Pa Jēkaba ceļu līdz pasaules malai

2015. gada 4. novembris 07:00

1017

“3003 kilometri uz velosipēda, 890 – kājām. To fiziskā ziņā varētu izdarīt visa mūsu Nacionālo bruņoto spēku sauszemes brigāde, komandieri ieskaitot,” pēc septiņdesmit astoņām ceļā pavadītām dienām smaida Raimonds Požarskis. Pavisam mundrs, kā restartēts.
“Galvenais mērķis bija iziet Svētā Jēkaba ceļu (spāņu – Camino de Santiago), kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Šis svētceļojums ir populārs kopš agrīniem viduslaikiem, lielākais svētceļotāju skaits bijis 10. un 11. gadsimtā. Interese atjaunojusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos pēc Paulu Koelju stāsta “Burvja piezīmes”, un ne visi cilvēki to šodien dara reliģisku apsvērumu dēļ. Populārākais – franču – posms ir 775 kilometru garš, parasti tas sākas Francijas pierobežā. Jāšķērso Pireneji, tad visa Spānija. Galapunktā – Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietā Santjago de Kompostelā – tiek izsniegts sertifikāts. Ceļš skaitās pieveikts, ja kājām noieti vismaz 100 kilometri vai divsimt ar riteni, zirgu vai ēzeli. Nereti cilvēki turpina ceļu līdz Atlantijas okeānam.”

Velosipēdistu brālība
“Tepat, Liepājā, pirkts, četrdesmit gadu jubilejā sev uzdāvināju. Divdesmit astoņcollīgais tūristu ritenis ar vidējām riepām un gela sēdekli,” uzticamo braucamrīku raksturo ceļotājs. Tas bija viņa galvenais pārvietošanās līdzeklis ceļojuma laikā.
Riteņbraucējiem ļoti draudzīga esot Vācija: landštrāsei (valsts ceļam) blakus vienmēr ir veloceļš, norādes ar pilsētu nosaukumiem, transports apstājas, lai palaistu pedāļu minēju. Pēc statistikas, tur septiņiem no desmit iedzīvotājiem ir velosipēds. Nīderlandē – no desmit deviņiem. “Nīderlandē ceļu tīkls sazarots, sistēma ar numuriem, krustojumā karte ar norādēm aptuveni desmit kilometru rādiusā. Ērti sekot pagriezieniem un atgriezties vajadzīgajā virzienā, ja cipars palaists garām. Nomaldīties nav iespējams: pa labi jūra, saule priekšā un brauc tik dienvidrietumu virzienā!”
Atšķirība vērota Francijā, kur veloceliņi te ir, te beidzas, arī to kvalitāte – dažāda. “Centos izmantot autoceļus, kur iezīmēta josla velosipēdistiem. Neviens nepīpināja, to likums liedzot – lai nenobiedētu. Žandarmi nobrauca garām: mesjē! Un norādīja uz mežā izcirstu taisnu veloceļu.”
Līdzi paņemtā planšete ar ielādētām kartēm no “Maps.me” pārsvarā izmantota, lai atrastu naktsmāju adresi. Ik vakaru, piestājot pārnakšņošanai, vecākiem un draudzenei nosūtīta ziņa. Mājinieki Raimonda maršrutu atzīmējuši kartē.
“Šovasar sāku lietot interneta portālu riteņbraucējiem “Warmshowers.org”, kas nozīmē naktsmītni, siltu dušu un vietu, kur novietot velosipēdu. Cilvēki no visas pasaules tur reģistrējas un cits citu uzņem, piedāvā pat izmazgāt veļu. Manā privātmājā Ventspilī nakšņojuši riteņbraucēji no Spānijas, Francijas, Krievijas, Vācijas, Lietuvas un Luksemburgas. Portālā tiek atstātas atsauksmes, ar tādu bagāžu pats plānoju maršrutus, laikus uzrakstot daudzas vēstules.” Pirmā šāda nakšņošana bijusi Ķīlē. “Atradu adresi, piezvanīju. Pretī izbrīnīts sievietes skatiens. Izrādās, rakstot daudzās vēstules, biju sajaucis datumus, un viņa mani gaidīja tikai pēc mēneša. Laipni aicināja iekšā, izrādīja pilsētu. No rīta sieviete aizsteidzās uz darbu, uzticot man dzīvokļa un pagraba atslēgu. Lai, prom ejot, iemetu pastkastītē. Vācu un angļu valoda man pietiekoši laba. Paldies armijai!”
Daudzviet ciemiņš arī pacienāts. Ar salātiem, pamatēdienu, sieru un vīnu, par katru produktu pastāstot un iztaujājot par latviešu virtuves īpatnībām. “Nīderlandē kopā ar vienu puisi pagatavojām vakariņas, pēc tam viņš mani savā automašīnā izvadāja pa apkārtnes ievērojamākajām vietām.” No rīta, sajūsmināts par latvieša veikto attālumu, mājastēvs piedāvājis arī kafiju un pārtiku līdzi ņemšanai.

