“Tūrisma dievam kaut kas ir jāziedo”

2015. gada 23. oktobris 07:00

594

Ikdienā esmu ierēdne valsts iestādē, brīvajā laikā – gide. Jo gribas zināt, kas tur aiz līkuma, aiz apvāršņa, par Dullā Daukas sindromu pasmaida Aija Stanke. “Mērķis – lai cilvēks, kurš maksājis par braucienu, saņemtu iecerēto, nosapņoto. To gan ietekmē arī no gida neatkarīgi faktori: šoferi, transports, maršruts, ceļa būšanas un nebūšanas, viesnīcas, sagaidītāji tajā pusē.”

Savirpina, lai izklausās viegli
Daudzpusīgo darbošanos Aija Stanke vērtē pozitīvi: “Ja būtu tikai valsts darbs, ar manu raksturu būtu grūti. Līdzko esi tikai gids, lai varētu nopelnīt, jābrauc daudz. Redzu, kas notiek kolēģu gidu ģimenēs: esi kā jūrnieks, kā šoferis tālbraucējs, pasaules klaidonis – mūžīgi ceļā.”
Strādāt par gidi vien viņa ģimenes dēļ nav varējusi atļauties. “Reiz, tikko atgriezusies no ekskursijas, gatavojos nākamajam braucienam. Un mans mazais puģelis teica: mamm, es neieredzu tās tavas ekskursijas! Dikti to atceros.” Gids ir iekšā ritenī, skaidro sarunas biedre, blakus ieplānotajiem arvien rodas papildu braucieni. Nereti viņu atkārtoti uzrunā grupas, ar ko braukts iepriekš.
“Mīlestība mums izveidojusies, gadus septiņus kopā dodamies uz dažādām vietām un brīdinu viņus: ja stāstu jau dzirdēto, lai taisa sejas, it kā nebūtu dzirdējuši. Sausos skaitļus un faktus katrs var izlasīt tūrisma bukletā vai internetā. Savirpināt informāciju, lai izklausās viegli, ir smags darbs. Katram braucienam pa vienu un to pašu maršrutu jāgatavojas atšķirīgi. Sākot vadīt tālās ekskursijas, gadiem ilgi neko neatļāvos lasīt tāpat, pat daiļliteratūra bija ar vēstures piešprici, jo tūrisma dievam kaut kas jāziedo.”

Gidošanu sāk Liepājā
Aija vada arī ekskursijas pa Liepāju, pat pēc sezonas beigām. Viņa ir no pirmā Lejaskurzemes Tūrisma informācijas biroja apmācīto gidu metiena. “Esmu stāstu stāstītājs, atceros sajūtas, smaržas, vārdus, domas, bet datumi nešķiet svarīgi. Iespēja apgūt gidošanu maksāja desmit latus, un nolēmu uzzināt vairāk par Liepāju, turklāt kursi iekrita man brīvajā laikā.”
Piesakoties izrādījies, ka grupa jau pilna. Iefiltrējusies, apgalvojot, ka par gidu nemaz negrib kļūt, tikai noklausīties kursu. Atbiruši daudzi kursanti, bet Aija palikusi.
“Gunārā Silakaktiņā, zināšanu korifejā, iemīlējos, viņa lekcijās klausījos pavērtu muti. Interesanta un ļoti kolorīta persona arī Sandra Hermere. Kad man piedāvāja vadīt ekskursijas pa Liepāju, sapratu, ka gribu, jo biju tajā daudz ieguldījusi, gājusi pa pilsētu, pati sev stāstīdama. Sākumā turējos pie maršruta, bet nu varu runāt par jebkuru vietu, kur vien autobuss piebrauc.”

Kalnu vilinājums
Darba kolēģiem un ģimenei Aija organizējusi neoficiālas ekskursijas, “bet zvaigznēs ierakstīts, ka viens trakais satiek vēl vienu trako”. Saņemot uzaicinājumu doties ar grupu uz Ungāriju, vērsusies pie draudzenes, bet tā piedāvājusi stažēties Slovākijā. Ungārijai un Slovākijai tikvien radniecības, ka abas bijušas Austroungārijas impērijā, un jaunā gide braukusi “uz aklo”, kas gidu terminoloģijā nozīmē došanos uz kādu vietu pirmoreiz.
“Vairākus mēnešus galvā zīmē kartes, konsultējies ar kolēģiem un tik daudz lasi, ka aizbraucis saproti – jā, te jau esi bijis, kaut arī nekad neesi bijis. Trakie arī miljonu pilsētā tiek galā, bet speciāli Dievu nekaitinu.”
Jautāta, kur būts visbiežāk, Aija min Tatrus, mums tuvākos augstos kalnus: “Tatros vērts pabūt vispirms, lai Kaukāzā vai citos kalnos nav jāsecina, ka neinteresanti un nelaba dūša. Dažs tūrists man jautā: kas būs, kad uzkāpsim? Būsi aizmirsis ikdienas rūpes, sevi pārvarējis, varēsi sev paklapēt pa plecu. Un būsi pakāpies tuvāk Dievam. Galīgi bezsvara stāvokli prātam kalnos nevar ļaut, stingri jāieklausās zinošu cilvēku norādēs. Pārkāpjot likumus, tu pakļauj briesmām gan sevi, gan pārējos: lai tevi izpestītu, kādam jāriskē.”
Pēc vieglākiem un sarežģītākiem kāpieniem, pastaigām pa dabas takām Aijai rodoties sajūta, ka vairs neder pilsētas ekskursijām.
Uz paradīzi vairs negrib
Gadījies arī glābējus aicināt, atzīst gide: laika apstākļi kalnos ir mainīgi. Uznākot it kā nekaitīgam lietum, kalnu strautiņi pārvēršas upēs, ko cilvēks bez palīgierīcēm nevar pārvarēt. “Dievs un eņģeļi ir sargājuši. Ne traumu, ne pazudušo dēļ helikopteru saukt nav nācies. Esmu skolotāja un tikmēr tūristiem kā skolēniem stāstu, kamēr saprot: kalni – tas ir nopietni.”
Kalnu kāpšanas programmā norādīts, ka vajadzīgi ērti apavi. Kādā grupā bijis brīnišķīgs dejotāju pāris, kungs ieradies mīkstās dejošanas kurpēs ar lokanu zoli. Ērtas bezgala, taču Tatri ir asie, šķembainie kalni. Nopirkt kalnu zābakus tur viņš nav varējis atļauties. “Pat apavos ar kārtīgu zoli pēda iespaidās tā, ka vakarā krietni jāpūtina. Trešajā dienā ieminējos, ka kājas droši vien lupatās. Viņš atteica: nekas, jau pieradu, kā ērglis pirkstus apliecu akmeņiem.”
Cits vīrietis par Anglijā sūri pelnītiem līdzekļiem iegādājies padārgu braucienu uz “Slovākijas paradīzi” un šķendējies: par savu naudu mokas nopirku. Daudzi pēc skaistajiem, bet ļoti sarežģītajiem kāpieniem atzīst, ka uz paradīzi vairs negrib: iespējams, ellē labāk.
Grūtākos maršrutus gide izmēģinājusi individuāli, ar draugiem. Tur pavīdot krustiņi, kas liecina – cilvēki pārvērtējuši spēkus, kāpuši, kur nedrīkst.

