Bērnu dzimšana liek mainīt profesiju

2015. gada 6. novembris 07:00

187

Trīs dēlu mamma, dūla, sirdī rokere – Ilzei Veskei šis pozicionējums neliekas pretrunīgs. “Rūcošs braucamais tīri labi iet kopā ar sievišķību, kas nepazūd arī darbā un mājās.” Ilzes pirmā izglītība ir finansiste. “Pabeidzu Banku augstskolu, iepazinos ar savu vīru un pēc desmit gadiem atgriezos Liepājā. Kā mamma smejas, aizbraucu uz Rīgu ar vienu somiņu, bet pārbraucu ar mantām pilnu garāžu un trīs vīriešiem.”
Savu dēlu gaidībās un mājas dzemdībās liepājniece piedzīvojusi patiesu, iejūtīgu vecmātes un dūlas atbalstu un aprūpi. Tas ir būtiski, viņa sapratusi, lai apzinātos sievietes spēku, taptu par foršu mammu. “Tas ļoti ieinteresēja, un dzīve saveda kopā ar kolēģi Līgu Vasaru. Viņa mani iedvesmoja, ar mazu bērnu uz rokām reizi mēnesī braucot mācīties uz Rīgu. Pirmās dūlas bija tikai deviņas, pašlaik mēs otrajā kursā esam jau pāri par piecdesmit.”

Palīdz iegūt mieru un izpratni
Finansistes zināšanas tagad noder projektu rakstīšanā biedrībā “Ģimeņu centrs “Liepa””. Paralēli Ilze izglītojas Latvijas Dūlu apvienības organizētajās mācībās. Pirmais gads bija mācību centrā “Līna”, otrais, trešais – ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda”. Katra lekcija vairo pārliecību, ka tas ir viņas ceļš, kaut gan bankā nostrādāti daudzi gadi un uzņēmumā par galveno grāmatvedi.
Pirmajā gadā dūlas apgūst psiholoģiju, otrajā – grūtniecības un dzemdību fizioloģiju. Lai izprastu, kas un kā notiek, kādi apstākļi var traucēt dzemdībām. “Esmu dūla apmācībā, varu droši strādāt, atbalstīt, taču man ir ierobežotas iespējas: laiks prasa plānošanu. Dzemdības sieviete gaida no 38. nedēļas, arī dūlai jābūt tuvumā. Atbalsts dzemdību laikā nozīmē pazust no mājām uz 24 stundām vai ilgāk.”
Par dūlu var kļūt arī bez medicīniskās izglītības. Grūtnieces gaidību laikā ilgojas pēc sapratnes, iejūtības, lai kādus lēmumus viņa pieņemtu. Ir labi, ja blakus ir cilvēki, kuri tic viņas varēšanai. Ilze vēlas līdzināties dūlām, piemēram, Līgai Giniborgai un Lindai Rozenbahai. L. Rozenbaha sarakstījusi iedvesmojošu grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”. “Mazāk strādāju ar ieteikumiem, konkrētiem risinājumiem, vairāk jautāju, ko grūtniece, jaunā mamma vēlas. Ja viņa jautā, ko palasīt, internets pilns ar šausmu stāstiem, man ir ieteicamo grāmatu saraksts. Pēc tam izlasīto pārrunājam. Ir palīdzoši, ja ar informāciju sieviete iegūst mieru un izpratni.”
Tikmēr dažas sievietes uzskata, ka dzemdībām nav iespējams sagatavoties, un informāciju nemeklē. Tā ir viņu izvēle, tas ir viņu ceļš.
Lielākais darbalauks – bailes
Ģimeņu centrā “Liepa” Ilze vada nodarbības, kurās grūtnieces izkustas, uzzina, kā var palīdzēt relaksācija. Straujajā ikdienā sievietei ir grūti apstāties, bet nodarbībā var veltīt laiku sev, savam bērniņam un gatavoties svarīgajam brīdim. “Sadarbību ar dūlu topošā māmiņa var uzsākt jau no paša sākuma, jo grūtniecība mēdz būt gan ļoti gaidīts pasākums, gan negaidīta dāvana. Dažkārt ir grūtniecības pārtrūkšanas draudi, arī tad emocionālais, psiholoģiskais atbalsts nāk par labu.”
Strādājot arī Krīzes grūtniecības centrā, nācies sastapties ar sievietes šaubām par to, kā viss būs un vai viņai to vispār vajag. “Bailes ir liels darbalauks, jo katra grūtniece par kaut ko baidās. Tas ir dabiski. Lielākās bailes ir par dzemdību sāpēm, sevišķi, ja tās vēl nav piedzīvotas vai arī pirmās dzemdības bijušas grūtas. Var nākt no ģimenes pārliecība, ka dzemdības ir kaut kas ļoti smags. Iepriekšējo paaudžu stāsti nav tie spēcinošākie,” zina topošā dūla, stāstot, ka lēnām, prātīgi tiek šķetināts lielais baiļu kamols, meklējot, kur ir pamatoti iemesli, kur – ne. Sieviete veido savu unikālo dzemdību stāstu, neietekmējoties no traumatiskiem stāstiem, kas nepalīdz.
“Tētus aicinām uz lekcijām vienmēr un priecājamies, ja viņi ir atsaucīgi. Jo kontrakcijas var sākties jebkur, augļūdeņi var noiet arī uz ielas. Svarīgi – lai tētis tad nav lielākā stresā par mammu, lai var būt palīgs. Pāri uz nodarbībām nāk individuāli vai uz kursiem, kas palīdz sagatavoties dzemdībām un dzīvei ar bērniņu. Mammas un tēti, kuri gaida pirmdzimto, klausās un netic: va’ ta’ nu šitā būs. Jo ir izsapņots: mazulis piedzims un ēdīs, mēs skaisti pastaigāsimies, saskanēs mēteļa un ratiņu krāsa. Cenšamies tam piejaukt realitātes garšu. Jā, būs prieki un arī – grūtie brīži.”
Kāda skaista māmiņa vienmēr sevi ļoti kopusi. Trešajā dienā, kad dūla aizgājusi pie viņas uz slimnīcu, sieviete bijusi pārsteigta par milzīgajām pārmaiņām: ārprāts, es neticēju, bet nav pat laika zobus izmazgāt! “Tālāk atkarīgs, cik augstu mēs liekam laktiņu. Vai man, esot mājās ar bērnu, joprojām ir sakārtota māja, vīram pagatavotas pusdienas? Tas paņem spēkus, jo mazam, nevarīgam cilvēciņam aprūpe nepieciešama visu diennakti. Laiku sev var atrast, bet vajadzīgi cilvēki, kas var būt blakus un palīdzēt.”
Ilze ir arī zīdīšanas konsultante, dodas pie jaunajām ģimenēm un redz, ka ne vienai vien māmiņai ilūzija par vieglumu ir sabrukusi. Tad jāpalīdz atrast resursus, lai sieviete varētu savas baterijas uzlādēt – atgūt spēku un ticību sev, saņemt apliecinājumu, ka ir pietiekami laba mamma.