Pa Eiropu izmests līkumiņš
Iepriekšējās divās vasarās Eiropā nobraukts pa sešsimt un astoņsimt kilometriem. Sapnis par tālāku ceļojumu Raimondam bijis jau sen: allaž patikusi vēsture un ģeogrāfija, gribējies gūt kaut ko dvēselei, pārbaudīt gribas un muskuļu spēku. Pēc muguras operācijas “ar izpletni lēkts un kas tik vēl ne” ārsts ieteicis braukt ar divriteni. “Pēc divdesmit trīs gadiem NBS esmu militārās izdienas pensijā. Atlika vien izmenedžēt laiku un maršrutu. Vispirms no Ventspils ar “Stena Line” prāmi nokļuvu Trāvemindē.” Ar velosipēdu mērots ceļš gar Baltijas jūras krastu līdz Ķīles kanālam, kas savieno ar Ziemeļjūru, tad šķērsota Elbas upe, apmeklēta Brēmenhāfene. Tā līdz Nīderlandei. Tur gar krastu sacelti aizsargdambji, viens no tiem pat 30 kilometru garš.
“Nedaudz attālinoties no krasta, apmeklēju Amsterdamu un Roterdamu, kur divas dienas atpūtos. Tad uz Beļģijas pilsētu Ostendi, uz kurieni no 1921. gada kursējis vilciens no Rīgas. Dzelzceļa stacija liela, pamatīga. Apskatījis Brigi, stūrēju atpakaļ uz jūras krastu. Kalē osta Padekalē departamentā norobežota ar pamatīgu dzeloņdrāšu žogu. Tur pamanīju klīstam dažus bēgļus, kādi desmit sasegušies gulēja nojumē.”
Apmeklēta arī Normandijas piekraste, kas slavena ar D dienu: 1944. gada 6. jūnijā tur izsēdās Sabiedroto karaspēks.