Reizēm izmanto lūgšanas
Aija vienmēr painteresējas par braucēju nodarbošanos, interesēm, vecumu. Bērnu ekskursija pārtop spēlē. Reiz ar pamatdarba kolēģiem ekskursijai pa Talsiem paņēmuši gidu, Talsu apmāto, un “caur viņu” iemīlējuši pilsētiņu. Kad turp devusies viena, nav sapratusi, kas tā paticis. Nākamajā braucienā atkal pieaicināts Talsu skartais, un sajūsma par Kurzemes pērli atgriezusies.
“Vadot ekskursiju pa Liepāju, mans uzdevums ir iemīlināt pilsētā, kas pašai mīļa. Vietas mēs iepazīstam caur otra cilvēka noskaņojumu, attieksmi un dažādu apstākļu sakritību. Tā Viļņas vecpilsēta man iepatikās kopš pirmās reizes. Varbūt tur esmu mitusi iepriekšējā dzīvē, varbūt tāds iespaids pēc Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna “Silva Rerum” izlasīšanas,” Aija velk paralēles. “Ienāk klasē foršais skolotājs, un bērni ir labi. Līdzko pats esi drusciņ nejauks, arī bērni kā driģenes saēdušies. Tāpat ģimenē grūti noturēties jaukam, kad vienam slikts garastāvoklis. Cits cita spogulis.”
Apbrīnojams ir Zakopanes iedzīvotāju kaulēšanās talants. Vērotājiem tā ir kā teātra izrāde, tirgotājam spēle un bizness vienlaikus: abi ālējas, ķer kaifu, skaļi plātoties, kauninot viens otru, ejot prom un saucot atpakaļ. Reiz Aija bez nodoma iepirkties jokojot kaulējusies un tikusi pie gara plikādas kažoka, samaksājot uz pusi lētāk nekā cita kundze par puskažociņu. Jaunam pārim no savas grupas lētāk dabūta vilnas sega. “Kaulējos uz pilnu klapi, līdz bezkaunības kritiskajai robežai: man to mantu nevajag un tirgotājs nevar paķert uz āķa.”
Cilvēki ir jauki, ar visiem var sarunāt, novērojusi gide. Brīžiem vienoties izdodas ar žestiem, laipnu smaidu un kontaktējoties ar draugiem. Tūrisma dēļ mācījusies angļu valodu, kaut arī skolā un augstskolā bijusi “vāciete”. Minimums no somugru valodām apgūts, lai vismaz sveicinātos un izvēlētos labāko vīnu, bet uz Franciju Aija nelaižas. “Tāpat jau, kā mana ome joko, ar vienu dibenu vairākos tirgos sēžu.”
Kā uz biežo pārvietošanos reaģē Aijas dzīvesbiedrs? “Bet es taču labāko noprecēju! Viņš atbalsta, jo saprot manu dabu. Kad gatavojos ekskursijai, it kā esmu mājās, bet faktiski manis tur nav: pastāvīgi kaut ko noskaidroju, kārtoju. Tad atslābina kādas sievietes atziņa: mēs visi visur esam bijuši, tikai neatceramies.”
Zīmīgs, pat mistisks notikums saistās ar Norvēģiju. Todien nepārtraukti lijis, laika prognoze bez variantiem un maz cerību caur pelēko dūmaku ko ieraudzīt. “Ejot sarunājos ar Dievu – lūdzu, lai ļauj paskatīties uz vietu, ko sauc par mācītāja kanceli. Kad uzkāpām, pašķīrās mākoņi, pāri fjordam pletās varavīksne. Pilnīga laimes sajūta! Kāpjot lejā, atkal bija mākoņi un lietus. Lūgšanas neizmantoju ļaunprātīgi, bieži vai savtīgi un vienmēr cenšos pateikties,” atzīst gide.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Tūrisma dievam kaut kas ir jāziedo”

Kategorijas