Skolotājam uzdāvina lēcienu ar gumiju

2015. gada 26. oktobris 07:00

671

Profesionālās izglītības kompetences centra (PIKC) “Liepājas Valsts tehnikums” informātikas pasniedzējs Ainars Vītoliņš neslēpj sajūsmu par pēdējās grupas sagādātajiem pārsteigumiem: “Viņi vienmēr turēja mani neziņā. Pēdējā zvana dienā visi jau sapulcējušies zālē, bet manas grupas nav. Kāds pačukstēja par scenārija maiņu, un sāka rādīt safilmētu video: manējie cits citu modina, tad skraida pa skolu, atver zāles durvis un mirklī, kad beidzas filmiņa, ieskrien zālē.”
Vēl viens pārsteigums datorsistēmu tehniķu grupas audzinātāju sagaidījis izlaidumā, kad pasniegta dāvana – lēciens ar gumiju no tilta Siguldā.

Pirmajā kursā ieliek rāmjos
Ainars Vītoliņš neatceras, vai savai grupai stāstījis par Čehijā izbaudīto šūpošanos gumijās sešpadsmit metru augstumā. “Bet laikam jau viņi par savējo mani uzskata. Neesmu stingrs skolotājs, bet pirmajā kursā vajag pie ausīm ņemt, strostēt, jo vēlāk dresūrai vairs nepadodas. Tad visiem lielās galvas. Ar slavēšanu neaizraujos. Kā aktīvākā meitene Ilze Hermane smējās: četru gadu laikā neviena laba vārdiņa,” teic skolotājs, kurš izaudzinājis divas datoriķu grupas.
Kad nu pēdējā pār skolas slieksni izvadīta, pedagogs secina: forša grupa bija, pašpārvaldē darbojās. Audzēkņu sagatavotība, stājoties tehnikumā, esot dažāda. “Iepriekšējie bija ļoti dauzonīgi, viens pat tika atskaitīts no skolas. Viens aizgāja finansējuma nepietiekamības dēļ, kaut gan dienesta viesnīcas mēnesī maksā zem desmit eiro. Divi no grupas – Artūrs Auniņš un Arvis Jaunciems – tagad ir mani kolēģi, skolas tehniskie darbinieki.”

Pie mammas nevar nošpikot
Skolas gaitas Ainars uzsācis Priekulē, kur strādāt nosūtīts viņa tēvs – ārsts Miervaldis Vītoliņš. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Liepāju. “Sāku mācīties visforšākajā – Liepājas Raiņa 6. vidusskolā. Briesmīgākais, ka tur par botānikas, zooloģijas un bioloģijas skolotāju strādāja mana mamma. Pie citiem skolotājiem vēl varēju mēģināt špikot, bet pie mammas nekas nesanāca. Datoru tolaik nebija. Parādoties pirmajiem, mācījāmies zīmēt. Kopā ar draugiem Robertu, Nauri un Ainariņu spēlējām pirmās datorspēlītes.”
Pēc vidusskolas bijis mēģinājums studēt Radioelektronikas un datorsistēmu fakultātē Rīgas Aviācijas universitātē. Lielākā daļa priekšmetu tur pasniegti krievu valodā, terminus svešvalodā iegaumēt bijis grūti, un pēc pusgada Ainars pamucis.
“Strādājot par datoroperatoru Liepājas reģionālajā slimnīcā, iestājos Liepājas Pedagoģijas akadēmijā – matemātiķos. Jau Priekulē mīļākais mācību priekšmets bija matemātika, ko pasniedza skolotāja Gulbe, arī Liepājā to ļoti forši mācīja klases audzinātāja – matemātikas skolotāja Mudīte Andersone. Augstskolā togad uzņēma arī informātiķus, bet nobijos. Vēlāk, pētot testus, sapratu: būtu ticis kā neaizķeras. Reiz kolēģe parādīja sludinājumu avīzē: Cīravas arodvidusskola meklē skolotāju. Tur stundu sarakstu izkārtoja tā, ka varēju apvienot.”
Nācies ņemt arī “akadēmisko”, bet Cīravā patiesi iepaticies. Jauno učuku jau no paša sākuma savā paspārnē ņēmis “labākais kolēģis, kāds vien var būt” – sporta skolotājs Egils Rūtenbergs. Viņš joprojām organizē vietējos mačus zolītē, šautriņās un citās disciplīnās, un Ainars vēl aizvien brauc uz Cīravu, lai piedalītos.

