Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

No aktīvā sporta līdz velodarbnīcai un klubam

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2015. gada 21. oktobris 07:00

656
No aktīvā sporta līdz velodarbnīcai un klubam

Gandarījumu sniedz nodarbošanās ar to, kas vislabāk patīk un padodas. Viesturs Zuzāns pēc septiņiem skolā un divdesmit bankā nostrādātiem gadiem atkal nopietni pievērsies sirdslietai – riteņbraukšanai un visam, kas ar to saistīts. “Velo darbnīcas” izveidošanai sekojis domubiedru lēmums Liepājā reanimēt veloklubu. Kuršu ielas 29. nama logu rotā V. Zuzāna iniciāļi “VZ” , bet iekštelpu – populāru veloklubu sporta tērpi. Te tiek sniegta tehniskā palīdzība visu veidu divriteņiem, te oficiāli reģistrēts pērn dibinātais riteņbraukšanas klubs “Liepāja”.

Biznesu ietekmē sezonalitāte
Aizejot no darba bankā, V. Zuzānam nācies domāt, ko iesākt. Un kāpēc gan neatgriezties pie jaunības aizraušanās? “Dzīve piespieda. Ar riteņiem esmu saistīts visu mūžu, Sporta akadēmijā izmācījos par riteņbraukšanas treneri, arī savu dēlu Kristapu trenēju,” par liktenīgo izvēli nosmaida “Velo darbnīcas” īpašnieks.
Līdz ar darbnīcas veidošanu radusies doma par riteņbraukšanas klubu – lai varētu trenēt un audzināt jaunos velosportistus. “Šajā sfērā pēc Vernera Pīlēna aiziešanas iestājās tukšums, arī mans dēls beidza trenēties un entuziasms noplaka. Tagad lēnām kaut kas notiek.”
Liepājā ir velodarbnīcas, katra darbojas pa savam, un šo mazo biznesu ietekmē sezonalitāte. “Rudens pusē daudzi spriež, ka īstais laiks braucamo sakopt, bet vēl neviens nav parādījies. Cilvēks noliek riteni uz balkona un pavasarī brīnās, ka nekas negriežas, nekustas. Naudiņas ir tik, cik ir, tehnikas sakopšanu atliek uz pēdējo brīdi. Nav jau mani pakalpojumi par simts eiro. Par pieci, desmit eiro remonts sanāk, kaut dažkārt pusi dienas pie riteņa labošanas pavadu. Ar velodarbnīcu vien nevar izdzīvot. Diennakts dežūrās piepelnos, tad vēl ar bērnu trenēšanu, un kopā salasās. Ziema vai vasara, par telpas īri jāmaksā.”

Plīst riepas un bremzes
Ar vienu telpu darbnīcai pietiekot. Uz vietas ir tikai pirmās nepieciešamības lietas, kā bremžu troses un klucīši. Pārējās detaļas tiek dabūtas no kolēģiem Liepājā un partneriem Rīgā. “Ar prieku remontēju arī sporta riteņus, bet pārsvarā katrs brauc ar to, kas ir. Daudzi pērk lietotos, kas knapi turas kopā. Neatsaku nevienam, ņemu arī krievu laikos ražotos. Ja nu redzu, ka jūk ārā un remonta izmaksas divreiz pārsniegs velosipēda cenu, prasu, vai braucamais tik mīļš, ka vērts ieguldīt. Cilvēkus nemānu. Cenšos, un pārsvarā klienti ir apmierināti.”
Pārāk sarežģīta velosipēda uzbūve neesot: pamatā rāmis, divi riteņi, zobrati un ķēde. Jāminas gan pašam, tāpēc jāuzdabū maksimāli komfortabls – lai neklab un negrab. Visbiežāk plīstot riepas, spieķi un bremzes.
Interneta veikalos pirktajiem riteņiem grūti izsekot izcelsmes valsti, nereti tiek tirgoti Polijā izgatavotie. Detaļas var arī internetā pasūtīt. Pa lielam tās ir Taivānā un Ķīnā ražotas. Kvalitatīvāki un arī dārgāki riteņi nāk no Itālijas, Spānijas vai Amerikas.
Dažam riteņbraucējam tīk pašam rezerves daļas sameklēt, bet nereti izrādās, ka tās neder. Tad jālūko, kur samainīt. Labāk pakonsultēties un tad izlemt. “Viena meitene nopirka lietotu riteni un atveda pie manis sakopt. Izārdīju, aiznesu nokrāsot, saliku atpakaļ. Pavisam smuks izskatījās! Jārēķinās, ka jauns un labs velosipēds par simts eiro nesanāks, puslīdz normāls jau trīssimt maksā,” zina V. Zuzāns. Arī jaunam divritenim, tāpat kā jaunai automašīnai, ik pēc laiciņa kaut kas jāpieskrūvē, jāpievelk.

