgu un regulāru apmācību, darba apmaksu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem. Asistentam būtu jāmācās kopā ar klientu, jo, piemēram, komunicējot ar paralizētu cilvēku ratiņkrēslā, teiktais ir jāizprot no zilbēm,” vērtē M. Mamis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kam pienākas asistenta pakalpojums?

Kategorijas