Trīsdesmit saullēkti
Svētceļojumu kājām latvietis sācis pie Pireneju kalniem Francijā. Bajonā, netālu no Spānijas robežas, divriteni novietojis garāžā pie pusstundu pazīstama virtuālā domubiedra. Vēlāk viņš Raimonda braucamo ar velosomām pārvietojis uz trepju telpu, atstādams daudzdzīvokļu mājas durvju kodu.
“Uz Aglonu cilvēki dodas noteiktā laikā, bet pa Jēkaba ceļu – cauru gadu, kaut arī kalnu pārejas ziemā grūti pārejamas, tāpēc slēgtas. Arī ne visas ceļotāju kopmītnes tad strādā. Daži izvēlas ceļu mērot zirgā, par ko liecina zirgāboli uz tūkstošgadīgās takas. Pirms lieliem, stāviem kalniem bija paziņojumi, ka piedāvā līdz zināmai pilsētai aizvest ar zirgu.”
Vieglākai soļošanai Raimonds āvis “Ecco” apavus, ko pirms četriem gadiem iegādājies Liepājā. Izticis bez plāksteru izmantošanas. “Vajag līdzi divus pārus, man bija arī sandales. Reizēm kopmītnēs ar ceļojuma apaviem neielaiž. Ik pa laikam jānomaina zeķes, ko izžāvē uz mugursomas. Labāk tūristu veikalos pirkt speciālās. Citi gāja sporta apavos vai pat “krokšos”. Nedrīkst ceļojumā vilkt pavisam jaunus, vismaz divas nedēļas apavi jāiestaigā. Dažam kājas bija vienās tulznās, bet neviens nekurnēja. Jo tās ir tikai sāpes un viss sākas galvā. Psiholoģiski nenoturīgie nespēj baudīt ceļu un pārējo.”
Arī piemērotu apģērbu sarunas biedrs izskaitļojis pareizi. Šorti ar rāvējslēdzēju transformējami garajās biksēs.
Raimonds priecājas, ka, mostoties ap sešiem, redzējis trīsdesmit saullēktus un nofotografējies arī ceļojuma augstākajā punktā pie augsta ozolkoka staba ar metāla krustu galā un ar akmeņu krāvumu, kas sanesti no dažādām valstīm.
Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Spānijā un Portugālē sastapti interesanti cilvēki un līdz tam neredzētas vietas, gūts fizisks rūdījums. Ja ceļojuma iespaidi salīdzināmi ar popūriju vai puzli, tad viens no spilgtākajiem ir Finisteras rags Spānijas ziemeļrietumos, ko līdz Amerikas atklāšanai uzskatīja par pasaules malu.
Sakrālā ceļa galamērķī – Santjago de Kompostelas katedrālē – tūristiem ieeja par maksu, bet piligrimus, kā sauc svētceļotājus, ielaiž ar speciālu dokumentu – pasi (credenciales), kurā iespiesti nakšņošanas vietu zīmogi. Ceremonijas laikā ar saviem tautastērpiem izcēlušies svētceļotāji no Ukrainas.

Kronis – nakts Parīzē
Raimonds apzināti atpakaļceļā ieplānojis bezmiega nakti galvaspilsētā. “Kāda gulēšana, jāizbauda sestdienas vakars! Parīze bija kronis visam ceļojumam. Paņēmu līkumu līdz Eifeļa tornim, ko izgaismo līdz vieniem naktī. Elizejas laukos, pie Triumfa arkas cilvēki pastaigājas vēl trijos. Gar Sēnu, ap Dievmātes katedrāli. Lēnā gaitā stūmu riteni un ap pieciem nokļuvu vajadzīgajā dzelzceļa stacijā. Tur soliņi kā taburetes, lai bezpajumtnieki nenakšņotu. Pasnaudu vilcienā, kamēr tas divas stundās aizveda līdz Vācijas robežai.”
Vēl Jēkaba ceļa laikā kurzemnieks sadraudzējies ar Umberto no Itālijas, abi sevi jokojot saukuši par dzelzs vīriem (iron men), jo soļojuši vienādā ātrā tempā. Nolēmuši kopā turpināt ceļu līdz Portugāles pilsētai Portu un citugad doties ciemos viens pie otra.
“Lai iedvesmotu velotūristus, ceļojuma piezīmes latviešu valodā publicēju prāmju līnijas “Stena Line” mājaslapā, kā arī sociālajos tīklos. Nākamā gada jūlijā ceļojumā došos kopā ar draudzeni Sandru, ir pieteikušies vairāki līdzbraucēji. Gar Baltijas jūru no Trāvemindes līdz Vācijas lielākajai salai Rīgenei. Zinu, ka daudziem ir gribēšana un arī bailes, bet sapnim jābūt lielākam par bailēm: tad viss notiks.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pa Jēkaba ceļu līdz pasaules malai

Kategorijas