Pārdod savu attieksmi

2015. gada 6. novembris 07:00

755

Mākslu ieliek biznesa rāmītī – šādi var raksturot radošās telpas “Ideju bode” darbību. Veikala īpašniece Krista Kalnarāja cenšas atspēkot šādu raksturojumu par uzņēmumu. Taču visa saruna ar “Kursas Laiku” liecina, ka viņa zina, ko sagaida no māksliniekiem un amatniekiem, kuru darbus pieņem tirgošanai: darbiem ir jāpatīk viņai pašai. Tas nozīmē, ka patiks vēl kādam. Ideja par biznesa rāmi viņai īsti nepatīk, jo pircēji pirmkārt tiek aicināti uz Liepājas radošo telpu “Ideju bode” apskatīt pārdošanai izliktos darbus. Vēl K. Kalnarājai ir skaidrs, ka mūsdienās pircējs pērk uzņēmēja attieksmi. Tas nozīmē, ka daudziem pircējiem ir svarīgi, kas “aiz tā visa stāv”.

Rod kompromisu ar pircēju
“Viss obligāti nav jāpārdod. Es varu ieteikt, ko var labāk pārdot, ko grūtāk. Esmu starpnieks starp mākslas darba radītāju un potenciālo īpašnieku. Es abām pusēm mācu saprast vienai otru. Ja mākslinieks grib no sava talanta izdzīvot, ir jāatrod balanss un kompromiss ar pircēja vēlmēm. Ne vienmēr pietiek apmierināt savas ambīcijas. Jārēķinās, ka darbs ne vienmēr būs pārdodams,” pauž K. Kalnarāja. Ja mākslinieks nerēķinās ar pircēju, tad bieži vien nonāk uz nabadzības sliekšņa. Nodeva mākslai ir radīt arī tādus darbus, kurus varēs pārdot.
“Ir mākslinieki, kuri prot pielāgoties un ir atraduši kompromisu – daļu darbu velta savu izpausmju apmierināšanai, bet paralēli veido darbus, ar kuriem varēs nopelnīt maizītei,” novērojumos dalās veikaliņa īpašniece.
Par savu ceļu līdz sapratnei par to, kā jāveido bizness, K. Kalnarāja saka: “Neapgalvoju, ka zinu, kā ir vispareizāk, absolūti nē. Es vados pēc savām sajūtām, kā es to redzu, tāpēc “Bode” ir tāda, kāda ir. Es nevaru pārdot to, kas man pašai nepatīk. Paturu tiesības atlasīt darbus un pieteikt, ko ir vērts uztaisīt,” skaidro liepājniece. Apzīmējumā “patikšana” saimniece ieliek plašāku jēgu. Patikšanā summējas pašas raksturs, hobijs, redzējums un sapratne par pasaules uzbūvi.

Ieslēdzas signalizējoša spuldzīte
Cik K. Kalnarājai izmaksājusi veikala atvēršana? Daudz. Sākums meklējams bērnībā. “Atceros sevi maziņu – cēlos pa kluso augšā, kad mamma ar tēti gulēja, un taisīju cenu zīmes precēm ar domu, ka iešu uz ielas tirgoties. Jau bērnībā taisīju dažādus darbus no sēkliņām, tā bija spēlēšanās. Apņēmība man bija,” sākumu savam veikalam ieskicē K. Kalnarāja. Pēc tam sekojusi Liepājas mākslas vidusskola, žurnālistes amats televīzijā “Dzintare”. Saņemts grāds uzņēmējdarbībā un darbs Liepājas Kultūras pārvaldē, līdz 2012. gada 9. novembrī Kristai kopā ar Diānu Krūmiņu “Ideju bodē” notika pirmā izstāde ar pārdošanu. Var teikt, ka viss sākās ar izstādes atvēršanu.
“Tad atvērās vīzija, var teikt, ka iedegās spuldzīte, kura signalizēja, ka ir jāpalīdz sevi parādīt māksliniekiem, kuri nav pazīstami. Ir daudz talantīgu, jaunu cilvēku, kuri nav tik drosmīgi vai kuriem nav dotību savus darbus pārdot,” nākamo posmu pēc veikalu spēlēšanas bērnībā ieskicē K. Kalnarāja.

Nesapratne rūda un dod pieredzi
Telpas idejas realizēšanai piespēlēja veiksme – tās atvēlējis tolaik Kultūras pārvaldē strādājošais Kaspars Vecvagars. Aptuveni gadu “Ideju bodes” saimniece strādājusi Kultūras pārvaldē un “Bodē”.
Savs puds sāls izēsts, atverot veikalu un vienlaikus strādājot pašvaldības iestādē. “Daudziem nebija saprotams, kā varu strādāt Kultūras pārvaldē un paralēli veidot “Ideju bodi”, kuru daudzi uztver vienkāršotā formā – kā biznesu. Bet es naudu, ko saņēmu Kultūras pārvaldē, ieguldīju “Bodē”.” Tur saņemtais atalgojums bijis starta kapitāls savam biznesam.
“Jebkurš cilvēks, kurš nolemj rosīties, pamatīgi dabū pa galvu. Ne es pirmā, ne pēdējā,” par pieredzi saka K. Kalnarāja. Taču viņa nepārmet cilvēkiem sapratnes trūkumu. Tā mainīsies līdz ar paaudžu maiņu un lauzīs stereotipus, kas liek katrā darbībā saredzēt negodīgumu. “Varbūt tas ir naivisms, bet es sākotnēji katrā saskatu labo. Domāju, ka jaunā paaudze nav aizdomīga.”

Turpina apgūt spēles noteikumus
K. Kalnarāja daudz stāsta par savu ideju neuzstādīt peļņu augstāk par ideju. Taču vienlaikus atzīst, ka ir robeža, aiz kuras idejām nevar sekot – tie ir ikmēneša maksājumi par elektrību, nodokļi. “Es turpinu mācīties spēles noteikumus, kādi mūsu valstī ir.” Daudzas lietas ir iespējams apgūt tikai praksē, un tikpat daudzas ir jānodod paļaušanās mākslas ziņā. “Zinu, kā tas ir, kad prāts būvē finanšu lietas, bet jāsaglabā balanss uz paļaušanos un jātic, ka, darot pareizi un forši, viss notiks. Tā saka cilvēki, kuriem darbs un hobijs ir apvienots, ” tā K. Kalnarāja. Salīdzinot darbu pašvaldībā ar privātu biznesu, K. Kalnarāja secina: “Te nevar atslābt un ļauties rutīnai.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pārdod savu attieksmi

Kategorijas