Tētu klātbūtne – galējību grāvjos
Viens no dūlas “ieročiem” ir no Meksikas nākušais Rebozo lakats. Garo un plato šalli sievietes tur izmanto arī praktiskiem mērķiem, šo tautisko aksesuāru nodod no paaudzes paaudzē. “Sieviete ar to dodas uz dzemdībām. Tā ir ieskaušana lakatā, samīļošana, izšūpošana ar lēnām, līganām kustībām, kuru laikā sieviete saņem atslābinošu masāžu bez tiešiem pieskārieniem. Izšūpot no galvas līdz kājām var, pārvietojot vienu lakatu vai izmantojot sešus. Jaunā mamma Rebozo lakatā guļ ar bērniņu uz krūtīm.”
Ilzei relaksāciju ar lakatiem dūla sniegusi, trešo bērniņu gaidot, bet pašas dzemdību laikā ar lakatiem vecmātei izdevies atrisināt problēmas. “Vecmātes šo tehniku izmanto, lai mazuli sagrieztu puncī pareizi un piedzimšana bērnam notiek visērtākajā pozā un dzemdības norit raiti.”
Vaicāta par mediķu attieksmi pret dūlu klātbūtni dzemdību zālē, I. Veske atzīst: “Lielajai medicīnai esam kas jauns, bet nu jau trīs gadus pamazām tiekam iepazītas. Gribas cerēt, ka top drošākas arī vecmātes un ārsti: neesam nākušas traucēt vai vērtēt viņu darbu. Esam tur kopā ar dzemdētāju un topošo tēti.”
Topošo tētu klātbūtne dzemdībās vērtēta galējību grāvjos. Padomju laikos vīrieti vispār nelaida klāt, turpretī tagad bezmaz neesi īsts tētis, ja neatrodies blakus. “Patiesība ir kaut kur pa vidu, jo ģimenes dažādas, un labi, ja var izvēlēties. Ir sievietes, kurām svarīgi, lai ir, pie kā pieturēties, lai ir, kas somu atnes, lai ir drošas acis, kurās paraudzīties. Tāpat ir tēti, kam svarīgi pašam redzēt, ka viss kārtībā. Tas palīdz bērnam un dzemdētājai, ja viņu attiecības ir ar uzticēšanos, paļaušanos. Dzemdībās ļoti svarīga ir tieši drošības izjūta – šī ir tā vieta, tie apstākļi, kur savu mazuli varu laist pasaulē. Tikai vienu reizi no sievietes dzirdēts stāsts par vīru, kurš bijis tik emocionāli sakāpināts, ka noģībis. Arī vecmātes iedrošina brīdi maliņā apsēsties, ja tētim emociju ir par daudz. Dzemdību ceļš ir ilgs, un pašās beigās tētis var iziet ārā, ja tā visi jūtas labāk.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bērnu dzimšana liek mainīt profesiju

Kategorijas