Atpūšas četratā
Tīņa gados Ainars Liepājas Mākslas skolas ballītē iepazinies ar simpātisku meiteni. 2001. gada janvārī Līgas un Ainara skatieni sastapušies vēlreiz. “Gadu draudzējušies, apprecējāmies, pēc gada piedzima Karlīna, vēl pēc diviem – Mārcis.”
Vītoliņu ģimene mīt sen būvēta privātīpašuma otrajā stāvā, un viņu ikdiena tagad ieritinājusies ciklā “darbs–mājas”. Dārziņa kopšanai laika vecākiem diez ko nepietiek, toties dēls aizrāvies ar ķirbju un tomātu audzēšanu.
Atpūta kopā ar atvasēm tiek plānota laikus. Īsāko braucienu galamērķis ir Cēsis, kur dzīvo Līgas brālis, vai Mārupe – pie Ainara māsas. Četratā patīkot pavadīt laiku arī tepat Liepājā – dodoties uz kino, SPA vai braukājot ar velosipēdu. Stadionā dēliņam tīkot skriet apļus, šogad Mārcis sācis iet volejbolā, bet Karlīna – vieglatlētikā. Abi prot peldēt. “Šogad ar lidmašīnu devāmies ceļojumā uz Romu. Meitai tas bija pirmais lidojums, viņai lielā sajūsma.”

Aizrauj rezultāta redzēšana
Vai atalgojums ir vienīgais iemesls, kāpēc vīrieši izglītības sistēmā ar uguni jāmeklē? Ainars teic, ka piekritis strādāt Cīravā tikai uz studiju laiku. “Bet mācīšana aizrauj! Varbūt tāpēc, ka redz gala rezultātu – skolēnu sasniegumus. Piemēram, ar centīgo Raivi braucām uz Jēkabpils Agrobiznesa koledžu, lai piedalītos konkursā. Viņš kļuva par policistu.”
“Jo jaunāks cilvēks, jo ātrāk saprot, bet vairāk atkarīgs, cik katrs grib sasniegt. Skolotājs tikai parāda virzienu. Bez iniciatīvas pat audzēknis ar vērā ņemamām pamata zināšanām beigās var nebūt nekas. Jo tehnikums nav sākumskola, kur ar karotīti lej iekšā. Vajag iemācīties mācīties! Tehnoloģijas attīstās ļoti ātri: dators, kas pirmajā kursā skaitās jauns, pēdējā kursā jau ir novecojis. Tāpat ar programmatūru.”
Sekot līdzi inovācijām palīdz ieinteresētie skolēni, kuri daudz lasa un dalās ar uzzināto, neslēpj pasniedzējs. “Jaunā datoriķu grupiņa vēl pavisam zaļa, bet drīz izkristalizēsies gan skaļie cilvēciņi, gan nedarbnieki, kuri pārbauda robežas. Informātikā viņiem pastāstu arī par pirātismu un vīrusiem. Datorsistēmu tehniķim ir jāprot salabot datoru, veikt apkopi, pārinstalēt, kā arī sniegt telefonisku informāciju. Nevar salīdzināt, kādi viņi atnāk uz skolu un kādi to beidz. Citu nodarbošanos nemeklēšu: pārāk interesants ir šis darbs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājam uzdāvina lēcienu ar gumiju

Kategorijas