Uzvalkā un ar šlipsi vēl nebrauc
V. Zuzāns novērojis, ka pēdējā laikā ar velosipēdu pārvietojas daudz sieviešu. Brauc svārciņos, ar cepurēm galvā, smuki groziņi priekšā. “Vīri velosipēdu vairāk izmanto sportiskās aktivitātēs, daži visu ziemu. Pie mums nav kā Parīzes centrā, kur kungs brauc “Hugo Boss” uzvalkā, šlipse plīvo pār plecu, lakas kurpes kājās. Pagaidām mūsu vīrietim visur jābrauc ar mašīnu, pat ja attālums no mājām ir piecas minūtes. Sak, kā izskatīšos, ja uz tikšanos došos ar velosipēdu, padomās vēl, ka nabags vai neriktīgs.”
Velo entuziasts atzinīgi vērtē veloceliņus parkā un citviet, bet vienlaikus atzīst, ka Liepājas centrs nav īsti ar divriteni izbraucams: jālavās, pārkāpjot satiksmes noteikumus vai kāpjot nost. Tāda nu mums tā pilsēta ir – šaura un tieva.
“Ne visās valstīs situācija vienāda. Helsinkos pa trotuāra daļu, kas atvēlēta velosipēdistiem, gājēji nestaigā. Tikko pabiju Maltā, neredzēju tur ne velosipēdus, ne motorollerus, bet Itālijā daudzi brauc ar tiem.”

Atgriežas pie sirdslietas
Velosipēdu remontēšanas prasmi meistars, pašnodarbināta persona, apguvis pašmācības ceļā. Tā kā pats savulaik aktīvi trenējies velosportā, nācies skrūvēt un ķīlēt. “Trenēties sāku ap divpadsmit gadiem. Tolaik puišeļus pievilka tieši sporta velosipēds, kas veikalā maksāja pāri par simt rubļiem un ko ne visi vecāki varēja atļauties. Manā jaunībā ar riteņbraukšanu nodarbojās daudzi, bija jābūt stipram, lai ko sasniegtu. Septiņus gadus aktīvi nobraucu. Mans dēls Kristaps veiksmīgi absolvēja Kuldīgas sporta skolu, par viņa panākumiem velosportā bieži rakstīja avīzēs. Pēc Sporta akadēmijas beigšanas septiņus gadus nostrādāju par sporta skolotāju laukos Rāvas skolā.”
Sākoties pārmaiņu laikiem, alga skolā ļoti sarukusi, tāpēc V. Zuzāns izvēlējies darbu bankā: par inkasatoru, vēlāk – par kases vadītāju. Kā pats saka, nekur prom no riteņiem nav ticis, trenējies priekš sevis.
“Tagad pie manis trenējas desmit puikas. Labs rādītājs, jo šis ir grūts individuālais sporta veids. Bērni mūsdienās negrib mocīties laukā, vējā. Ja katru gadu viens labs parādīsies, tad jau izaudzināšu. Mazākie riteņbraucēji māk riteni ielikt, lielākie paši kaut ko arī pieskrūvē, bet lielākoties es viņu braucamo sataisu. Par velti, protams.”
Pieredzējušo velo entuziastu priecē fakts, ka pie šīs nodarbes atgriežas vairāki viņa laikabiedri, bijušie sportisti. “Kad parādās veselības problēmas, jādomā. Veterānus mēģinu sapulcināt, ar bērniem kopā trenējos, pats izbraucu, jo priekšzīme jārāda. Pavisam nokāpt no velosipēda laikam neizdosies.”
Kategorijas

Kategorijas